Pat dieviem ne katrreiz izdodas savus bērnus izaudzināt tādus, kā tie būtu vēlējušies.

    Kad upes dievam Kēfisam un nimfai Leiriopei piedzima dēls Narciss, viņi nevarēja vien nopriecāties par skaisto, veselīgo bērnu.

    - Manu baltvaidzīt, manu spulgacīt, manu sproggalvīt, - tā Leiriope mīlinādamās sauca savu zēnu.

     Kad tas mazliet paaugās, tad Kefiss gan vēl arvien bija dievs un pavēlnieks visā upē, bet mājās, savā ģimenē, viņam bija jāsamierinās ar mazāku lomu - te dievs un pavēlnieks bija mazais Narciss.

     - Ak, kāds skaistulis! Kāds neredzēti daiļš bērns! Tas gan būs siržu lauzējs! - Narcisu apjūsmoja pie Leiriopes ciemoties sanākušās nimfas.

    - Un cik viņš labs un gudrs! - ciemiņu uzslavas papildināja laimīgā māte.

      Bet, tāpat kā cilvēkiem, arī dieviem ir savi nelabvēļi un skauģi, kas nevar paciest, ka otram drīkst būt kaut kas labāks. Zivis, peldēdamas no austrumiem uz rietumiem, aiznesa turp ziņu par Kēfisa un Leiriopes dēla skaistumu un gudrību, līdz par to kļuva zināms gorgonai Medūzai. Un, tā kā viņas pašas dēls bija neglīts, ļauns un muļķis, tad, uzdzirdot Narcisa labo slavu, Medūzu pārņēma tāds niknums, ka čūskas, kas matu vietā auga uz viņas galvas, sacēlās stāvus un sāka šņākt. Viņas mute sašķobījās greiza kā veca zandale un gārgdama izdvesa lāstu:

     - Lai tavs skaistums, tavs labums un tavs gudrums tevi pazudina! Lai tu iemīlies pats savā skaistumā, lai tu dari labu tikai slavas dēļ, lai tu tiecies pēc gudrības, gribēdams būt pārāks par citiem! Ar to brīdi, kad tu ieraudzīsi sevi spogulī, sāksies tava bojā eja!

      Zivis, kas peldēja no rietumiem uz austrumiem, izplatīja vēsti par Medūzas lāstiem arī upē, kur valdīja Kēfiss. Viņš lika savā pilī sadauzīt visus spoguļus un to lauskas izmest krastā.

      No mazām dienām tik vien dzirdējis kā par savu skaistumu, labo sirdi un gudro prātu, Narciss domāja, ka viņam jābūt arī labam un gudram, kaut gan dažreiz tas bija ļoti grūti. Kad citu nimfu bērni atlicināja no savām brokastīm vai pusdienām kādu daļu, ko izbarot zivtiņām, arī Narciss ar grūtu sirdi atsvieda kaut ko no sava ēdiena, lai citi nimfēni nesauktu viņu par skopuli. Narcisam pašam gan šķita, ka, atteikdamies kaut vai no viena kumosa, viņš ir nesalīdzināmi labāks par citiem, jo tas, ko viņš atdeva zivtiņām, taču nav parastais, bet dievu ēdiens. Vēlāk viņš iemanījās neatraut sev ne drupatiņas, bet paņēma no mātes pieliekamā pilnas saujas ēdamā, un visi nimfu bērni apbrīnoja Narcis pašaizliedzību un devību.

    Ātri skrien gadi pat dievu dēliem. Cik ilgi, kad Narciss spēlējās ar zivtiņām, uzlasīja gliemežvākus, izrotājās ar ūdenszālēm, bet te, rau, drīz vien izaudzis par staltu jaunekli. Lieli izauguši arī tie nimfēni, ar kuriem kopā viņš baroja zivtiņas, un nu jauniešu starpā sākās citādas sacensības. Katrs centās parādīt savu gudrību vai veiklību: lasīja pašu sacerētus dzejoļus, dziedāja pašu izgudrotas dziesmas vai rīkoja sacensības, kurš ātrāk uzlēks delfīnam uz muguras un tālāk aizjās. Arī Narciss sacerēja dzejoļus, bet, drīz vien nojauzdams, ka daži nimfu dēli viņu pārspēj, šādās poēzijas sacensībās vairs pats nepiedalījās, turpretim sāka nopaļāt katru, kas skandēja savus sacerējumus. Un visiem likās, ka Narciss labāk par citiem zina dzejas likumus, jo citādi viņš nevarētu tik gudri spriest par to, kā vajag dzejot. Arī dziedoņiem viņš allaž aizrādīja, ka dziesmas neskan tā, kā vajadzētu skanēt.

