Dārza malā pie žoga uzziedēja Mežaroze. Sārta un pietvīkusi, ar rīta rasas pērlēm uz maigajām ziedlapiņām viņa izskatījās tik skaista kā jaunava, kas tikko raudājusi aiz laimes.

   Tā kā pirmie no rīta arvien pamostas putni, tad arī rozi tie ieraudzīja pirmie.

   - Cil-lī! Cik viņa skaista! - iesaucās Zīlīte.

   - Čir-čir! Ir - ir skaista! - piebalsoja Zvirbulis.

   - Čuču, iček, ičīičiček! - sēdēdams apses zarā ieburbulējās Dārzaķauķis, un tas nozīmēja, ka roze viņam ļoti patīk.

   - Klikliklik! - noklabināja Krūmuķauķis un aiz­ laidās uz upmalu pastāstīt jauno ziņu Lakstīgalai, jo viņš zināja, ka tā kaislīgi mīl rozes.

   Un Lakstīgala sacerēja jaunu dziesmu par mīles­tību, kas nekad nevienam neapnīk, jo tā ikreiz, cik mīlam, ir jauna un skaista kā tikko uzplaucis Meža-rozes zieds.

   Lakstīgalas dziesma uzmodināja draiskuli Rītavēju, kas, vakarā piekusis būdams, bija palicis nakšņot līgana bērza zaru šūpotnēs.

   - Vai tiešām tā Mežaroze ir tik skaista? - sukā­dams savus cirtainos, kastaņbrūnos matus, viņš neticīgi iejautājās.

   - Viņa ir tik skaista kā rīta blāzma un maiga kā pirmais saules stars, bet viņas elpa ir reibinošāka par pavasari, - Lakstīgala aizrautīgi dziedāja.

   - Tātad viņa ir skaistāka par Ievu, kas zied upes līcī? - Rītavējš turpināja taujāt.

   - Viņa ir skaistāka par Ievu, par Kļavu, par Ābeli un Liepu, - Lakstīgala dziedāja slavas dziesmu Mežarozes skaistumam un iekveldināja Rītavēja krūtīs tādu mīlas liesmu, ka viņš aizmirsa Ievai doto solījumu atgriezties šorīt pie viņas, kuru vakar bija paijājis un skūpstījis un kurai zvērējis mūžīgu uzticību.

   - O, daiļākā no daiļām, esi sveicināta! – zemu noliekdamies un rokas pie krūtīm piespiezdams, Rīta­vējš uzrunāja Mežarozi.

   Ai, Mežaroze .. .

   Kautrīgi pietvīkdama, viņa aizgrieza galviņu uz sētas pusi un izdvesa:

   - Es lūdzu, neglaimojiet man. Es esmu vienkāršākā starp savām māsām, kas aug tur, dārzā, un bauda dārznieka cieņu un mīlestību.

   - Vienkāršība uzliek kroni tavam skaistumam, bet pazemība atklāj tavu dziļo un tīro dvēseli, - jūs­moja Rīta vējš.

   Izbrīnā Mežaroze pacēla galviņu uz augšu un ielū­kojās Rītavēja zeltainajās acīs.

   - Ak, jūs esat pirmais, kas ieraudzījāt arī manu dvēseli. Parasti visi apdzied tikai manu skaistumu, bet skaistums taču nav mūžīgs.

   - Mūžīga ir tikai mīlestība, un es tevi mīlu, mīlu, mīlu, - apskaudams Mežarozi, Rītavējš čukstēja viņai ausī vārdu, ko izgudrojis burvis, lai apmātu visus, kas ir dzīvi.

   Vai Mežaroze varēja pretoties šim maģiskajam vārdam? Ak vai! Filozofi un austrumu gudrie ir pa­zaudējuši skaidro saprātu, tvīkdami pēc šī mazā vārdiņa, karaļi ir atteikušies no troņa un sekojuši vienam vienīgam vārdam - mīla. Kā tad Mežaroze lai būtu atvairījusi burvību, ko dvesa Rītavēja lūpas, mīlu, kas dzirkstīja viņa acīs un kā dzīvinoša straume plūda no viņa pirkstiem, kad tie glaudīja Mežarozes stāvu.

   Un Rītavējš skūpstīja Mežarozi un paijāja visu dienu, tāpat kā vakar upmalā bija skūpstījis un pai­jājis balti uzziedējušo Ievu, ko viņš vairs neatce­rējās.

