Tālu, tālu jūrā ūdens ir tik zils kā visskaistākās rudzupuķes ziedlapiņas un tik skaidrs kā vistīrākais stikls. Bet tas ir ļoti dziļš, tik dziji nesniedzas neviena enkura tauva, daudzi baznīcas torņi būtu jāsaliek cits uz cita, lai no dzelmes aizsniegtu ūdens virsu. Tur dzijumā dzīvo jūras ļaudis.

   Nemaz jau nav jādomā, ka tur lejā ir kailas, baltas smiltis vien. Nē, tur aug visbrīnišķīgākie koki un augi, kuru kāti un lapas ir tik lokani, ka, ūdenim tikai mazliet salīgojoties,- tie kustas kā dzīvi. Visas zivis, lielas un mazas, šaujas caur zariem, tāpat kā putni šeit gaisā. Visdziļākajā vietā stāv jūras ķēniņa pils, sienas tai ir no koraļļiem un augstie, smailie logi no visskaidrākā dzintara, bet jumts ir no gliemežu vākiem, kuri atveras un aizveras, kā kuro reizi ūdens tek. Tas izskatās skaisti, jo katrā vākā guļ mirdzošas pērles, no kurām viena vienīga būtu lielākais greznums ķēniņienes kronī.

   Jūras ķēniņš jau daudzus gadus bija atraitnis, un saimniecību vadīja viņa vecā māte. Viņa bija gudra sieva, bet lepna uz savu augsto dzimumu, tāpēc astē viņa valkāja divpadsmit austeru, kamēr pārējās dižciltes drīkstēja nēsāt vien sešas. Citādi viņa bija pelnījusi daudz uzslavu, it sevišķi tāpēc, ka viņa tik ļoti mīļoja jūras princesītes, savas dēlameitas. Tās bija sešas daiļas meitenes, bet jaunākā bija visskaistākā no visām. Viņas āda bija tik gaiša un caurspīdīga kā rozes ziedlapiņa, acis tik zilas kā dziļākā jūra, bet, tāpat kā visām pārējām, viņai nebija kāju, ķermenis beidzās ar zivs asti.

   Visu garo dienu viņas rotaļājās pils lielajās zālēs, kur gar sienām auga dzīvas puķes. Tika atvērti lielie dzintara logi, un pa tiem peldēja iekšā zivis, tāpat kā pie mums pa atvērtiem logiem ielaižas bezdelīgas. Bet zivis peldēja princesītēm droši klāt un ēda viņām no rokas, ļaudamas ari papliķēt sev pa muguru.

   Pie pils bija liels dārzs ar ugunīgi sarkaniem un tumši ziliem kokiem, kuru augļi staroja kā zelts, un puķes dārzā bija kā uguns mēles, un kāti un lapas tām vienmēr kustējās. Zeme bija vissmalkākās smiltis bet zilas kā sēra liesma. Pāri tām klājās dīvaina, zila gaisma, drīzāk bija jādomā, ka stāvi augstu gaisā, redzēdams debesis augšā un apakšā, nevis atrodies jūras dibenā. Pilnīgā bezvējā varēja ieraudzīt sauli, kas šķita esam purpura zieds; no kura biķera līst viss gaišums.

   Katrai no princesītēm jūras dzelmē bija savs dārziņš, kur viņa varēja rakt un stādīt, ko vien pati gribēja? Viena izveidoja savu puķu dobi valzivs izskatā, citai labāk patika, ja viņas dobe līdzinājās nāriņai, bet jaunākā no māsām izveidoja savējo gluži apaļu kā saule un audzēja tajā puķes, kas spīdēja sārtas kā saule. Viņa bija savāds bērns, klusa un domīga, un, ja pārējās māsas rotājās ar visdīvainākajām lietām no bojā gājušiem kuģiem, tad viņai bez rožsārtajām puķēm, līdzīgām saulei tur augšā, bija vienīgi daiļš marmora tēls, izcirsts no tīra un balta akmens, tas bija skaists zēns, kurš, kuģim nogrimstot, bija nonācis jūras dibenā. Pie statujas viņa iestādīja rožaini sarkanu sēru vītolu, kas kupli auga, liekdams spirgtos zarus pāri akmens tēlam lejup pret zilajām smiltīm, kur violetas ēnas rotājās un kustējās tāpat kā zari. Izskatījās, it kā galotne un saknes rotaļādamies tiektos viena otru noskūpstīt.

   Viņas vislielākais prieks bija dzirdēt par cilvēku pasauli tur augšā. Viņas vecajai tēvamātei bija jāstāsta viss, ko viņa zināja par kuģiem un pilsētām, par cilvēkiem un dzīvniekiem. Visbrīnumainākais viņai likās, ka puķes augšā uz zemes smaržojot — jūras dibenā tās nesmaržoja — un ka meži esot zaļi, un zivis, kas redzamas zaros, dziedot tik skaļi un daiļi, ka prieks klausīties. Vecāmāte putniņus sauca par zivīm, jo citādi mazmeitas viņu nesaprastu, tāpēc ka nevienu putnu nebija redzējušas.

   "Tiklīdz jums apritēs piecpadsmit gadu," teica vecāmāte, "jums tiks ļauts pacelties jūras virspusē, sēdēt mēnesnīcā uz klintīm un skatīties lielajos kuģos, kas brauks garām. Tad redzēsiet arī mežus un pilsētas!" Nākamajā gadā vienai no māsām palika piecpadsmit gadu, bet pārējās bija cita par citu gadu jaunākas, pašai jaunākajai no viņām tātad bija jāgaida vēl veseli pieci gadi, pirms viņa drīkstēs pacelties augšā no jūras dibena un redzēt, kā pie mums izskatās. Bet viņas solīja cita citai pastāstīt, ko redzējušas un kas pirmajā dienā licies visskaistākais, jo ar vecāsmātes stāstiem viņām nebija gana, viņas gribēja zināt daudz ko vairāk.

   Bet nevienu ilgas nemocīja tā, kā jaunāko princesīti, tieši viņu, kurai bija jāgaida visilgāk un kura bija klusa un domīga. Dažu labu nakti viņa stāvēja pie atvērta loga, skatīdamās cauri tumši zilajam ūdenim uz augšu, kur zivis sitās ar spurām un astēm. Mēnesi un zvaigznes viņa varēja redzēt spīdam, kaut ari gluži bāli, bet caur ūdeni tās izskatījās daudz lielākas nekā mūsu acīm. Kad mēnesi un zvaigznes aizklāja tāda kā tumša ēna, viņa zināja, ka tā ir vai nu valzivs, kas peld virs viņas, vai arī kuģis, pilns ar cilvēkiem. Viņiem laikam ne prātā nenāca, ka lejā stāv daiļa nāriņa, izstiepusi savas baltās rokas pret kuģa ķīli.

   Nu vecākā princese palika piecpadsmit gadu veca un drīkstēja pacelties jūras virspusē.

