Vecos laikos notikušas brīnuma lietas. Ganus kronējuši par ķēniņiem, un ķēniņi nometuši purpuru unēduši zāli līdz ar jēriem laukā. Viņi skūp­stījuši valgos stiebrus un zemi, kā lopi dara, un tad atkal pacēlušies savā godībā. Un, kur vien viņi gājuši, tos pazinuši putni un zvēri. Pu­ķes, kuras tie ceļā sapinuši, čukstē­jušas: «Lai dzīvo ķēniņš,» - jo vi­ņas zinājušas, ka ķēniņš tās reiz skūpstījis. Viņu dvēsele brīžiem bi­jusi kā lopa mute, kas iet Pa zāli un jūt visas velēnas smaržas. Viņi bijuši kā cilvēki un kā lopi, kas zina zemes tuvumu.

   No tiem laikiem man ir pazīstams kāds stāsts. Ja gribat, es varu viņu pastāstīt, kamēr jūsu svece, pirms gulētiešanas izdegdama, uzliesmo un ap sienām staigā mīkstas ēnas.

   Reiz bij viens vecs ķēniņš. Viņam bij viss, ko ķē­niņa sirds var velēties, — tik nebij tā ūdens, ko viņš jaunībā bij dzēris savas dzimtenes avotā.

   Viņš lika sev atnest ūdeni no tā avota, bet, kad viņa ļaudis tur nogāja, tad viņi tai vietā, kur ķēniņš bij dzēris, atrada tikai govju izmītu palti ar retu, izplū­kātu dzelža zāli. Viņi nedrīkstēja ņemt priekš ķēniņa ūdeni, kuru bij sajaukuši lopu purni, un nāca atkal ar tukšām krūzēm. Ceļā viņi atrada upīti ar vēsu un skaidru ūdeni. Viņi pildīja ar to ķēniņa zelta krūzes, un dzēriena devējs to sniedza uz galda.

   Ķēniņš dzēra un teica:

   «Ūdens ir labs, bet nav tāds, kādu es toreiz dzēru. Nekas nav tik salds kā ūdens manas dzimtenes avotā.»

   Ķēniņš noskuma, un viņam uznāca nepārvarama ilgošanās pēc tām vietām, kur viņš jaunībā bij ganījis aitas.

   Ar galmu viņš devās cejā un pēc dažām dienām no platā lielceļa nogriezās uz savas dzimtenes klusiem takiem, kur gar vecu egļu saknēm vijās melna ratu sliede un auga skujām nobirušas sēnes. Kāds prieks bij vecam ķēniņam ar novītušo roku noslaucīt skujas no bērzlapes zaļās galviņas.

   «Nudien, tu saldais meža bērns, šinī brīdī tu man esi mīļāka par dažu no manām dāmām, kaut gan vi­ņām visām ir lepnākas cepures nekā tev,» ķēniņš pie sevis domāja.

  

   Karietes uz ķēniņa vēlēšanos tika atstātas uz lielceļa. Visi gāja kājām, kā ķēniņš te agrāk bij staigājis.

   Tā bij laimīga diena.

   Silti saules stari spiedās caur eglēm. Skujas bij kā piedzītas ar sīku zeltu, un aiz egļu galiem pa mežu kā smiedamās, kā nolūkodama nāca līdz pati saule.

   Galma kungi nesa dāmas pār lietus paltēm un upī­tēm. Tā dažai rokai gadījās nejauši satikties ar mīļu roku un dažai galviņai noreibt pie tām krūtīm, no ku­rām viņa bēga aiz nežēlīgas mīlestības kautrības. Arvienu ceļā gadījās patīkamas nejaušības, un dāmām bieži bij jāmeklē aizsardzība no uzbāzīgiem egļu za­riem un vētras izgāztiem kokiem uzticīgu kavalieru rokās.

   Ķēniņš bij tik priecīgs, it kā jaunu valstību atradis, un valgs, paltē iemīts akmens, uz kura viņš grīļoda­mies lika kāju, tam bij kā jauns torņa pakāpiens.