   Kad pienāca vakars, Rītavējš gurdi aizvēra acis.

   - Paliec sveika līdz rītam. Gaidi mani! - un, gaisa skūpstus sūtīdams, viņš aizskrēja dusēt līgano bērzu zaru šūpotnēs.

   Arī Mežaroze aizmiga laimīgā snaudā un sapņoja par savu maigo mīļāko - skaistuli Rītavēju. Rītausmā pamodusies, viņa sāka to gaidīt, bet iestājās rāma un tveicīga bezvēja diena.

   - Viņš dus, mans mīļais zēns. Viņš ir noguris no mīlas, - Mežaroze sev teica un atvēra ziedu pēc zieda, lai izskatītos krāšņāka, kad atnāks viņš - Rītavējš.

   Dārza stūrī Zīlīte klusi sarunājās ar Krūmuķauķi.

    - Neteiksim Mežarozei, ka Rītavējš jau pirms ausmas aizskrēja uz pļavu pie zilās Neaizmirstulītes.

    - Neteiksim gan.

   Bet Mežaroze gaidīja savu Rītavēju ar katru dienu kaislīgāk. Ziedi tā ir raisījās vaļā veseliem ķekariem, un cilvēki, kam gadījās iet gar dārza malu, apstājās un iesaucās:

    - Nē, cik skaista var būt arī tāda mežaroze!
   Pienāca vasara, bet Rītavējš vēl nebija atgriezies.

   - Zini, to mūsu māšeli aiz žoga vajadzētu ap­precināt, - dārza iekšpusē Tējasroze teica Ofēlijai.

   - Vajadzētu gan, - tā atbildēja. - Es aizsūtīšu pie viņas balto Taureni. Manuprāt, tas viņai būtu piemērots.

   Bet, kad Taurenis ieradās pie Mežarozes ar bildi­nājumu, tā sašutusi viņu noraidīja:

    - Ko jūs iedrošināties, mans kungs! Es jūs nemīlu un nekad nemīlēšu.

   - Bet es varētu jūs mīlēt, - Taurenis prātīgi paskaidroja. - Un, man domāt, es esmu diezgan glīts no vaiga, lai varētu jums ar laiku iepatikt, - viņš vēl piebilda.

     Atraidītais precinieks aizlidoja streipuļodams un vairs neatgriezās.

   Iestājās tveicīgas vasaras dienas. Zeme izžuva un sacietēja. Dārza puķes katru dienu saņēma valgmi no lejkannas, ar ko dārznieks tās dzirdīja rītos un va­karos. Bet viņam neienāca prātā jel reizi padzirdīt arī Mežarozi, kas auga aiz sētas. Glābdama savu ziedu krāšņumu, Mežaroze tos atvēra tikai vakaros, lai tie uzsūktu valgumu, ko izelpo nakts. Dienās viņa ziedus un lapas turēja sakļautus un dusēja, sapņodama par skaistuli Rītavēju, kas viņu mīlēja un tāpēc reiz atgriezīsies, un paijās, un skūpstīs. . .

   Baiga brāzma iztraucēja Mežarozi no jaukā sapņa. Gatvē bērzi piekļāva sev zarus un izbailēs stenēja. Viņi laikam bija ieraudzījuši kaut ko briesmīgu, ko Mežaroze, mazāka būdama, vēl nevarēja sa­skatīt.

   Ak, labāk viņa nebūtu atvērusi acis! Tas taču bija viņš, Rītavējš, kas nāca pāri koku galotnēm, lauzdams zarus un plēsdams lapas. Bet kāds viņš izskatījās - izspūris, bārdas rugājiem noaudzis, asām rievām ap kādreiz maigo muti. Zaļais kaklauts saplīsis skrandās, tas tagad plandījās viņam aiz pakauša. Viņš nolaidās zemē, gatves malā piegrāba pilnas saujas smilšu un svieda dārza puķēm, kliegdams:

   - Ek jūs, nepastāvīgās prieka meitas! Es jūs ni­cinu!

   Rītavējš jau bija pavisam tuvu Mežarozei. Viņa uzsmaidīja tam un gribēja jokojoties paraustīt aiz matu sprogas, bet acīs iebira daži smilšu graudiņi.

   Kamēr viņa tās izslaucīja, Rītavējš jau bija tālu pro­jām.

   - Kas tad tam noticis? Ko viņš trako? – attapusies no izbīļa, Zīlīte vaicāja Zvirbulim.

