Pamežā zem saulesstaru cauraustiem koku zariem un krāsainām rudens lapām vijās šaura taciņa, pa kuru līksmi dziedādams cilpoja pelēns.

Es esmu pelēns, nebēdnis,

Pi-pī, lallā, pi-pī!

Man jāsteidzas pie lācēna,

Pi-pī, pi-pī, la-lā!

Priedes zarā rosījās vāvere ar sēni ķepās, un pelēns tai draiski pamāja ar ķepiņu un teica, ka viņš ir ceļā pie sava drauga lācēna, un apjautājās vai vāvere nezinot īsāko ceļu.

– Nav laika man ar klaidoņiem noņemties, – attrauca vāvere un bargi piebilda: – Visas normālas peles jau sen steidz sarūpēt ziemai barību un slēpjas alās, nevis bizina apkārt dziedādamas. Tā tu ātri pats kļūsi par barību! – un to pateikusi vāvere žigli aizlēca prom pazarēs.

Nekas, nodomāja pelēns, man tikai jāatrod strautiņš un gar to es ātri vien nokļūšu pie vecā ozola un lācēna. Nospriedis, ka vāvere no koku zariem noteikti redz tālāk, pelēns arī nolēma pakāpties kādā kokā. Viņš gan itin labi atcerējās, ar ko beidzās divi iepriekšējie kāpieni kokos, bet tik jaukā un saulainā dienā viņš ne no kā nebaidījās, un pat jutās visai pārdrošs. Un, tavu brīnumu, – mūsu brašais pelēns naski pārvarēja zaru pēc zara, līdz beidzot nokļuva augstu kādā līkā priedē. Maigs vējiņš kutināja pelēna vēderiņu, un labsajūtā pelēns pavisam apreiba. No priedes zara patiešām varēja redzēt tālu gar visu mežmalu līdz pat vietai, kur tecēja upīte, kurā ietecēja strautiņš. Pelēna sirsniņa sāka sisties straujāk, iztēlojoties, kā viņš pavisam drīz ar joni ieskries lācēna ķepās un paliks tajās ilgi, ilgi, spītējot vējiem un visām pārējām nebūšanām.

– Ak, ja vien man būtu spārni, nu kaut vai sīki zvirbuļa spārneļi, es tagad taisnā ceļā aizspurgtu pie lācēna! – sapņaini nopūtās pelēns un skaļi iesaucās: – Pii!

– Ūja! – negaidot no augšas atskanēja smacēta balss. No prāva dobuma galvu izbāza samiegojusies pūce, plikšķinādama ar lielo acu plakstiem. – Kas te par grauzēju traucē manu mieru! Ūja!

– Es esmu pelēns, pii, – teica pelēns. – Labdien, un ļoti atvainojos, ka patraucēju! Bet nu jau es eju prom...

– Ūja, paga, paga! – pūcīte uzsauca, iztusnīdama no sava dobuma, un apsēdās zarā. – Ienāc nu vismaz uz tēju, mazulīt! Nebīsties, es dienas laikā esmu labsirdīga un lādzīga, un peles neaiztieku. Es esmu pūcīte Ūja!

Pelēns kādu brīdi minstinājās, līdz beidzot ievaicājās:

– Pūcīte Ūja, vai tu zini ceļu līdz vecajam ozolam pie strautiņa, kur dzīvo lācēns? Lācēns ir mans draugs, un es steidzos lai drīzāk nokļūtu pie viņa.

– Kāda runa! – pūcīte laipni atbildēja. – Lācēns ir arī mans draugs, tāpēc nebēdā, maziņais! Aiznesīšu tevi līdz vecajam ozolam vienā rāvienā. Bet nu gan ienāc uz tēju, pelēn!

Pelēns bija ļoti priecīgs par jauko satikšanos un sekoja līdzi pūcītei viņas tumšajā dobumā. Iekšā bija silti un smaržoja tikko uzvārīta ķērpju tēja.