   Atpakaļ atnākušai, viņai bija simtām lietu, par ko stāstīt, bet skaistākais, viņa teica, esot mēnesnīcā, kad jūra ir rāma, gulēt uz sēkļa un skatīties uz lielo pilsētu netālu krastmalā, kur ugunis spīd kā simtiem zvaigžņu, dzirdēt mūziku, ratu un cilvēku radītu troksni, redzēt slejamies baznīcu torņus un smailes un klausīties zvanu skaņās. Tieši tāpēc, ka viņai nav bijis ļauts pacelties jūras virspusē, viņa pēc tā visvairāk ilgojusies.

   Ai, cik uzmanīgi viņā klausījās jaunākā māsa! Un vēlāk, vakaros stāvēdama pie atvērta loga un skatīdamās cauri tumši zilajam ūdenim, viņa domāja par lielo pilsētu ar visu tās troksni un kņadu, un viņai likās, ka baznīcas zvanu skaņas atskan pie viņas dziļumā.

Pēc gada otrai māsai tika ļauts pacelties ūdens virspusē un peldēt, kur vien tīk. Viņa iznira tieši tai brīdī, kad rietēja saule, un šis skats viņai likās visjaukākais. Visa debess laistījusies vienā zeltā, viņa teica, un mākoņi — jā, to skaistumu viņa nevarēja vien aprakstīt! Sarkani un violeti tie peldējuši viņai pāri, bet krietni ātrāk par tiem kā garš, balts plīvurs pāri ūdeņiem uz saules pusi lidojis meža gulbju bars. Viņa peldējusi pret sauli, bet tā nogrimusi, un rožainā gaisma uz ūdens un mākoņos izdzisusi.

   Vēl pēc gada augšup devās trešā māsa, visdrošākā no visām, tāpēc viņa peldēja uz augšu pa platu upi, kas ietecēja jūrā. Viņa redzēja skaistus, zaļus pakalnus ar vīnogulājiem, no krāšņiem mežiem pretim raudzījās pilis un muižas. Viņa dzirdēja putnus dziedam, un saule spīdēja tik karsti, ka viņai bieži bija jānirst zem ūdens, lai atveldzētu kvēlošo seju. Kādā upes līcītī viņa sastapusi veselu baru mazu cilvēkbērnu, gluži kaili tie skraidījuši un plīkšķinājušies pa ūdeni. Viņa gribējusi ar tiem parotaļāties, bet tie sabijušies un aizbēguši prom, un tad atskrējis melns dzīvnieciņš, tas bija suns, bet viņa vēl nekad nebija redzējusi suni. Tas sācis tik šausmīgi uz viņu riet, ka viņai palicis bail un viņa aizpeldējusi prom jūrā. Bet viņa nekad nevarēja aizmirst krāšņos mežus, zaļos pakalnus un jaukos bērnus, kas prata peldēt pa ūdeni, kaut gan nekādas zivs astes tiem nebija.

   Ceturtā māsa nebija tik droša, viņa palika klajā jūrā un vēlāk stāstīja, ka tieši tas esot bijis visjaukākais. Jūru varot pārredzēt jūdzēm tālu, un debesis plešoties pāri kā liels stikla zvans. Kuģus viņa esot redzējusi, bet tālumā, un tie izskatījušies kā kaijas. Jautrie delfīni metuši kūleņus, un lielās valzivis šļākušas ūdeni no nāsīm, un licies, ka apkārt ir simtiem strūklaku.

   Nu pienāca piektās meitas kārta. Viņas dzimšanas diena bija pašā ziemas vidū, un tāpēc viņa redzēja to, ko citas pirmo reizi nebija redzējušas. Jūra izskatījusies gluži zaļa, un visapkārt peldējuši lieli ledus kalni, katrs izskatījies kā pērle, viņa teica, un tomēr bijis daudz lielāks par cilvēku būvētiem baznīcu torņiem. Tie rādījušies visdīvainākos veidos un mirdzējuši kā dimanti. Viņa apsēdusies uz viena no lielākiem, un visi kuģinieki izbijušies metuši tam līkumu, un viņa sēdējusi, ļaudama vējam plivināt savus garos matus. Bet pret vakaru debess pārvilkusies ar mākoņiem, laistījušies zibeņi un rībējis pērkons, melnajai jūrai augstu šūpojot lielos leduskalnus, kas zaigojuši zibeņu baltajā gaismā. Uz visiem kuģiem ievilktas buras, valdījušas izbailes un šausmas-bet viņa mierīgi sēdējusi uz sava peldošā ledus gabala, raudzīdamās, kā līkumotā zibens šautra triecas mirdzošajā jūrā.

   Pirmo reizi no ūdens iznākot, katra māsa bija sajūsmināta par visu jauno un skaisto, ko redzējusi, bet tagad, kad viņām, kā jau pieaugušām meitenēm, tika ļauts iziet virspusē pēc brīvas gribas un vēlēšanās, viņām tas apnika, viņas atkal ilgojās pēc mājām, un bija pagājis tikai mēnesis, kad viņas sacīja, ka lejā pie viņiem tomēr esot visskaistāk un nekur neesot tik labi kā mājās.

   Dažā labā vakara stundā piecas māsas saķērās rokās un reizē izpeldēja no ūdens. Viņām bija skaistas balsis, tik skaistas kā nevienam cilvēkam, un, kad laiks vilkās uz negaisu un bija sagaidāms, ka kuģi noies dibenā, viņas peldēja kuģiem pa priekšu, skaisti apdziedādamas jūras dzelmi un lūgdamas jūrniekus nebīties un nākt lejā. Bet šie jau vārdus nevarēja saprast, viņi domāja, ka tā ir vētra, kas dzied, un arī nekāda jaukuma lejā viņi nedabūja redzēt, jo, kuģim grimstot, noslīka un jūras ķēniņa pilī nonāca vien kā miroņi.

   Kad citas māsas tā vakaros, rokās saķērušās, devās uz augšu, tad jaunākā māsiņa, palikusi viena pati, noskatījās viņām pakaļ, un viņai bija tā, ka vai jāraud, bet nārai nav asaru, un tāpēc viņa cieš daudz vairāk.

   "Kaut jel man būtu piecpadsmit gadu!" viņa teica. "Es zinu, ka no sirds iemīļotu pasauli tur augšā un cilvēkus, kas tur dzīvo!"

   Beidzot ari viņa kļuva piecpadsmit gadu veca.

   "Redzi, nu tu ari esi mums no kakla nost," viņas vecāmāte, karaliene atraitne, teica. "Nāc nu, lai tevi izpušķoju tāpat kā tavas pārējās māsas!" Un viņa uzlika nāriņai galvā baltu ūdensrožu vainagu, kur katra ziedlapiņa bija pusīte no pērles, tad vecā vēl lika iespraust astoņas lielas austeres princeses astē, lai rādītu viņas augsto kārtu.

   "Tas ir tik sāpīgi!" nāriņa iesaucās.

   "Krāšņums prasa upurus!" sacīja vecā.

   Ak! Viņa labprāt būtu nokratījusi visu šo greznumu un noņēmusi smago vainagu. Sarkanās dārza puķes viņai bija labāka rota, bet viņa neuzdrošinājās neko iebilst. "Ardievu," viņa teica un kā ūdens burbulis, viegla un skaidra, cēlās uz augšu.

