Bija briesmīgi auksts laiks; sniga sniegs, un satumsa vakars, tas ari bija gada pēdējais vakars — Vecgada vakars. Šai aukstumā un tumsā pa ielu gāja maza, nabadzīga meitenīte kailu galvu un basām kājām. No mājas iznākot, tupeles viņai gan bija kājās — bet ko tas līdzēja? Tupeles bija Joti lielas, viņas māte agrāk tās bija valkājusi, tik lielas tās bija, un meitenīte tās pazaudēja, skrienot pār ielu, kad divi rati briesmīgā ātrumā šāvās garām. Viena tupele vairs nebija atrodama, un ar otru aizskrēja kāds puika; viņš sacīja, ka tā noderēšot par šūpuli, kad viņam būšot bērni.

   Tā nu meitenīte gāja basām kājām, kas aiz aukstuma bija zilas un sarkanas. Vecā priekšautā viņa nesa pulka sērkociņu, un viens saišķītis viņai bija rokā. Pa visu dienu neviens nebija no viņas neko pircis, neviens nebija iedevis viņai ne graša. Trīcēdama aiz aukstuma un izsalkuma, viņa gāja un izskatījās pagalam nožēlojama, mazā nabadzīte! Sniegpārslas krita viņas garajos, gaišajos matos, kas skaistās cirtās vijās ap kaklu, bet par šo rotu domāt viņai, nudien, nenāca ne prātā. No visiem logiem plūda sveču spožums, un ielā tik jauki smaržoja pēc zoss cepeša; bija taču Vecgada vakars, par to gan viņa domāja.

   Kādā kaktā starp divām mājām, no kurām viena bija vairāk izvirzīta uz priekšu nekā otra, viņa apsēdās un savilkās čokurā. Mazās kājiņas viņa bija pavilkuši zem sevis, bet nu viņa sala vēl vairāk un uz mājām neuzdrošinājās iet, jo nebija pārdevusi nevienu sērkociņu un nebija dabūjusi ne graša. Tēvs viņu sitīs, un mājās ari bija auksts, tur viņiem bija tikai jumts virs galvas un iekšā svilpoja vējš, kaut ari lielākās šķirbas bija aizbāztas ar salmiem un lupatām. Viņas mazās rociņas aiz aukstuma bija gandrīz sastingušas. Ai, kā tagad noderētu viens sērkociņš! Ja vien viņa drīkstētu vienu izvilkt no saišķīša, uzraut to pret sienu un sasildīt pirkstus! Viņa uzrāva vienu. Švirks! Kā tas dzirkstīja, kā tas dega! Tā bija silta, gaiša liesmiņa, gluži kā svecīte, kad viņa aplika ap to plaukstu. Tā bija brīnišķīga svecīte! Meitenītei šķita, ka viņa sēž pie lielas dzelzs krāsns ar misiņa lodēm un misiņa trumuli. Uguns liesmoja tik jauki un sildīja tik jauki, tīrais prieks! Mazā jau izstiepa kājiņas, lai sasildītu arī tās, bet — liesma nodzisa, krāsns pazuda, un viņa sēdēja ar izdegušā sērkociņa galiņu rokā.

   Viņa uzvilka jaunu. Tas dega un spīdēja, un vietā, kur gaisma krita uz mūri, tas kļuva caurspīdīgs kā šķidrauts; meitene varēja ieskatīties istabā, kur galds bija klāts ar spodri baltu galdautu, ar smalkiem porcelāna traukiem, un jauki smaržoja ceptā zoss, pildīta ar plūmēm un āboliem. Un pats lieliskākais bija tas, ka zoss nolēca no bļodas zemē un gāzelēdamās, ar mugurā iespraustu nazi un dakšiņu, virzījās taisni uz nabaga meitenes pusi. Tad sērkociņš nodzisa un redzams bija tikai biezais, aukstais mūris.

   Viņa aizdedzināja jaunu. Nu viņa sēdēja zem brīnišķīgas Ziemas­svētku eglītes. Tā bija vēl lielāka un krāšņāk izpušķota nekā tā, ko viņa tagad, pēdējos Ziemassvētkos, caur stikla durvīm bija redzējusi bagātā tirgotāja mājā. Tūkstošiem svecīšu dega zaļajos zaros, un raibas bildes, tādas kā tās, kas grezno veikalu logus, raudzījās uz viņu no augšas. Mazā pastiepa abas rokas uz augšu — tad izdzisa sērkociņš. Ziemassvētku svecītes cēlās augstāk un augstāk, viņa ieraudzīja tās pārvēršamies spožās zvaigznēs, viena no tām krita, atstājot debesīs garu gaismas svītru.

   "Tagad kāds mirst!" mazā sacīja, jo vecāmāte, vienīgā, kas bija bijusi pret viņu laba, bet nu jau mirusi, bija teikusi: kad zvaigzne krīt, tad kāda dvēsele iet pie Dieva.

   Viņa atkal uzrāva vienu sērkociņu pie mūra, visapkārt kļuva gaišs, un spožumā stāvēja vecāmāte, tik gaiša un mirdzoša, tik maiga un mīļa.

   "Vecomāt!" mazā iesaucās. "Ņem jel mani līdzi! Zinu, ka tu pazudīsi, kad sērkociņš izdegs; pazudīsi kā siltā krāsns, jaukais zoss cepetis un lielā, krāšņā Ziemassvētku egle!" Un viņa steigšus uzrāva visus sērkociņus, kas bija saišķītī, gribēdama aizturēt vecomāti; un sērkociņi spīdēja ar tādu spožumu, ka kļuva gaišāks nekā dienā. Vecāmāte nekad agrāk nebija bijusi tik skaista, tik liela. Viņa pacēla meitenīti uz savas rokas, un abas aizlidoja spožumā un priekā augstu, augstu. Tur nebija vairs ne aukstuma, ne bada, ne baiļu — viņas bija pie Dieva!

   Bet kaktiņā pie mājas aukstajā rīta stundā sēdēja meitenīte ar sārtiem vaigiem un smaidu uz lūpām — mirusi, nosalusi Vecā gada pēdējā vakarā. Jaunā gada rīts uzausa pār mazo līķīti, kurš sēdēja ar sērkociņiem klēpī, no kuriem viens saiškītis bija izdedzis. "Viņa ir gribējusi sasildīties!" tā dzirdēja sakām. Neviens nezināja, kādu skaistumu viņa bija redzējusi, kādā spožumā viņa ar vecomāti bija iegājusi Jaunā gada priekā!