– Zini, es peles vispār neēdu, – sacīja pūcīte, pasniedzot pelēnam tējas tasīti. – Dzīvoju tikai uz tējām vien, jo man steidzami jānomet liekais svars! Ir sagadījies tā, ka es nesen iemīlējos, ieķēros kā tāda muļķe līdz ausīm vienā traki jaukā zvirbulī...

Tajā brīdī pelēns iespurdzās un izšļakstīja tēju.

– Nu, redzi, tev smieklīgi, – skumji nopūtās pūcīte. – Un tā par mani smejas visi meža zvēri un saka, ka es nevaru būt līgava sīkam zvirbulim, jo esmu pārāk liela. Nu zinu, jau zinu, ka neesmu nekāda dūja, ūja... Saki taču godīgi pelēn! Esmu galīgi izplūdusi, vai ne?

Pūcīte bija piegājusi pie liela apaļa spoguļa un skumji lūkojās savā atspulgā.

Pelēns no tiesas domāja, ka pūcīte ir aplam resna, tomēr nevēlējās viņu vēl vairāk skumdināt un nedroši iepīkstējās:

– Pī, varbūt nav nemaz tik ļauni. Man pat šķiet, ka apaļīgums tev itin labi piestāv!

– Apaļīgums! – pūcīte izplūda asarās. – Nu, es taču zināju, ka esmu resna, kā govs! Un nekādas ķērpju tējas man nepalīdz! Laikam jau būs vien man jāatsāk ēst peles...

Izdzirdis par peļu ēšanu, pelēns no jauna izšļakstīja visu tēju, un pūcītei nācās piepildīt pelēna tasīti trešo reizi.

– Pī, Ūja! – iepīkstējās pelēns. – Es gan domāju, ka tējas tev ir ļo–oti palīdzējušas! Katrā ziņā, ir redzētas arī daudz resnākas pūces, un .. un es pat teiktu, ka tu esi slaida pūce!

Liekuļot – tas gan nebija īsti pelēna dabā, bet dzīvot taču gribējās. Izdzirdējusi, ka viņa esot slaida, pūcīte sāka labpatikā grozīt savu apaļo vēderu spoguļa priekšā un priecīgi atkārtoja:

– Ūja! Slaida pūce, ūja!

– Jā, jā! – pelēns piebilda. – Ļoti, ļoti slaida Ūja! Es pat teiktu – tieva!

– Tieva! Ūja tieva! – pūcīte jau staroja sajūsmā un turpināja gozēties spogulī.

– Kārna kā vārna! – pelēns aizrautīgi iesaucās, bet te nu viņš pārcentās.

– Kārna kā vār... – pūcītes sajūsma acumirklī aprāvās un viņa atkal izplūda asarās. – Kādas šausmas! Esmu sevi pavisam pārmocījusi! Esmu galīgi izdēdējusi ar tām smirdīgajām tējām! Zvirbulis teču nekad nepaskatīsies uz pūci, kas izbadinājusi sevi līdz kārnai vārnai!

Pelēns bija sprukās. Gribēdams izpatikt pūcītei, viņš bija samelojies par daudz, taču spārnotos vārdus vairs nevarēja noķert, un pelēns nolēma vairs lieki nepīkstēt. Bet tad pūcīte pagriezās pret pelēnu, un viņas lielajās acīs iezaigojās plēsoņas skatiens.

– Manuprāt, pietiks tējas, – dobji ierunājās pūcīte un sāka lēnīgi tuvoties pārbiedētajam pelēnam. – Viens mazs pelēns taču nenāks par skādi manai slaidajai figūrai, vai ne?

Bet nepaguva pūcīte to pateikt līdz galam, kad pelēns jau bija bultas ātrumā izsprucis no dobuma un aizdiebis nezināmā virzienā.

Kopš šīs reizes pelēns cieši apņēmās neielaisties nekādās sarunās ar spārnaiņiem, un ķepuroties uz priekšu tikai pats ar savām četrām ķepiņām.