   Saule tikko bija norietējusi, kad viņa pabāza galvu laukā no ūdens/bet visi padebeši vēl blāzmoja zeltā un rožainā sārtumā, un bāli sārtajās debesīs spoži un skaisti staroja vakarzvaigzne, gaiss bija maigs un svaigs, un jūra gluži rāma. Tur stāvēja liels kuģis ar trim mastiem, uzvilkta bija viena vienīga bura, jo nebija jūtama ne vēsmiņa, un rājās un tauvās sēdēja matroži. Skanēja mūzika un dziesmas, un, vakaram satumstot, tika iededzināti simtiem krāsainu lukturu. Tie izskatījās tā, it kā visu valstu karogi plīvotu gaisā. Nāriņa piepeldēja tieši pie kajītes loga, un ikreiz, kad ūdens pacēla viņu uz augšu, pa dzidrajām rūtīm viņa varēja ieskatīties iekšā, kur stāvēja tik daudz svētku drānās ģērbušos cilvēku, bet skaistākais tomēr bija jaunais princis ar lielajām, melnajām acīm. Viņš laikam nebija daudz vecāks par sešpadsmit gadiem, šodien bija viņa dzimšanas diena, un tāpēc ari notika visas šīs svinības. Uz klāja dejoja matroži, un, kad uz tā uzkāpa jaunais princis, gaisā uzšāvās simtiem raķešu, kļuva gaišs kā dienā, un nāriņa, pagalam izbijusies, ienira zem ūdens, bet drīz atkal izbāza galvu ārā, un tad viņai likās, it kā visas zvaigznes no debesīm kristu pie viņas ūdenī. Tādu uguņošanu viņa vēl nekad nebija redzējusi. Pa gaisu virpuļoja lielas saules, krāšņas ugunszivis šūpojās zilajā gaisā, un viss atspoguļojās skaidrajā, rāmajā jūrā. Uz paša kuģa bija tik gaišs, ka varēja saredzēt katru mazāko virvīti, — kur nu vēl cilvēkus! Un cik skaists gan bija jaunais princis, un viņš sniedza ļaudīm roku, smējās un smaidīja, kamēr mūzika skanēja jaukajā naktī.

   Bija jau vēls, bet nāriņa nespēja novērst acu no kuģa un skaistā prinča. Krāsainie lukturi tika nodzēsti, raķetes gaisā vairs nelidoja, neviens lielgabala šāviens vairs neatskanēja, bet dziļi jūras dzelmē dunēja un rūca, viņa sēdēja uz ūdens, šūpodamās uz augšu un leju, tā ka varēja ieskatīties kajītē. Bet kuģi uzņēma ātrāku gaitu, buras izpletās cita pēc citas, viļņi vēlās arvien augstāk, savilkās tumši mākoņi, tālumā noplaiksnījās zibens. Ai, tuvojās briesmīgs negaiss! Tāpēc matroži noņēma buras. Lielais kuģis, kā putns lidodams, šūpojās trakojošā jūrā, ūdeņi cēlās kā lieli, melni kalni, kas grasās gāzties pāri mastam, bet kuģis kā gulbis ienira starp augstajiem viļņiem un atkal pacēlās augšā pāri putās sakultajiem ūdeņiem. Nāriņai šķita, ka tas nu gan ir jautrs brauciens, bet jūrniekiem tā vis nelikās, kuģis brikšķēja un brakšķēja, biezie dēļi no stiprajiem grūdieniem liecās, jūra triecās pret kuģi, masts pārlūza vidū pušu kā niedre, kuģis nošķiebās uz sāniem, un tajā sāka plūst ūdens. Nu nāriņa redzēja, ka cilvēki ir briesmās, viņai pašai bija jāuzmanās no baļķiem un kuģa gabaliem, kas peldēja pa ūdeni. Brīdi bija tik tumšs, ka viņa nevarēja redzēt nenieka, bet, zibenim noplaiksnoties, apkārt kļuva tik gaišs, ka viņa varēja saredzēt visus uz kuģa. Katrs turējās, cik spēdams. Bet īpaši viņa raudzījās pēc jaunā prinča un, kuģim izjūkot, ieraudzīja princi nogrimstam jūras dzelmē. Sākumā viņa par to ļoti nopriecājās, jo nu viņš nāca lejā pie viņas, bet tad viņa atcerējās, ka cilvēki ūdenī dzīvot nevar un ka princis viņas tēva pilī nonāktu jau miris. Nē, mirt viņš nedrīkstēja! Tāpēc viņa peldēja starp baļķiem un dēļiem, kas mētājās ūdenī, pavisam aizmirsdama, ka tie var viņu saspiest. Viņa ienira dziļi zem ūdens un pacēlās atkal augstu starp viļņiem, tā beidzot nokļūdama pie jaunā prinča, kurš vētrainajā jūrā ilgāk vairs nespēja peldēt. Viņa rokas un kājas sāka pagurt, skaistās acis aizvērās, viņš būtu pagalam, ja palīgā nebūtu piesteigusies nāriņa. Viņa turēja prinča galvu virs ūdens, ļaudama viļņiem dzīt viņus abus, kur tiem labpatīk.

   Rīta agrumā negaiss bija garām. No kuģa nebija redzama vairs ne skaida. Pāri ūdeņiem sarkana un spoža lēca saule, šķita, it kā prinča vaigos līdz ar sauli rastos dzīvība, bet acis palika aizvērtas. Nāriņa noskūpstīja viņa augsto, skaisto pieri, atglauzdama viņa slapjos matus atpakaļ. Viņai šķita, ka princis līdzinās marmora statujai viņas dārziņā. Viņa noskūpstīja princi atkal, vēlēdamās, lai viņš tomēr paliktu dzīvs.

   Tad viņa ieraudzīja sauszemi, augstus, zilus kalnus, kuru galotnēs mirdzēja balts sniegs, it kā tur gulētu balti gulbji. Lejā pie krasta bija skaisti, zaļi meži, un, vai pašā jūras malā stāvēja baznīca vai klosteris, to viņa lāgā nezināja, bet tā bija kāda ēka. Tur dārzā auga citronu un apelsīnu koki un vārtu priekšā slējās augstas palmas. Jūra šeit veidoja mazu līcīti, tas bija rāms, bet ļoti dziļš, līdz pašai klintij, kur bija uzskalotas smalkas baltas smiltis. Uz šejieni viņa atpeldēja ar skaisto princi, nolika viņu smiltīs, īpaši parūpēdamās, lai galva atrastos augstāk karstajā saulē.

   Nu lielajā, baltajā ēkā sāka zvanīt zvani un daudz jaunu meiteņu gāja pa dārzu. Tad nāriņa aizpeldēja tālāk, noslēpās aiz lieliem akmeņiem, kas slējās laukā no ūdens, uzlika jūras putas uz matiem un krūtīm, lai neviens nevarētu ieraudzīt viņas sejiņu, un sāka uzmanīgi vērot, kurš nāks pie nabaga prinča.

