Bija reiz vecs dzejnieks, tāds īsti labs, vecs dzejnieks. Kādu vakaru, viņam mājā sēžot, ārā sacēlās bargs negaiss. Lietus lija aumaļām, bet vecais dzejnieks omulīgi sēdēja pie siltas krāsns, kurā dega uguns un cepās āboli.

   "Tiem nabadziņiem, kas tādā laikā ir ārā, gan ne vīlīte nepaliks sausa!" viņš teica, jo bija lāga dzejnieks.

   "Lūdzu, lūdzu, laid iekšā! Man ir auksti, un esmu cauri slapjš!" ārā iesaucās kāds bērniņš. Viņš raudāja un klauvēja pie durvīm, kamēr lietus ārā gāza kā ar spaiņiem un vējš dauzījās logos.

   "Mazo nabadziņ!" vecais dzejnieks sacīja un gāja atvērt durvis. Tur stāvēja mazs puisēns. Viņš bija gluži kails, un ūdens pilēja tam no garajiem, zeltainajiem matiem. Viņš trīsēja aiz aukstuma. Ja viņš nebūtu ticis istabā, negaisā viņam būtu gals klāt.

   "Mazo nabadziņ!" vecais dzejnieks teica, viņu pie rokas ņemdams. "Nāc pie manis, gan es tevi sasildīšu. Dabūsi vīnu un ābolu, jo tu esi jauks puisēns!"

   Un tāds viņš ari bija. Viņa acis spīdēja kā divas skaidras zvaigznes. Un, lai ari ūdens pilēja no viņa zeltainajiem matiem, tie tomēr vijās tik skaistās cirtās. Viņš izskatījās kā mazs eņģelītis, bet aiz aukstuma bija gluži bāls un trīsēja. Rokā viņam bija skaists šaujamloks, bet lietus to bija pagalam samaitājis. No slapjuma visas krāsas uz skaistajām bultām bija saplūdušas kopā.

   Vecais dzejnieks nosēdās pie krāsns, paņēma mazo puisēnu klēpī, izžauda viņam ūdeni no matiem, sasildīja viņa rociņas savējās un uzvārīja viņam saldu vīnu. Tad puisēns atspirga, vaigi viņam kļuva sārti. Viņš nolēca zemē uz grīdas un sāka lēkāt ap veco dzejnieku.

   "Tu esi jautrs puisēns!" vecais sacīja. "Kā tevi sauc?"

   "Mani sauc par Amoru." viņš atbildēja. "Vai tad tu mani nepazīsti? Tur, lūk, zemē ir mans šaujamloks, ar to es šauju, vari man ticēt! Skaties, laiks ārā skaidrojas. Spīd mēness!"

   "Bet tavs loks ir samaitājies," vecais dzejnieks sacīja.

   "Tas nu nav lāgā!" puisēns teica, paņēma loku un sāka to aplūkot. "O, tas ir gluži sauss, tam nav nekādas vainas! Stiegra jau gluži stingra. Tagad pamēģināšu ar to šaut!" To teicis, viņš savilka loku, ielika bultu, nomērķēja un iešāva vecajam lāga dzejniekam taisni pašā sirdī. "Vai redzi nu, ka mans loks nemaz nav samaitājies?" viņš teica, skaļi iesmējās un prom bija. Nerātnais puisēns! Tā šaut uz veco dzejnieku, kas viņu ielaidis siltā istabā, bijis pret viņu tik labs un devis viņam gardo vīnu un labāko ābolu!

   Lāga dzejnieks gulēja uz grīdas un raudāja; viņam tiešām bija iešauts pašā sirdī. Un tad viņš teica "Vai! Kas tas Amors gan par nerātnu puisēnu! To es stāstīšu visiem labiem bērniem, lai viņi no tāda sargās un nekad nerotaļājas ar viņu, jo viņš tiem nodarīs pāri."

   Visi labie bērni, meitenes un zēni, kam viņš to stāstīja, sāka sargāties no nebēdnieka Amora. Bet Amors viņus tomēr piemānīja, jo viņš ir tik slīpēts! Kad studenti nāk no priekšlasījumiem, viņš iet tiem līdzās melnos svārkos, grāmatas padusē pasitis. Viņi to nepavisam nepazīst un ņem to zem rokas, noturēdami par studentu; bet tad viņš iedur viņiem bultu sirdī. Kad meitenes nāk no iesvētības mācības vai stāv baznīcā, viņš ar' tūliņ ir vidū. Jā, vienmēr viņš ir ļaudīm uz pēdām! Teātrī viņš sēž lielajā kroņlukturi un deg gaišām liesmām, un ļaudis domā, ka tā ir lampa, bet vēlāk noskārst gan, ka tas bijis kas cits. Viņš skraida pa Ķēniņdārzu un pilsētas vaļņiem. Jā, reiz viņš tavam tēvam un tavai mātei iešāvis taisni sirdī! Paprasi vien viņiem abiem, gan tad dzirdēsi, ko viņi teiks. Jā, patiesi, nejauks puisēns ir tas Amors! Ar viņu tu nekad neielaidies! Nav cilvēka, kam viņš liktu mieru. Iedomājies tik, viņš savu bultu reiz iešāvis sirdī pat tavai vecmāmiņai. Tas ir sen noticis, sen pārdzīvots, bet aizmirst viņa to nevar nemūžam. Vai, cik nejauks ir Amors! Bet tagad tu viņu pazīsti un zini, kas viņš par nerātnu puisēnu!