Vecs notikums, par jaunu pārstāstīts.

   Dziļos laukos atradās veca muiža, un tajā dzīvoja vecs kungs, kam bija divi dēli, kuri bija tik asprātīgi, ka ar pusi vien jau būtu pieticis. Viņi gribēja bildināt ķēniņa meitu — un kāpēc gan ne? Viņa bija liku­si izsludināt, ka ņemšot par vīru to, kurš vislabāk pratīs izrunāties.

   Abi nu gatavojās veselu nedēļu; nevarēja teikt, ka laiks būtu dots par īsu, tas bija garš diezgan, jo viņiem bija priekšzināšanas, un tādas noder vienmēr. Viens zināja no galvas visu latīņu vārd­nīcu un trīs gadagājumus no pilsētiņas avīzes, no viena gala līdz otram un atpakaļ. Otrs bija iepazinies ar visiem amatniecības likumiem un zināja visu, kas meistaram jāzina, tāpēc domāja, ka varot spriest līdzi par valsts lietām. Tad viņš vēl mācēja izšūt bikšu lences, jo bija smalks un veikliem pirkstiem.

   "Es dabūšu ķēniņa meitu!" abi sacīja, un tēvs iedeva katram pa skaistam zirgam. Tas, kas zināja no galvas vārdnīcu un avīzes, dabūja melnu, un tas, kas bija gudrs kā meistars un prata madarot lences, dabūja baltu. Tad viņi iesmērēja lūpu kaktiņus ar zivju eļļu, lai mute būtu veikla. Visa muižas saime stāvēja pagalmā un noskatījās, kā tie uzsēžas zirgos. Tai pašā brīdī atnāca trešais brālis, jo bija jau trīs, bet neviens to trešo nerēķināja līdzi, jo tam nebija tādas gudrības kā abiem pārējiem, un viņu bija iesaukuši tikai par Muļķa Hansu.

   "Kur tad jūs jādami, tā uzcirtušies?" viņš jautāja.

   "Uz galmu, ķēniņmeitu pierunāt! Vai tad neesi dzirdējis, ko ziņneši pa visu zemi sludina?" — un tad viņi tam visu pastāstīja.

   "Ko tu neteiksi, tad man arī jāiet!" Muļķa Hanss sacīja, brāļi pasmējās par viņu un aizjāja.

   "Tēt, dod man zirgu!" Muļķa Hanss iesaucās. "Man arī gribas precēties. Ja viņa mani ņems, tad ņems, — ja neņems, tad es viņu paņemšu!"

  

   "Tās ir tukšas runas!" tēvs noteica. "Tev es nekādu zirgu nedošu. Tu jau nemāki runāt! Brāļi, tie gan — kungi, kas kungi!"

   "Nu, ja zirgu tu man nedod," Muļķa Hanss teica, "tad ņemšu āzi, tas ir mans un panest mani arī varēs!" Un viņš uzsēdās āzim jāteniski mugurā, iesita tam ar papēžiem sānos un aizlaida aulek­šiem pa lielceļu. Uh, nokūpēja vien! "Te es esmu!" Muļķa Hanss kliedza un dziedāja, ka skanēja vien.

   Bet brāļi jāja klusām uz priekšu; viņi nerunāja ne vārda, viņiem bija jāpārdomā visas asprātības, ar kurām ierasties galmā, jo vienkārši šādas tādas jau nederēja.

   "Heisā hei!" Muļķa Hanss iekliedzās. "Te es esmu! Redziet, ko es uz lielceļa atradu!" Un viņš parādīja tiem beigtu vārnu, ko bija atradis zemē.

   "Muļķis," brāļi teica. "Ko tu ar to iesāksi?"

   "To es dāvināšu ķēniņmeitai!"

   "Dāvini vien!" brāļi pasmējās un jāja tālāk.

   "Heisā hei! Es arī klāt! Redziet, ko nu es atradu, katru dienu to uz lielceļa vis nevar atrast!"

   Un brāļi atkal pagriezās, lai redzētu, kas tas ir. "Muļķis," viņi teica. "Tā jau veca koka tupele, kam virsa nokritusi! Vai ķēniņ­meita dabūs arī to?"

   "Dabūs gan!" Muļķa Hanss piekrita. Brāļi nosmējās un jāja tālāk, tikdami lielu gabalu viņam priekšā.

 

   "Heisā hei! Es atkal klāt!" Muļķa Hanss sauca. "Nē, nē, iet arvien labāk un labāk! Ei! Vienkārši lieliski!"

   "Ko tad nu atkal atradi?" brāļi jautāja.

   "Ai!" Muļķa Hanss teica. "Tas nemaz nav izstāstāms! Bet ķēniņ­meita, viņa gan priecāsies!"

   "Pē!" brāļi saviebās. "Tās jau dūņas, tikko no ceļmalas grāvja izmestas!"