   Nepagāja necik ilgi, kad tur nonāca kāda jauna meitene. Šķita, ka viņa ļoti izbijās, bet tikai bridi, tad viņa atveda vairākus cilvēkus, un nāra redzēja, ka princis atdzīvojas un uzsmaida visiem. Bet viņai vis viņš neuzsmaidīja, jo taču nemaz nezināja, ka viņa to izglābusi. Viņa jutās gauži noskumusi, un, kad viņš tika ievests lielajā ēkā, viņa bēdīga ienira ūdenī un aizpeldēja uz tēva pili.

   Klusa un domīga viņa bija bijusi vienmēr, bet tagad kļuva vēl klusāka. Māsas jautāja, ko viņa pirmo reizi tur augšā redzējusi, bet viņa nestāstīja neko.

   Dažu labu reizi rītos un vakaros viņa izpeldēja no ūdens tai vietā, kur bija atstājusi princi. Viņa redzēja, kā augļi dārzā nogatavojas un tiek noplūkti. Viņa redzēja, kā augstajos kalnos nokūst sniegs, bet princi viņa neredzēja-un tāpēc vienmēr atgriezās mājās, noskumusi vēl vairāk. Tur viņas vienīgais mierinājums bija sēdēt savā dārziņā un apkampt ar rokām skaisto marmora statuju, kura līdzinājās princim, bet savas puķes viņa vairs nekopa, tās auga kā biezoknis pāri celiņiem, ar garajiem kātiem un lapām sapīdamās koku zaros, tā ka apkārt kļuva pavisam tumšs.

   Pēdīgi, nevarēdama to vairs izturēt, viņa izstāstīja visu vienai no savām māsām, un uzreiz to dabūja zināt ari pārējās, bet vairāk gan neviens, tikai viņas un pāris citu nāru, kuras nepateica to nevienam, tikai savām tuvākajām draudzenēm. Kāda no viņām zināja pastāstīt par princi, viņa ari bija redzējusi svinības uz kuģa, zināja, no kurienes viņš ir un kur atrodas viņa ķēniņvalsts.

   "Nāc, māsiņ!" pārējās princeses aicināja un, rokas cita citai ap pleciem aplikušas, garā virknē iznira no jūras iepretī tai vietai, kur zināja atrodamies prinča pili.

   Tā bija celta no gaiši dzelteniem, spožiem akmeņiem, ar platām marmora kāpnēm, no kurām vienas veda lejā līdz pašai jūrai. Pāri jumtam slējās krāšņi apzeltīti kupoli, un starp kolonnām pilij visapkārt stāvēja marmora tēli, kas izskatījās kā dzīvi. Caur skaidro stiklu augstajos logos varēja ieraudzīt greznas zāles, kurās karājās dārgi zīda aizkari un tepiķi un visas sienas bija izrotātas ar lielām gleznām, tā ka prieks bija uz tām noskatīties. Plašākās zāles vidū plīkšķēja liela strūklaka, kuras ūdens šaltis sniedzās augstu, līdz pat stikla kupolam griestos, caur kuru saule apspīdēja ūdeni un skaistos augus, kas auga baseinā.

   Nu viņa zināja, kur viņš dzīvo, un dažu labu vakaru un nakti viņa parādījās tur uz ūdens. Viņa piepeldēja krastam daudz tuvāk, nekā jebkurš cits bija uzdrošinājies, viņa pat iepeldēja šaurajā kanālā zem greznā marmora balkona, kas meta garu ēnu uz ūdens. Te viņa sēdēja, skatīdamās uz jauno princi, kurš spožajā mēnesnīcā domāja sevi esam gluži vienu.

   Dažu labu vakaru viņa redzēja princi, mūzikai skanot un karogiem plīvojot, braucam savā krāšņajā laivā. Viņa raudzījās caur zaļajām niedrēm, un, ja vējš pacēla viņas garo, sudrabaini balto plīvuru un kāds to ieraudzīja, tad tas domāja, ka tur spārnus plivina gulbis.

   Dažu nakti, zvejniekiem uz jūras ar uguni zvejojot, viņa dzirdēja tos stāstām daudz laba par jauno princi, un viņa priecājās, ,ka bija viņam izglābusi dzīvību, kad viņš pamiris šūpojās viļņos, un viņa domāja par to, cik cieši viņa galva uz viņas krūtīm bija dusējusi un cik sirsnīgi viņa bija to skūpstījusi. Viņš par to neko nezināja, un nāriņa viņam nerādījās pat sapņos.

   Cilvēki sāka viņai patikt arvien vairāk un vairāk, arvien vairāk viņa vēlējās, kaut varētu dzīvot viņu vidū. Viņu pasaule nāriņai likās daudz plašāka nekā savējā. Viņi taču varēja ar kuģiem pārbraukt pāri jūrai, pa augstiem kalniem uzkāpt virs mākoņiem, un zemes, kuras viņiem piederēja, ar mežiem un laukiem sniedzās tālāk, nekā viņas acis spēja pārredzēt. Bija tik daudz, ko viņa vēlējās zināt, bet māsas nezināja atbildes uz visu, tāpēc viņa jautāja vecajai tēvamātei, kura labi pazina augšējo pasauli, kā viņa ļoti pareizi sauca zemes virs jūras.

   Nāriņa, skumji nopūzdamās, paskatījās uz savu zivs asti.

   "Priecāsimies!" vecā teica. "Līksmosimies un diesim tajos trīs simti gados, kas mums novēlēti. Tas taču ir pietiekami garš laiks, pēc tam bez bēdu varēsim atdusēties kapā! Šovakar mums būs galma balle!"

   Bija gan arī krāšņums, kāds zemes virsū nekad nav redzams! Sienas un griesti lielajā deju zālē bija no bieza, bet dzidra stikla. Simtiem milzīgu gliemežvāku rožu sarkanumā un zāles zaļumā stāvēja rindās katrā pusē un dega ar zilu uguni, apgaismodami zāli un spīdēdami cauri sienām, tā ka jūra visapkārt bija pavisam gaiša. Varēja redzēt neskaitāmas zivis, lielas un mazas, kas peldēja uz stikla sienu pusi, dažām zvīņas mirdzēja purpura sarkanumā, citām atkal kā sudrabs un zelts. Zālei pa vidu tecēja plata straume, un pa to, skaisti dziedādami, dejoja ūdensvīri un nāras. Cilvēkiem virs zemes tik skaistu balsu nav. Nāriņa dziedāja visskaistāk par visiem, un viss galms viņai aplaudēja. Kādu mirkli viņa sajuta prieku sirdī, zinādama, ka viņai ir no visiem zemes un jūras iedzīvotājiem pati skaistākā balss! Bet drīz viņa atkal sāka domāt par augšējo pasauli. Viņa nevarēja aizmirst skaisto princi un bēdas par to, ka viņai nav nemirstīgas dvēseles kā viņam. Tāpēc viņa izzagās no tēva pils un, kamēr visi iekšā dziedāja un priecājās, noskumusi sēdēja savā dārziņā. Tad viņa augšā izdzirdēja mežraga skaņas un iedomājās: "Laikam tagad viņš tur augšā vizinās, viņš, kuru es mīļoju vairāk par tēvu un māti, viņš, pie kura saistās visas manas domas un kura rokā es ieliktu savas dzīves laimi. Es nebīstos ne no kā, lai iemantotu viņu un nemirstīgu dvēseli! Kamēr manas māsas tēva pilī dejo, es iešu piejūras raganas, no kuras man vienmēr ir bijis tik bail, — varbūt viņa varēs dot padomu un palīdzēs!"

