Tāltālā zemē, siltā un auglīgā, dzīvoja nuaruaki cilts. Saule viņu ādu bija nokaitējusi kapara sar­kanumā, bet viņu garie mati bija melni un spīdīgi kā ogles. Nuaruakieši bija laimīgāki par citām cil­tīm, jo viņiem piederēja putns Orhis, kas dēja zelta olas. Kad putns bija piedējis kāda koka dobumu, cilts virsaitis viņu pārnesa uz citu koku, un tie bija lieli svētki. Jaunekļi izgreznojās ar papagaiļa spalvām, nokrāsoja sejas un dejoja uzvaras deju.

   Virsaiša Nato Mažina meitas pēc kārtas sēdēja koku zaros līdzās putna ligzdai un sargāja to pret ērgļu uzbrukumiem, bet katrā nometnes stūrī spēcīgi jaunekļi ar saindētām bultām makstīs dienu un nakti stāvēja sardzē, lai kādas citas cilts kareivji nenolau­pītu nuaruakiešu dārgumu.

   No zelta olām izveicīgi meistari darināja roku un kāju sprādzes, ausu riņķus un jostu greznojumus, bet, tā kā zelta olu krājumi arvien pieauga, tad virsaitis pret tām iemainīja bizoņu ādas un gaļu, mokasīnus un tomahaukus.

   Nuaruakiešu vīrieši bieži devās medībās, bet sievas un meitas pa to laiku auda brīnišķīgas raibas segas, pina grozus un lasīja ogas. Viņām nebija laika un vēlēšanās pļāpāt, varbūt tāpēc arī ļaužu starpā ne­cēlās strīdi un nesaskaņas. Vīri un sievas zināja katrs savu pienākumu, un, ja kāds veica vairāk, tad par to lepojās un priecājās visi.

   Reiz vīri no medībām atgriezās ļoti uztraukti. Viņi bija sastapuši kādas tālas cilts medniekus un uzzinā­juši, ka jūras krastā piestājoties milzīgas laivas un no tām izkāpjot savādi cilvēki bāliem ģīmjiem un īsiem matiem. Šie bālģīmji esot ļoti kāri uz zeltu un, kur vien sastopot kādu ar auskariem, tā nogalinot to ar neredzamām ugunīgām bultām un izraujot auskarus, noņemot roku un kāju sprādzes. Ar zīmēm tie jau­tājot, kur šejienes ļaudis ņemot zeltu.

Ja nuaruakieši būtu zinājuši, ka cilvēki var būt arī zemiski nodevēji, viņi nekad nebūtu ielaiduši savā nometnē svešinieku. Bet viņi to nezināja un paši uz rokām ienesa kādu ievainotu mednieku, kurš stipri kliboja un stāstīja, ka viņam lācis pārplēsis kāju. Vir­saitis lika sievietēm rūpēties par nelaimīgo cilvēku, jo vīriem bija atkal jādodas medībās.

   Svešais - viņu šeit iesauca par Klibo Lāci - apbrīnoja sieviešu rotaslietas un iztaujāja, kur viņas ņēmušas dzelteno akmeni, no kura darināti auskari un sprādzes. Bet sievas, kas bija paradušas klusēt, tikai smaidīja un teicās nezinām, kur vīri to ņe­mot.

   Ar laiku Klibais Lācis iedraudzējās ar virsaiša ve­cāko meitu Zintkazivinu un teica, ka viņš gribētu palikt nuaruakiešu ciltī un apprecēt viņu. Zintkazivina atbildēja, ka tad viņam jāsagaida Nato Mažina atgriešanās un jādzird tā atbilde.

   Klibais Lācis sāka izprašņāt Zintkazivinu, kāpēc viņa un māsas reizēm pazūdot mežā un ko viņas tur darot. Un tad virsaiša meita, kas sevi jau uz­skatīja par Klibā Lāča līgavu, izdarīja vēl lielāku kļūdu nekā viņas tēvs, kas atveda nometnē ievainoto svešinieku.

   Nabaga Zintkazivina, vai viņa varēja iedomāties, ka dažs cilvēks melo arī tad, ja bildina meiču un solās to precēt? Ja pēc neilga laika Klibais Lācis, kurš jau bija izveseļojies, ienāks viņas teltī kā vīrs un viņiem nebūs nekādu noslēpumu, tad kāpēc viņš nedrīkstētu jau tagad zināt, kāda laime viņu gaida, paliekot nuaruakiešu ciltī.

   Vai Zintkazivina varēja nojaust, ka šis vīrietis pārdevies bālģīmjiem un par lētu samaksu - muciņu ugunsūdens - apņēmies izdibināt nuaruakiešu zelta noslēpumu?

   Un tā, uzzinājis, ka Zintkazivina un viņas māsas pēc kārtas sēd kokā un uzmana putnu, kas dēj zelta olas, Klibais Lācis sadzirdīja nometnes sargus ar ugunsūdeni, ko slepeni bija atnesis līdzi, un steidzās ziņot bālģīmjiem, ka noslēpumu atklājis un atliekot tikai uzmeklēt koku, kura zaros sēd skaista meiča.

Vienu tomēr Klibais Lācis nebija izdibinājis un, proti, to, ka visaugstākā koka galotnē sēdēja sargs Ota Kte un novēroja apkārtni. Viņš pamanīja bālģīmju tuvošanos un redzēja arī, ka tos ved Klibais Lācis. Padevis trauksmes signālu, Ota Kte pastāstīja par draudošajām briesmām un Klibā Lāča node­vību.

   Ko-ko-ko! - sauca šamans, un tas nozīmēja: «Esiet gatavi!»

   Saskrēja visas sievas un jaunavas un atbildēja ar skaļu:  

   Ho! - Tas nozīmēja: «Esam gatavas!»

   Jaunavas! Žigli sakāpiet kokos un turieties to zaros! Tad bālģīmji nezinās, kurš ir īstais koks. Pa to laiku, kamēr viņi meklēs, Tasanke Uitke aizskries pie medniekiem un atsauks tos, lai aiztriektu bālģīmjus.

   Tasanke Uitke jeb Trakais Zirgs auļos aizdrāzās uz medību apgabala pusi, bet simtiem meitenes tikpat žigli sakāpa kokos un cieši aptvēra to stumbrus.

   Klibais Lācis aizveda bālģīmjus uz mežu, bet te nu viņš samulsa un nezināja parādīt, kurš ir īstais koks. Saniknotie bālģīmji izšāva uz meitenēm nere­dzamās ugunsbultas, bet meitenes bija tik cieši aptvērušas koku stumbrus, ka vēl mirušas palika it kā pienaglotas pie tiem. Par vēlu atsteidzās vīri un jaunekļi. Viņu cilts zieds - viņu skaistās meitenes bija mirušas.

   Tad šamans pacēla rokas uz augšu un nosauca viņu visu vārdus, pieminēja viņu tikumus un novē­lēja:

   - Jūs, kas tik pašaizliedzīgi aizstāvējāt mūsu cilts dārgumu, jūs esat pelnījušas visaugstāko balvu. Lai jūsu dvēseles pārvēršas skaistos un smaržīgos ziedos, lai tie nebeidz augt uz šiem kokiem un stāstīt no paaudzes uz paaudzi, kā jūs glābāt zelta putnu.

   Tikpat skaisti un dažādi kā nuaruakiešu meitenes, pie koku stumbriem uzplauka ziedi, kurus vēl tagad sauc par orhidejām.