    - Cik gudrs un vispusīgs jauneklis! Laimīga tā nimfa, ko Narciss ņems par sievu! - tā skandināja vecās nimfas, jau priekšlaicīgi apskauzdamas Narcisa nākamo. Un, ja nu vecās nimfas tīksminājās par skaisto, labo un gudro jaunekli, vai kāds brīnums, ka jaunās šaudījās ap Narcisu, plivinādamas zaļos matus un mēģinādamas piesaistīt viņa skatienus saviem daiļumiem. Narciss ilgi vēroja un pētīja, kura no daiļavām būtu viņam vispiemērotākā, līdz izlēma, ka no visām skaistākā ir Eho, un saderinājās ar to.

     Kāzu priekšvakarā Eho lūdza Narcisu, lai tas izkāpj krastā un saplūc viņai ievu ziedus, ko ievīt zaļajos matos. Narciss sadabūja tos veselu klēpi un jau pārliecās pār krastu, lai ienirtu upē, kad nejauši mierīgajā ūdenī ieraudzīja savu attēlu.

    - Kāds skaistums! Kāds nebijis daiļums kopš pasaules radīšanas! - viņš izsaucās un kā apburts sastinga un raudzījās savā attēlā, aizmirsdams, ka viņu gaida līgava Eho. Viņš nometa ziedus zālē un piecēlies aplūkoja ūdens spogulī savu augumu.

    - Jā, es esmu ne tikai vislabākais un visgudrākais, bet arī visskaistākais jauneklis, - jūsmoja Narciss.

      Kad Eho, nevarēdama sagaidīt sava mīļotā atgriešanos, izbāza galvu virs ūdens, Narciss viņu rupji nolamāja par to, ka tā sakustinājusi ūdens spoguli. Eho neticēja, ka Narciss varētu uz viņu dusmoties, un kaitēdamās vēl paplunčināja ūdeni.

    - Es redzu, tev skauž mans skaistums, ja tu uzdrīksties mani traucēt. Beidz niekoties un peldi ātrāk projām, - Narciss pavēlēja.

    - Bet, mīļais, kāpēc lai man skaustu tavs skaistums, ja es pati esmu skaistākā starp nimfām, - teica Eho, vēl arvien domādama, ka Narciss tikai jokojas.

     - Es tevi uzskatīju par skaistu, kamēr nebiju ieraudzījis sevi. Tu apskaties šo seju, šo augumu, tad tu sapratīsi, ka pati Afrodīte nav cienīga būt mana sieva, ne vēl tu, - Narciss atbildēja un iegrima sevis aplūkošanā.

      Arī nimfu, tāpat kā zemes sievieti, visvairāk apvaino tas, ka mīļotais viņu nosauc par neglītu vai vismaz neglaimo, ja viņa tiešām nebūtu skaista. Tāpēc Eho par Narcisa pēdējiem vārdiem tā noskaitās, ka nosauca viņu par pašiemīlējušos muļķi un aizsteidzās pastāstīt Kēfisam, ka viņa dēls sajucis prātā. Veltīgi bija tēva mēģinājumi pierunāt dēlu atgriezties ūdens pilī, veltīgi bija mātes lūgumi un asaras. Narciss palika krastā, spoguļojās un runāja tikai par savu skaistumu, kamēr izdila, sažuva un saplūda ar zemi.

      Nez kāpēc tas tā ir, ka mirušiem piedod vairāk nekā dzīvajiem. Kad Narcisa vairs nebija, Eho bieži aizpeldēja līdz atvaram, kurā viņš kādreiz spoguļojās, un atbūra atmiņā visus jaukos brīžus, ko bija pavadījusi kopā ar Narcisu. Viņš atkal tai likās visskaistākais, vislabākais un visgudrākais jauneklis, kāds upē dzīvojis, bet ļaunie vārdi, ko viņš tai pateica, bija aizmirsti.

     - Skaista bija mūsu mīlestība... - Eho nopūtās un, lai nekad nezustu Narcisa piemiņa, iestādīja viņa bojā ejas vietā puķi, kas uzziedēja balta kā Narcisa vaigs.