   Tad nāriņa gāja ārā no sava dārza uz krācošo milzu atvaru pusi, aiz kuriem ragana dzīvoja. Šo ceļu viņa vēl nekad nebija gājusi, še neauga neviena puķe, neviena jūraszāle, tikai kailu,, pelēku smilšu klajums pletās līdz atvariem, kur ūdens kā rūcošs dzirnu rats griezās, raudams visu,- ko vien satvēra, sev līdzi dziļumā. Starp šiem milzu virpuļiem viņai bija jāiziet, lai nonāktu jūras raganas tiesā, un te labu gabalu nebija cita ceļa kā vien pa karstām, burbuļojošām dūņām, ko ragana sauca par savu kūdras purvu. Aiz tā atradās viņas māja neparasta meža vidū. Visi koki un krūmi bija polipi, pa pusei dzīvnieki un pa pusei augi. Tie izskatījās kā čūskas ar simt galvām, kas aug no zemes. Visi zari bija garas, gļotainas rokas ar pirkstiem kā lokaniem tārpiem, un visi tie kustējās no saknēm līdz pašai galotnei. Visam, ko vien tie varēja jūrā satvert, tie aptinās apkārt un nekad vairs nelaida vaļā. Meža malā nonākusi, nāriņa šausmās apstājās, viņas sirds aiz bailēm stipri pukstēja. Daudz netrūka, ka viņa būtu griezusies atpakaļ, bet tad viņa iedomājās par princi un cilvēka dvēseli un viņai radās drosme. Savus garos, plīvojošos matus viņa sasēja cieši ap galvu, lai polipi nevarētu viņu aiz tiem saķert, abas rokas salika uz krūtīm un kā zivs šāvās ātri uz priekšu caur riebīgajiem polipiem, kas stiepa pēc viņas savas lokanās rokas un pirkstus. Viņa redzēja, ka ikkatrs no tiem kaut ko bija satvēris un simt mazām rokām kā dzelžu saitēm turēja ciet. Cilvēki, kas bija dabūjuši galu uz jūras un še dziļumā nogrimuši, rēgojās kā balti miroņu kauli polipu rokās. Tās cieši turēja kuģu stūres un lādes, zemes dzīvnieku ģindeņus un ari kādu nāriņu, ko polipi bija noķēruši un nožņauguši, — to viņai bija visbriesmīgāk redzēt.

   Nu viņa nonāca pie liela, staigna klajuma mežā, kur mudžēja lielas, resnas ūdensčūskas, riebīgās, bāli dzeltenās pavēderes rādīdamas. Klajuma vidū no slīkoņu baltajiem kauliem bija uzcelta māja. Tur sēdēja jūras ragana un ēdināja no mutes krupi, tāpat kā cilvēki dod kanārijputniņiem cukuru. Neglītās, resnās ūdens čūskas viņa sauca par saviem cālīšiem un ļāva tām ritināties uz savām lielajām, piepampušajām krūtīm.

   "Es jau zinu, ko tu gribi!" jūras ragana teica. "Nav prātīgi darīts! Tomēr lai notiek tava griba,-jo tā tevi iegrūdis nelaimē, manu daiļo princesīt Tu gribētu tikt vaļā no savas zivs astes, un tās vietā dabūt divus strupuļus iešanai, kā tas cilvēkiem ir, lai jaunais princis tevī iemīlētos un tu iemantotu viņu un nemirstīgu dvēseli!" Un ragana iesmējās tik skaļi un riebīgi, ka krupis un čūskas nokrita un valstījās pa zemi. "Tu nāc īstā laikā," ragana teica, "rit pēc saules lēkta es tev nevarētu palīdzēt, līdz atkal gads būtu apkārt. Es tev pagatavošu dzērienu, tev ar to, pirms uzlēkusi saule, jāaizpeld līdz sauszemei, jāapsēžas krastā un tas jāizdzer. Tad tava aste sašķelsies un sarausies par glītām kājām, kā cilvēki tās sauc. Bet tas būs sāpīgi, it kā ass zobens grieztos tev cauri. Visi, kas tevi ieraudzīs, teiks, ka tu esi skaistākais cilvēkbērns, ko viņi savā mūžā redzējuši! Tu paturēsi savu vieglo gaitu, neviena dejotāja nevarēs lidināties tā kā tu, bet pie katra soļa tev būs tā, it kā tu uzkāptu uz asa naža, kad tūliņ būtu jātek asinīm. Ja tu gribi paciest to visu, tad es tev palīdzēšu!"

   "Jā!" trīcošā balsī teica nāriņa, domādama par princi un nemirstīgo dvēseli.

   "Bet atceries," ragana brīdināja, "ja tu reiz būsi dabūjusi cilvēka izskatu, tu nekad vairs nevarēsi atkal kļūt par nāru! Tu nekad vairs nevarēsi nolaisties jūras dzelmē pie savām māsām sava tēva pilī.⁷ Un, ja tu neiegūsi prinča mīlestību — tā, ka viņš tevis dēļ aizmirst, tēvu un māti, par tevi vien domādams, un pavēl mācītājam salikt jūsu rokas kopā, ka jūs topat vīrs un sieva, — nekādu nemirstīgu dvēseli tu nedabūsi! Nākamajā rītā pēc tam, kad viņš būs apprecējies ar citu, tava sirds lūzīs un tu pārvērtīsies par putām uz ūdens."

   "Es to gribu!" nāriņa teica, kļūdama bāla kā nāve.

   "Bet tev man arī būs jāmaksā!" ragana sacīja. "Un tas nav maz, ko es prasu^ Tev ir skaistākā balss no visiem, kas še jūras dibenā dzīvo. Ar to tu laikam domā viņu apburt, bet šī balss tev jāatdod man! Vislabāko, kas tev ir, es prasu par savu dārgo dzērienu! Man taču savas asinis būs jāpieliek tur klāt, lai dzēriens kļūtu ass kā abpusgriezīgs zobens!"

   "Bet, ja tu paņem manu balsi," nāriņa ieteicās, "kas tad paliek man?"

   "Tavs daiļais augums," ragana sacīja, "tava vieglā gaita un izteiksmīgās acis, ar to tu vēl vari apburt cilvēka sirdi. Nu, vai tu jau zaudēji drosmi? Izstiep savu mēlīti, es to nogriezīšu par samaksu, un tu dabūsi spēcīgo dzērienu!"

   "Lai notiek!" nāriņa teica, un ragana uzlika katlu, lai vārītu burvju dzērienu. "Tīrība ir laba lieta!" viņa sacīja, izberzdama katlu ar mezglā sasietām čūskām. Tad viņa iegrieza sev krūtīs, ļaudama savām melnajām asinīm iepilēt katlā; garaiņi locījās visdīvainākajos tēlos, tā ka metās bail, tos redzot. Katru acumirkli ragana bēra katlā jaunas zāles, un, kad tas dūšīgi vārījās, tad izklausījās, it kā krokodils raudātu. Pēdīgi dzēriens bija gatavs, tas izskatījās kā visskaidrākais ūdens!