   - He-he! Hi-hi! - Zvirbulis paņirdza. – Mans lauka brālis bija noklausījies, ko Kaijas runājušas. Rītavējš iemīlējies ezera Ūdensrozē, bet tā lakstojas ar Dienvidvēju un šo noraidījusi. Hi-hi!

   - Tu nestāsti to Mežarozei, - līdzjūtīgā Zīlīte nozvērināja Zvirbuli.

   - Kā tev liekas, vai nebūtu pēdējais laiks appre­cināt mūsu māšeli aiz žoga? - Tējasroze atkal grie­zās pie Ofēlijas.

   - Jā, pēdējais laiks ir klāt, - tā piekrita. – Gaisā jau dvesmo rudens. Nu viņa droši vien vairs nebūs tik lepna un pieņems arī prastāku precinieku. Es sūtīšu pie viņas Mēslu Bambuli.

   Mēslu Bambulis pierāpoja pie Mežarozes un, uz pakaļkājām pacēlies, ar radziņiem māja tai familiāru sveicienu:

   - Vesela, ciema meit! Runāsim īsi un aši. Es tevi ņemšu par sievu.

   Bet Mežaroze izstiepa viņam pretim savu visasāko ērkšķi.

   - Mēslu Bambuļa kungs, jūsu prastībai nav ro­bežu! - viņa, dusmās smakdama, iesaucās. – Es esmu Rītavēja saderēta līgava, bet jūs iedrošināties man tuvoties!

   - Es zinu, ka tev bija romāniņš ar šo vējagrābsli, bet es to laižu pār galvu. Lai tie zvirbuļi čivina, cik tīk.

   - Un es arī zinu, ka jūs cita neprotat kā rakņāties pa mēsliem. Dvēseles cēluma jums trūkst.

   - Pareizi, pa mēsliem es rakņājos gan, - Bambu­lis priecīgs atsaucās. - Es varētu arī tavām saknītēm piegādāt kādu vezmelīti. Cik ilgi tev tie cēlie ziedi turēsies bez mēsliem! Nu, kas ir, sit saujā!

   Bet Mežaroze iedūra ar ērkšķi Bambuļa izstieptajā priekškājā. Murminādams tikai viņam pašam un citām vabolēm saprotamus lamu vārdus, zaļgani spīdīgais Mēslu Bambulis lēnām aizčāpoja pāri ceļam.

   Rudens, rudens. Abi Ķauķi un Lakstīgala jau sen aizlaidušies uz siltām zemēm. Zīlītes un Zvirbuļi bieži apspriežas, kā labāk pārlaist ziemu. Tējasrozēm un Ofēlijām dārznieks uzslien dēļu jumtiņus un gatavo lapu pārklāju.

   - Ak dievs, šis ir mans pēdējais zieds, - kādā rītā nopūtās Mežaroze. - Kaut taču Rītavējš atnāktu, kamēr tas vēl nav noziedējis. Kaut gan viņš mīlēs mani arī bez ziediem, jo viņš taču bija pirmais un vie­nīgais, kas saskatīja manu dvēseli, manu dziļo un tīro dvēseli, - cik skaisti viņš to pateica.

   Ak, nežēlīgā, nejūtīgā Nāve! Vai tu nevarēji iet pa citu ceļu un izvēlēties sev citus upurus? Lūk, sauss dadzis drebinās vējā, čaukstēdamas cita pret citu kla­nās pelēkas smilgas, - vai tu nevarēji tās pļaut vis­pirms? Tagad tu pati saraujies un nodrebi kā noziedz­niece, jo, drūmi šalkdams, pār koku galiem skrien Rīta-vējš. Vecs un sirms viņš izskatās - jeb varbūt tas ir sniegs, kas mirdz viņa matos un pinkainajā bārdā? Un nu viņš sāk runāt, un vai tu dzirdi, kāda nožēla skan viņa aizsmakušajā balsī?

   - Maigā Mežaroze, - viņš gārdz, - tu vienīgā mani patiesi mīlēji. Atļauj man skūpstīt to zemi, kurā tu audz, atļauj to man, nelietim! Ja tu vari man piedot, tad pamāj ar vismazākā zara galiņu. Un, ja tu man piedosi, es gulēšu pie tavām kājām līdz jaunam pavasarim un gaidīšu tevi uzplaukstam, mana mīļā, mana uzticīgā Mežaroze.

   Bet Mežaroze vairs nevarēja Rītavējam piedot.