Saule, jūs jau zināt, ir ļoti spēcīga, gaismas jau ir ļoti daudz, un dažreiz tā ielaužas arī tālākos priekškambaros, bet visi velni saka, ka tālāk par piekto kambari neviens gaismas stariņš ticis neesot. Kad velni iet ārā pasaulē, tad melnajās avīzēs iesaiņotā gaisma viņiem jānes līdzi un jāizsviež, vienalga, kur, ka tikai prom un ārā. Atrauj ātri durvis, un — ārā! Bet, kamēr durvis vaļā, ieskrien atkal gaisma ellē. Katrā kambarī strādā vesela velnu brigāde, kas tad to gaismu atkal saķer, sasaiņo un nākamajam ārāgājējam dod līdzi — nest prom. Tā velni ar gaismu cīnās.

   Vienreiz vienam velniņam bija iepatikusies kabatas baterija, viņš bija vakarā atņēmis vienam puikam uz ceļa, paņēmis to ellē līdzi un ticis līdz piektajam priekškambarim, kad elles sardze to izkratīja un atņēma. Vajadzēja redzēt, kas par traci bija. Sasauca velnu tiesu, izsvieda velniņu no elles un vēl tagad nelaiž iekšā. Tagad viņš pa vakariem klīstot apkārt un ņemot puikām nost kabatas baterijas, sevišķi vēl tiem, kas spīdinot citiem acīs. Sakot: "Tu nu gan esi! Tu esi tik nelabs kā velns. Tu man patīc!" Un atņem kabatas bateriju.

   Bet cik ilgi viņš te gaismā dzīvos? Velniem jau grūti gaismā ilgi dzīvot. Tāpat kā mums grūti dzīvot tumsā. Tāpēc taisiet acis vaļā! Bet tie, kas neklausīja un visu laiku turēja acis vaļā, tie jau īsto pasaku neredzēja. Vajadzēja turēt acis ciet, tad būtu redzējuši