   "Te nu tas ir!" teica ragana un nogrieza nāriņai mēli, un nu viņa bija mēma un nespēja vairs ne dziedāt, ne runāt.

   "Ja polipi gribēs tevi saķert, kad tu caur manu mežu iesi atpakaļ," teica ragana, "tad uzmet tiem vienu vienīgu pilienu šā dzēriena, un viņu rokas un pirksti sašķīdīs tūkstoš gabalos!" Bet nāriņai tas nemaz nebija jādara, jo polipi šausmās grieza viņai ceļu, ieraudzījuši spīdošo dzērienu, kas gluži kā zvaigzne mirdzēja viņas rokā. Tā viņa ātri tika cauri mežam, purvam un krācošajiem atvariem. ,

   Viņa ieraudzīja sava tēva pili. Lielajā deju zālē lāpas bija nodzēstas. Visi laikam jau gulēja, bet viņa tomēr neuzdrošinājās tos uzmeklēt, tagad viņa bija mēma un dosies prom no tiem uz mūžu. Likās, ka sirds lūzīs aiz bēdām. Viņa ielavījās dārzā, no katras māsas puķu dobes noplūca pa puķītei, pameta tūkstoš skūpstu uz pils pusi un pa tumši zilo jūru cēlās augšup.

   Saule vēl nebija parādījusies, kad viņa ieraudzīja prinča pili un nogūlās uz greznajām marmora kāpnēm. Mēness spīdēja brīnumaini gaišs. Nāriņa iedzēra dedzinoši aso dzērienu, un, juzdamās tā, it kā viņas smalko augumu šķeltu pušu abpusgriezīgs zobens, zaudēja samaņu un gulēja kā mirusi. Kad pāri jūrai uzspīdēja saule, viņa pamodās, vēl arvien juzdama griezīgas sāpes, bet viņai līdzās stāvēja skaistais, jaunais princis, skatīdamies ar savām melnajām acīm uz viņu tā, ka viņai savas bija jānodur, un nu viņa redzēja, ka viņas zivs aste ir pazudusi un tagad viņai ir glītas, baltas kājiņas kā jebkurai meitenei. Bet viņa bija gluži kaila, tāpēc ietinās savos garajos, kuplajos matos. Princis vaicāja, kas viņa esot un kā še nokļuvusi, un viņa skatījās uz viņu ar savām tumši zilajām acīm tik maigi un tomēr tik skumji, jo runāt jau viņa nevarēja. Tad princis paņēma viņu aiz rokas un ieveda pilī. Sperot ik soli, kā ragana iepriekš bija sacījusi, viņai bija tā, it kā viņa staigātu pa smailām adatām un asiem nažiem, bet viņa to labprāt pacieta. Viegla kā burbulis viņa gāja princim pie rokas, un viņš, kā ari visi citi, apbrīnoja viņas daiļo, vieglo gaitu.

   Nāriņa dabūja dārgas zīda un muslīna drēbes, pilī viņa bija skaistākā no visām, bet viņa bija mēma, nevarēdama ne dziedāt, ne runāt. Daiļas verdzenes, zeltā un zīdā ģērbtas, dziedāja princim un viņa vecākiem. Viena no tām dziedāja skaistāk nekā visas citas, un princis aplaudēja, uzsmaidīdams viņai. Tad nāriņa noskuma, zinādama, ka pati kādreiz dziedājusi daudz, daudz skaistāk! Viņa domāja: "Ai, kaut viņš zinātu, ka es, lai būtu pie viņa, savu balsi esmu atdevusi uz mūžu!"

   Kad verdzenes kā lidinādamās sāka dejot skaistas dejas visbrīnišķīgākās mūzikas pavadījumā, nāriņa pacēla savas skaistās, baltās rokas un, uz pirkstgaliem pacēlusies, lidinājās pa zāli tā, kā vēl neviens nebija dejojis. Ar katru kustību viņa kļuva aizvien daiļāka, un viņas acis runāja uz sirdi dziļāk nekā verdzeņu dziesma.

   Visi bija sajūsmināti par viņu, it īpaši princis, kurš viņu sauca par savu audžubērniņu, un viņa dejoja vēl un vēl, kaut ari ik reizi, kad kājas pieskārās zemei, bija tā, it kā viņa uzkāptu uz naža asmens. Princis teica, lai nāriņa paliekot pie viņa vienmēr, un viņai tika atļauts gulēt uz samta spilvena ārpusē pie viņa durvīm.

   Viņš lika pašūdināt viņai vīrieša drānas, lai viņa jāšus varētu viņu pavadīt. Abi jāja pa smaržīgiem mežiem, kur zaļie zari sitās viņai gar pleciem un putniņi dziedāja plaukstošajā lapotnē. Kopā ar princi viņa rāpās augstos kalnos, un, kaut arī viņas smalkās kājiņas asiņoja tā, ka pārējie to varēja redzēt, viņa par to tikai pasmējās un sekoja princim, līdz viņi lejā sev zem kājām ieraudzīja peldam mākoņus kā putnu baru, kas dodas uz svešām zemēm.

   Mājās, prinča pilī, kad naktī visi citi gulēja, viņa gāja ārā uz platajām marmora kāpnēm un atvēsināja savas karstās kājas, stāvēdama aukstajā jūras ūdenī, un domāja par viņiem tur, jūras dzelmē.

   Kādu nakti, rokās sadevušās, uz ūdens parādījās māsas, sērīgi dziedādamas. Nāriņa pamāja māsām, tās pazina viņu un pastāstīja, cik ļoti visi viņas dēj nobēdājušies. Kopš tās reizes viņas apciemoja nāriņu katru nakti, un vienreiz viņa tālumā redzēja savu vecomāti, kura daudzus gadus nebija uznākusi jūras virspusē, un jūras ķēniņu ar kroni galvā. Viņi izstiepa rokas pret viņu, bet neuzdrošinājās pienākt krastam tik tuvu kā māsas.

   Dienu no dienas viņa kļuva princim mīļāka. Viņš mīļoja viņu tā, kā mīļo labu, mīļu bērnu, bet padarīt viņu par savu ķēniņieni — tas viņam nenāca ne prātā; un par prinča sievu viņai vajadzēja kļūt, citādi viņa nedabūs nemirstīgu dvēseli un prinča kāzu rītā pārvērtīsies par jūras putām.

   "Vai tu nemīli mani vairāk par visām citām?" nāriņas acis likās vaicājam, kad tas paņēma viņu savās rokās un skūpstīja viņas skaisto pieri.