   "Jā, dūņas," Muļķa Hanss piekrita. "Bet visaugstākā labuma, nemaz nevar rokās saturēt!" Un viņš piebāza kabatu pilnu ar dūņām.

   Bet brāļi aizauļoja, ka uguns vien nošķīda, un nonāca pie pilsētas vārtiem veselu stundu agrāk nekā Hanss. Tur katrs precinieks dabūja kārtas numuru un visi tika nostādīti rindās, pa seši katrā un tik cieši kopā, ka nevarēja ne roku pakustināt. Tas bija ļoti labi, jo savādāk tie cits citam drēbes no muguras būtu noplēsuši, lai katrs tiktu pirmais.

   Visi pārējie zemes iedzīvotāji stāvēja ap ķēniņa pili, citi pat ap logiem sakāpuši, lai redzētu, kā ķēniņmeita saņem preciniekus, un, tikko kāds no viņiem cēla kāju pār istabas slieksni, tā nejaudāja vairs ne vārdiņa izrunāt.

   "Neder!" ķēniņmeita sacīja. "Ārā!"

   Nu nāca brālis, kurš mācēja no galvas vārdnīcu, bet, rindā stā­vēdams, viņš visu bija aizmirsis. Grīda čīkstēja, un griesti bija no spoguļstikla, tā ka viņš pats redzēja sevi uz galvas stāvam, un pie katra loga bija trīs rakstveži un viens rakstvežu priekšnieks, kuri katrs pierakstīja visu, kas vien tika runāts, lai tas tūliņ tiktu avī­zēs un lai ielu stūros to varētu pārdot par diviem šiliņiem. Tas bija šausmīgi, turklāt krāsns bija tā sakurināta, ka čukstēja vien!

   "Te nu gan ir briesmīgi karsts!" precinieks sacīja.

  

   "Tas tāpēc, ka mans tēvs cepina jaunus gailēnus!" ķēniņmeita atteica.

   "Bē!" — tur nu viņš stāvēja, tādu atbildi viņš nebija gaidījis, vairs ne vārdiņa nezināja pateikt, lai gan domājās izrunājis lielu asprātību. Bē!

   "Neder!" ķēniņmeita teica. "Ārā!" Bija vien jāiet prom. Tad nāca otrais brālis.

   "Te nu gan ir šausmīgi karsts!" viņš sacīja.

   "Jā, mēs šodien cepam jaunus gailēnus!" ķēniņmeita atteica.

   "Kā bij' — kā?" viņš pateica, un visi rakstveži pierakstīja šo: "Kā bij' — kā?"

   "Neder!" ķēniņmeita teica. "Ārā!"

   Nu nāca Muļķa Hansa kārta, ar savu āzi viņš jāšus iejāja istabā. "Karsts kā pirtī!" viņš teica.

   Tas tāpēc, ka es cepu jaunus gailēnus," ķēniņmeita atbildēja. "Tas gan labi!" Muļķa Hanss iesaucās. Tad jau varēšu izcepināt arī savu vārnu!"

   "Kāpēc ne?" ķēniņmeita atteica. "Bet vai jums ir kas līdzi, kur cepināt? Man nav ne podiņa, ne pannas!"

   "Bet man gan ir!" Muļķa Hanss nopriecājās. Te būs kastrolis ar alvas stīpu!" Un viņš izvilka veco koka tupeli un ielika tajā vārnu.

   "Tā jau vesela maltīte!" ķēniņmeita sacīja. "Bet kur dabūsim mērci?"

  

   "Tā man kabatā!" Muļķa Hanss atbildēja. Tās mantas man ir tik bagātīgi, ka varu kaut zemē mest!" Un viņš izlēja no kabatas drusciņu dūņu.

   "Tas man patīk!" ķēniņmeita teica. "Tu tak vari atbildēt, tu tak māki runāt, ņemšu tevi par vīru! Bet vai tu zini, ka ik vārds, ko mēs runājam vai esam runājuši, tiek pierakstīts un rīt būs ielikts avīzē? Pie katra loga, kā redzi, stāv trīs rakstveži un viens vecs rakstvežu priekšnieks, un šis rakstvežu priekšnieks ir tas sliktākais, jo viņš neko nesaprot!" To viņa sacīja, lai Muļķa Hansu pabaidītu. Un visi rakstveži iesmējās, nopilinādami uz grīdas tinti.

   "Tie laikam diži kungi!" Muļķa Hanss iesaucās. Tad došu rakst­vežu priekšniekam labāko, kas man ir!" Un, izgriezis kabatas uz āru, viņš iesvieda tam acīs dūņas.

   "Smalki nostrādāts!" ķēniņmeita nopriecājās. "To es nespētu izdarīt! Bet gan jau iemācīšos!"

   Un Muļķa Hanss tika par ķēniņu, dabūja sievu un kroni un sēdēja tronī, un to mēs izlasījām rakstvežu priekšnieka avīzē — un gluži ticēt tai vis nevar!