   Viņi gāja gar zilganām druvām, kuras bij klusi no­līkušas agrā briedumā. Dāmu garās drānas vilkās gar zaļiem ežmaļiem, un mazās lauka puķes brīnījās par zelta puķēm, kuras tur bij uzšūtas un gāja viņām garām.

   Viņi nonāca kalnā pie mājiņas, kur ķēniņš jaunībā bij dzīvojis, un aiz zaļiem dievkociņu krūmiem un koku rozēm kā ūdens no tumšas akas viņos raudzījās divi zemi un šauri logi.

   «Brīnums, cik tie logi izskatās mazi,» ķēniņš apstā­jies teica. «Un cik viņi bij lieli un gaiši, kad es ar jaunām acīm skatījos pasaulē ...»

   Viņš noglaudīja bērnus, kas bailīgi slēpās mātes priekšautā, un lika viņiem priekš riekstiem izbērt maurā sieku zelta.

   Tad viņi gāja atpakaļ pa tām pašām tekām, pa ku­rām bij atnākuši, uz lielceļu, kur viņus gaidīja ka­rietes.

  

   Maza taciņa caur sūnām, uz kurām šur un tur pa­mirdzēja vēls saules stars, ievijās meža biezumā. Un nezin kā tas nāca, ka šī taciņa piepeši sagrāba visus ķēniņa prātus, un viņš nogriezās pa to mežā. Viņš zināja labi — tur bij tā pļaviņa, kur viņš bij zirgus ganījis, tas cinīts, uz kura viņš bij gulējis, aizmiegot virādams acis uz modrām zvaigznēm.

   Saule bij jau aiz augstā egļu aploka, un uz tukšā zāles klajuma, no kura jau kāpa miglas vēsums, nebij neviena dzīva stara.

   Vēsums un skumjas sažņaudza ķēniņa sirdi. Viņš gri­bēja iet atpakaļ pie saviem pavadoņiem, bet izdzirda, ka aiz muguras viņam kāds runā kā brīnīdamies, kā jau­tādams. Viņš skatījās apkārt — kas tas bij? Šī balss viņam bij tik pazīstama. Vai tur patiesi kāds runāja, jeb te, meža klusumā, viņa dvēselē pati bij sākusi ska­nēt kāda tāla atmiņa? Apklusa. Neviena nebij. Ķēniņš sāka iet — atkal viņam aiz muguras kāds brīnās un jautā. Ak tu māns! Tas jau bija meža balodītis.

   Viņš sāka skatīties caur nokaltušo zaru krēslu uz augšu, vai nav kaut kur baloža ligzda.

   Augstu galotnēs, kur egļu zari bij zaļi un šūpojās vējā, viņš varēja saskaitīt dažus tumšus vārnu perēk­ļus, bet nekur neredzēja baloža caurās ligzdas.

   Ķēniņš gāja arvienu dziļāk mežā.

   Kāds arvienu vēl runāja tur un brīnījās. Viņš skrēja, lai viņam nepazustu kāds vārds, ko aiznesa meža šalka.

   Viņa mētelis aizķērās kaut kur un pārplīsa, un, spie­žoties caur nokaltušu eglīšu biezokni kā caur šķietu, viņa scepteris ieķērās zaros un izšļuka viņam no ro­kām, un viņam nebij ne spēka, ne vēlēšanās griezties atpakaļ un paņemt to. Viņš tikai dzirdēja kādu ru­nājam uz viņu tik saldi, kā neviens ar viņu nebij ru­nājis.

   Beidzot viņš bij noguris un apsēdās uz kāda celma. Zeme visapkārt bij nobirusi brūnām skujām. Sūnas te neauga, jo biezās galotnes nelaida cauri saules. Un augšā bija brūna nokaltušu zaru krēsla. Brūna vardīte, Ikura bij sēdējusi lietus paltē, pielēca viņam klāt un skatījās viņā izspiestām acīm, kuras bij redzējušas tikai meža krēslu. Viņu apņēma meža miers. Tik lēna šalka, kura gāja pār galotnēm, nemierīgi aizskāra viņa dvēseli, un balodis sauca arvienu tālāk. Viņš sāka atkal iet.