   "Jā, tu man esi vismīļākā," princis sacīja. "Jo tev ir vislabākā sirds no visām, tu esi man vispadevīgākā, un tu esi līdzīga jaunajai meitenei, ko reiz redzēju, bet laikam nekad vairs neatradīšu. Es biju uz kuģa, kas vētrā gāja bojā, viļņi iznesa mani krastā pie kāda svētā tempļa, kur kalpoja daudz jaunu meiteņu. Jaunāko, kura mani krastmalā atrada un izglāba man dzīvību, es redzēju tikai pāris reižu. Viņa ir vienīgā, kuru es šai pasaulē varētu mīlēt, bet tu līdzinies viņai, tu gandrīz izstum viņas tēlu no manas dvēseles. Viņa pieder svētajam templim, un tāpēc pati laime tevi ir atsūtījusi pie manis, mēs nešķirsimies nekad!" — "Ak, viņš nezina, ka esmu izglābusi viņam dzīvību!" domāja nāriņa. "Es pārnesu viņu pāri jūrai uz mežu, kur atrodas templis, es slēpos aiz putām, noskatīdamās, vai nenāks kāds cilvēks. Es redzēju to skaisto meiteni, kuru viņš mīl vairāk par mani!" Un nāriņa dziji nopūtās, jo raudāt viņa nevarēja. "Meitene piederot pie svētā tempļa, viņš bija teicis, viņa nekad no turienes neiznākšot, viņi vairs nesatiksies. Es esmu pie viņa, redzu viņu katru dienu, es viņu kopšu, mīlēšu, upurēšu viņam savu dzīvību!"

   Bet nu tika stāstīts, ka princim jāprecoties un jāņemot par sievu kaimiņu ķēniņa daiļā meita! Tāpēc viņš rīkojot braucienam tik greznu kuģi. Princis braukšot apskatīt kaimiņu ķēniņa zemes, tā tika runāts, bet patiesībā viņš braucot kaimiņu ķēniņa meitas lūkoties. Viņam līdzi braukšot liels pulks pavadoņu. Bet nāriņa smiedamās purināja galvu, prinča domas viņa zināja labāk par visiem citiem. "Man jābrauc!" viņš nāriņai bija teicis. "Man jāredz skaistā princese, mani vecāki to pieprasa, bet pārvest viņu mājās kā savu līgavu — to gan viņi nepiespiedīs mani darīt! Es nespēju viņu mīlēt! Viņa nav līdzīga tai skaistajai meitenei templī, kurai līdzinies tu. Ja man reiz būs jāizvēlas līgava, tad drīzāk tā būsi tu, mans mēmais audžubērns ar izteiksmīgām acīm!" Un viņš skūpstīja viņas sarkanās lūpas, spēlējās ar viņas garajiem matiem un lika galvu viņai uz krūtīm, tā ka viņas sirds sapņoja par cilvēka laimi un nemirstīgu dvēseli.

   "Tu taču nebaidies jūras, mans mēmais bērns?" viņš vaicāja, kad viņi stāvēja uz greznā kuģa, kas vedīs viņu uz kaimiņu ķēniņa zemēm. Un viņš stāstīja par vētru un bezvēju, par dīvainām zivīm dzelmē un to, ko ūdenslīdēji tur redzējuši, un nāriņa, viņam to visu stāstot, smaidīja, jo viņa taču labāk par jebkuru citu pazina jūras dzelmi.

   Gaišā mēness naktī, kad visi gulēja, vien stūrmanis pie stūres ne, viņa sēdēja pie kuģa reliņiem, cieši skatīdamās caur skaidro ūdeni dzijumā, un viņai šķita, ka redz sava tēva pili, uz pils jumta ar sudraba kroni galvā stāvēja vecāmāte, stīvi raudzīdamās caur bangojošiem ūdeņiem uz kuģa pusi. Tad virs ūdens parādījās viņas māsas, un, rokas lauzīdamas, skumji raudzījās uz viņu. Nāriņa pamāja viņām, smaidīja un gribēja stāstīt, ka viņai klājas labi un viņa ir laimīga, bet te nāca kuģa puika, un māsas pazuda zem ūdens, tā ka viņš palika pārliecībā, ka redzētais baltums jūras putas vien bijušas.

   Nākamajā rītā kuģis ienāca kaimiņu ķēniņa krāšņās galvaspilsētas ostā. Zvanīja visu baznīcu zvani, un augstajos torņos skanēja bazūnes, kamēr zaldāti stāvēja rindās ar plīvojošiem karogiem un mirdzošiem durkļiem. Katru dienu bija svētki. Balles un viesības sekoja cita citai, bet princeses vēl nebija. Tika stāstīts, ka viņa tiekot audzināta kādā tālā, svētā templī, kur mācoties visus ķēnišķīgos tikumus. Beidzot viņa ieradās.

   Nāriņa ziņkārīgi vēlējās redzēt princeses skaistumu, un viņai bija jāatzīst, ka lielāka daiļuma viņa vēl nebija redzējusi. Princeses vaigs bija tik smalks un gaišs, un zem garajām, tumšajām skropstām smaidīja pāris uzticīgu, tumšzilu acu!

   Tā esi tu!" princis iesaucās. "Tu, kas izglābi mani, kad es kā miris gulēju jūras krastā!" Un viņš apkampa savu nosarkušo līgavu. "Ai, es esmu pārlieku laimīgs!" viņš teica nāriņai. "Tas, ko nekad necerēju iemantot, ir piepildījies. Tu priecāsies par manu laimi, jo mīli mani par visiem vairāk!" Un nāriņa noskūpstīja viņa roku, juzdamās tā, it kā sirds jau lūztu pušu. Prinča kāzu rīts taču nesīs viņai nāvi, pārvēršot viņu par jūras putām.

   Visu baznīcu zvani zvanīja, heroldi jāja pa ielām, pavēstīdami saderināšanos. Uz visiem altāriem dārgās sudraba lampās dega smaržīga eļļa. Priesteri šūpoja kvēpināmos traukus, un līgava ar līgavaini sniedza viens otram roku, saņemdami bīskapa svētību. Nāriņa, zeltā un zīdā tērpta, turēja līgavas šlepi, bet viņas ausis nedzirdēja svētku mūziku, viņas acis neredzēja svinīgo ceremoniju, viņa domāja par savu nāves nakti, par visu, ko šai pasaulē zaudējusi.

   Jau tai pašā vakarā jaunlaulātie kāpa uz kuģa. Dārdēja lielgabali, plīvoja karogi, un kuģa vidū bija uzslieta krāšņa telts no zelta un purpura, ar visjaukākiem spilveniem, kur jaunajam pārim klusajā, dzestrajā naktī atdusēties.

   Vējš piepūta buras, un kuģis viegli un rāmi slīdēja pa dzidro jūru.

   Kad satumsa, tika iededzinātas krāsainas lampas un matroži uz klāja dejoja jautras dejas. Nāriņa domāja par pirmo reizi, kad bija iznirusi no jūras un noraudzījusies tādā pašā greznumā un jautrībā, un viņa virpuļoja līdzi dejā, lidinādamās kā bezdelīga, kad tai seko vajātājs, un visi izteica viņai savu sajūsmu, nekad vēl viņa nebija dejojusi tik brīnišķīgi. Sāpes kā asi naži graizīja kājas, bet viņa to nejuta; daudz sāpīgāki asmeņi dūrās viņai sirdī. Viņa zināja, ka šis ir pēdējais vakars, kad viņa redz to, kura dēļ pametusi savus tuviniekus un mājas, atdevusi savu skaisto balsi un ik dienas cietusi nebeidzamas sāpes, par ko viņam nav bijis ne jausmas. Šī bija pēdējā nakts, kad viņa elpoja to pašu gaisu, ko princis, redzēja dziļo jūru un zilās, zvaigžņotās debesis. Viņu gaidīja mūžīga nakts bez domām un sapņiem, viņu, kurai nebija ne dvēseles, ne arī cerības to iemantot. Un visur uz kuģa valdīja prieks un līksmība, bija jau sen pāri pusnaktij, viņa smējās un dejoja ar nāves jausmām sirdī. Princis skūpstīja savu daiļo līgavu, un tā spēlējās ar viņa melnajiem matiem, un roku rokā viņi iegāja krāšņajā teltī uz dusu.

    Uz kuģa iestājās miers un klusums, vien stūrmanis stāvēja pie stūres rata. Nāriņa uzlika savas baltās rokas uz kuģa reliņiem un raudzījās uz rītiem pēc rītablāzmas. Viņa zināja: pirmais saules stars viņu nogalinās. Tad viņa ieraudzīja virs ūdens parādāmies māsas. Viņas bija tikpat bālas kā viņa, vējā vairs neplīvoja māsu garie, skaistie mati, tie bija nogriezti.

   "Mēs tos atdevām raganai, lai viņa palīdzētu izdarīt tā, ka tu šonakt nemirsti! Viņa mums iedeva nazi, lūk, te tas ir! Vai redzi, cik tas ass? Pirms uzlēks saule, tev tas jāiedur prinča sirdī, un, kad viņa karstās asinis apslacīs tavas kājas, tās saaugs kopā par zivs asti un tu atkal pārvērtīsies par nāru un varēsi nolaisties lejā pie mums, un dzīvot savus trīs simtus gadu, pirms kļūsi par nedzīvajām, sāļajām jūras putām! Steidzies! Viņam vai tev ir jāmirst, pirms uzlēks saule! Mūsu vecāmāte ir tā nobēdājusies, ka izkrituši visi viņas sirmie mati, tāpat kā mūsējie ir krituši no raganas šķērēm. Nonāvē princi un nāc atpakaļ! Steidzies — vai redzi sarkano svītru pie debesīm? Pēc dažiem mirkļiem lēks saule, un tev būs jāmirst!" Un, izdvesušas savādu, dziļu nopūtu, viņas nogrima viļņos.

   Nāriņa pašķīra telts purpursarkano aizkaru un redzēja, kā dus daiļā līgava, galvu piespiedusi prinča krūtīm. Viņa noliecās, noskūpstīja princi uz skaistās pieres, paraudzījās debesīs, kur rīta blāzma kļuva gaišāka un gaišāka, aplūkoja aso nazi, tad atkal, acu nenovērzdama, skatījās uz princi, kurš sapņos sauca savas līgavas vārdu — tikai viņa vien stāvēja viņam prātā, — un nazis ietrīcējās nāriņas rokā -/^bet tad viņa aizmeta to tālu viļņos, ka ūdens sarkans vien paspīdēja; likās, ka tur asins pilieni uzšļakstītos gaisā. Vēlreiz viņa ar dziestošām acīm paskatījās uz princi un pār kuģa malu metās jūrā, juzdama, ka viņas miesa pārvēršas par putām.

   Tad saule izkāpa no jūras. Stari tik mīļi un silti uzspīdēja nedzīvajām, aukstajām jūras putām, un nāriņa nesajuta nāvi. Viņa redzēja gaišo sauli, un gaisā virs viņas lidinājās simtiem caurspīdīgu, daiļu radījumu. Cauri tiem viņa varēja redzēt kuģa baltās buras un sārtos mākoņus debesīs. Viņu balsis skanēja kā mūzika, bet tik ēteriska, ka neviena cilvēka auss to nevarēja sadzirdēt, tāpat kā neviena šīszemes acs viņus pašus ieraudzīt. Bez spārniem, tikai ar savu vieglumu vien viņi lidinājās pa gaisu. Nāriņa redzēja, ka viņai ir tāds pats ķermenis kā viņiem, kas pamazām cēlās no putām uz augšu.

   "Pie kā es nokļūšu?" viņa vaicāja, un viņas balss skanēja tāpat kā tiem citiem radījumiem, tik ēteriska, ka nekāda šīszemes mūzika nevar to attēlot.

   "Pie gaisa meitām!" tās citas atbildēja. "Nārai nav nemirstīgas dvēseles, un viņa to nekad nevar iemantot, ja viņai neizdodas iegūt cilvēka mīlestību! Viņas mūžīgā dzīvošana ir atkarīga no kādas svešas varas. Gaisa meitām arī nav nemirstīgas dvēseles, bet ar labiem darbiem tās pašas to var iegūt. Mēs lidojam uz siltajām zemēm, kur smacīgais mēra gaiss nonāvē cilvēkus, tur mēs nesam spirdzinājumu. Mēs izplatām gaisā puķu smaržu un sūtām spirgtumu un atveseļošanos. Kad trīs simtus gadu esam tiekušās darīt labu, cik spēdamas, tad dabūjam nemirstīgu dvēseli un mums ir daļa pie cilvēku mūžīgās laimes. Tu, nabaga nāriņ, no visas sirds esi tiekusies pēc tā paša kā mēs. Tu esi cietusi un visu panesusi, tā paceldamās gaisa garu valstībā. Tagad tu pati ar labiem darbiem pēc trīs simtiem gadu vari sev iemantot nemirstīgu dvēseli."

   Un nāriņa pacēla savas baltās rokas pret Dieva saulīti un pirmo reizi juta acīs sariešamies asaras. — Uz kuģa atkal valdīja troksnis un dzīvība, viņa redzēja princi ar savu daiļo līgavu viņu meklējam. Nekustīgu skatu abi skumīgi raudzījās burbuļojošās putās, it kā zinādami, ka viņa ir metusies viļņos. Neredzami viņa noskūpstīja līgavai pieri, uzsmaidīja princim un līdz ar citiem gaisa bērniem pacēlās uz sārta mākoņa, kas peldēja gaisā.

   "Pēc trim simtiem gadu mēs tā ielidosim Dieva valstībā!"

   "Mēs tur varam nokļūt ari agrāk!" kāda gaisa meita čukstēja. "Neredzamas mēs ielidojam cilvēku mājās, kur ir bērni, un katru reizi, kad atrodam labu bērnu, kurš sagādā vecākiem laimi un pelna viņu mīlestību, Dievs saīsina mūsu pārbaudes laiku. Bērns nezina, ka mēs lidojam pa istabu, un, ja mums no prieka par viņu jāpasmaida, tad viens gads no tiem trim simtiem tiek atlaists. Bet, ja redzam nerātnu un ļaunu bērnu, tad mums jāraud skumju asaras, un katra asara mūsu pārbaudes laikam pieliek vienu dienu klāt!"