   

    Mežs palika retāks, un zem eglēm izpletās gaišas un vieglas lazdu teltis.

   Mazas puķītes ar bāliem ziediem uzticīgi raudzījās no lazdu apakšas, un dažas vēlas zemenes mirdzēja viņam kā solīdamās.

   «Ur, mur, mur, mur,» meža upīte murdēja gar ceļiem, kuri no vecuma bij gluži zaļi, un gar melnām koku saknēm aizvijās tērcē.

   Tur auga suloti alkšņi. Tos viņš labi pazina. Miza Iņiem bij rūgti salda kā kanēls. Viņš atminējās labi to garšu un savus pirkstus, kurus, stabuli maucot, sula trāsoja dzeltenus. Pār upīti laipodams, viņš ķērās tiem apkārt un spieda vaigu pie viņu vēsiem augumiem, fēl šur un tur viņš atrada kokā iegrieztas sirdis, kuras bij aizaugušas ar tumšu, vecu mizu kā vecas vainas. Daža vaina viņu par jaunu ievainoja, un, aizkus-ināts no vieglām sērām, viņš beidzot iznāca uz kādas takas, kura viņam no bērnu dienām bij pazīstama.

   Pēdējais zelts, ko saule aiziedama atstāj padebeša malā, dzisa aiz zemām eglītēm, bet tālumā vēl arvienu runāja balodītis.

   Bij krēsla, un ķēniņš gandrīz izbijās, kad izdzirda soļus aiz sevis. Viņš atgriezās un ieraudzīja meitiņu basām kājām, zaļi strīpainos lindrakos, kura ātri un baigi, kā bēgdama no nakts, gāja ķēniņam garām.

   Rokā viņai bij vecs, ūdenī nomelnējis ķipis un viņā pelniem aprausta uguns pagalīte, kura vēj kūpēja. «Kur tu iedama, bērns?» ķēniņš prasīja. «Iešu uz māju, biju kaimiņos pēc uguns,» meitiņa rtbildēja.

   «Izvadi mani no meža. Reiz es šo vietu labi pazinu, bet nu vairs nezinu, kurā pusē ir lielceļš.»

   «Nāc man līdz,» meitiņa teica un meta biklu skatu az viņa zelta kroni. Bet viņa nedrīkstēja nekā daudz prasīt.

   Ceļš gāja uz leju, un viņi iznāca purva malā.

   Pār purvu gulēja migla. Tumša taciņa iegriezās bālā dzelža zālē un zem miglas aizlocījās no ciņa uz cini.

   «Nāc tik man pakaļ,» meitiņa teica. «Mana māja ir kalnā aiz purva. Un aiz kalna ir ceļš. Bet nāc ātri, man jāaiznes mājā uguns, lai ļaudis nepaliktu tumsā.»

   Viņa steidzās ķēniņam pa priekšu un sauca viņu, kad tas palika iepakaļ, bet miglā viņš redzēja tik viņas basos papēžus.

   Izbiedētas ķīvītes vaidēdamas pacēlās no ciņiem un atkal nokrita purvā. Un ķēniņam pār sirdi pārgāja tumša drausma.

   Meitiņa vēl arvienu sauca viņu, bet viņš bij jau palicis tālu pakaļ. Un miglā viņš vairs neredzēja ne­viena tumši nomīta purva ciņa.

   Zeme zem viņa kājām sāka līgoties, viņš griezās nost, bet iegrima vēl dziļāk līkšņā, un ūdens murdēdams apņēma viņu līdz ceļiem. Viņš rāvās ārā no līk­šņas un, juzdams ūdens smagumu ap saviem ceļiem un drēbēm, gāzās uz priekšu — un, kā bij, ar kroni galvā, nogrima purva ezerā, kura tumšais līmenis piepeši at­vērās un apņēma viņu.

   Visu nakti mežā izmisušas skanēja taures. Bet ķē­niņa neatrada. Un neviens nezināja, ka mazā purva ezeriņā zivtiņas spēlējas ar viņa zelta kroni.

1913