Viņu atnesa no Botāniskā dārza un novietoja uz palodzes. Tā bija vēl pavisam maza palmiņa ar divām skarainām lapām, iedēstīta mazā māla podiņā.

   Palmiņai ļoti patika viņas jaunā dzīvesvieta. Par viņu rūpējās maza meitene, vārdā Sarmīte. Kad palmiņa bija izslāpusi, Sarmīte viņu padzirdīja, bet citreiz pa­baroja ar īpaši sagatavotu izšķīdinātu barību.

   Un vēl kas patika mazajai palmiņai — baltais Incītis! Kaķēns allaž tupēja uz palodzes, jo tā viņam noderēja par labu novērošanas vietu. Sevišķi uzmanīgi viņš lūkojās pagalmā tad, kad tur zēni spēlēja bumbu. Incītis mirkšķināja zaļās acis — te atpleta tās, te samiedza... Tā vien likās, ka bumba tūlīt pat ietrieksies logā. Bet nē! Zēni bija disciplinēti, un bumba lidoja tikai atļautās robežās. Incītis velti baiļojās.

   Arī palmiņa ar lielu interesi vēroja bērnu dzīvi pa­galmā. Tur sapulcējās apkārtējo namu meitenes un košos ratiņos vizināja savas lelles. Dažām ratiņu ne­bija, tās auklēja lelles tāpat rokās.

   Citreiz pagalms bija pavisam kluss. Tad salaidās daudz putnu. Viņi pārbaudīja smiltis, vai tur nav at­rodamas kādas maizes drupatas vai sēkliņas. Sarmīte baroja putnus ar sagrieztām garozām. Tādās reizēs putnu salaidās jo sevišķi daudz.

   Mazā palmiņa ieradās šajā namā vasaras vidū. Tāpēc, kad iestājās rudens, viņa šeit ieraudzīja daudz ko jaunu, neparastu. Agrāk viņa nekad ne­bija redzējusi koku ar dzeltenām lapām. Nu pazīstamais bērzs, kas auga tieši pre­tī logam, pamazām nodzeltēja. Sākumā rudens zelts salija tikai atsevišķos zaros, bet pēc tam tapa dzeltens viss koks. Bei­dzot rudens vēji sāka draiskoties pa bērza zariem un nelikās ātrāk mierā, iekams nebija notraukuši visas lapas. Bērzs kļuva kails. Palmiņai bija viņa žēl. Bet tad uz­krita sniegs, un bērzs atkal izskatījās skaists.

   Stāvēdama uz palodzes, palmiņa varēja redzēt visu, kas notika aiz loga. Sevišķi labi viņa jutās, kad zēni vēla apaļus sniegavīrus un, nostādījuši tos pagalma stūros, sāka jautri pikoties. Citu reizi, uzcēluši sniega cietoksni, viņi uzsāka kara spēles. Un cik priecīgi un skaļi viņi klaigāja, kad vizinājās ar kamaniņām! Nenoskatīties!

   Tad kādu nakti loga rūtij priekšā iz­auga milzīgs augs, līdzīgs fantastiskam ziedam. Lapas tam bija starainas — gan­drīz tādas kā palmiņai, tikai nevis zaļas, bet balti zaigojošas. Un no rīta, kad palmiņa atkal gribēja paskatīties laukā pa logu, viņa nekā vairs nevarēja redzēt, jo lielais zieds jau aizklāja gandrīz visu rūti. Palmiņa satraukta lūkojās svešajā ziedā un nekā nesaprata, bet tas raisījās aizvien lielāks, sazarojās un plaiksnījās augstu virs mazās palmiņas lapām.

   — Ko tu tā brīnies? — palmiņai uzsauca dīvainā puķe. — Es esmu Leduskaraliene — viskrāšņākais zieds pasaulē! Palūkojies, kādas manas ziedlapas! Tu par tādām vari tikai sapņot! Lūk, kādi man vizuļi, kādas sudraba bārkstis un mežģīnes! Neviens mākslinieks nespēj uzgleznot tik skaistu puķi, kāda esmu es!

   — Tu patiešām esi neredzēti skaista, — sacīja palmiņa. — Tikai es gribētu tevi palūgt: atstāj arī man kādu brīvu vietu loga rūtī, lai varu palūkoties pasaulē.

   — Ka tu iedrošinies mani apgrūtināt ar tādiem nie­kiem! Vai tev nepietiek, ka tu redzi mani!

   Arī Incītis piedūra purnu Leduskaralienei, bet tūliņ atrāvās atpakaļ: tik nepielūdzami auksta un lepna viņa bija!

   Vairākas dienas un naktis Leduskaraliene valdīja pār visu logu. Tā zilgoja un mirgoja mēnesnīcā, bet dienā laistījās kā kristāla paparde. Mazā palmiņa viņas priek­šā jutās niecīga un nožēlojama...

   Bet tad kādu rītu logā iespīdēja spilgti saules stari. Ai, kā nu mirguļoja Leduskaraliene! Likās, tieši tagad viņa bija pašā plaukumā. Bet palmiņa, tā domādama, ļoti maldījās, jo drīz vien leduspuķes lapas kļuva blā­vas. Un, jo spēcīgāk sildīja saule, jo slābanāka un nevarīgāka kļuva Leduskaraliene, līdz beidzot no viņas uz palodzes palika pāri tikai pelēcīga ūdens paltīte, ko Sarmīte noslaucīja ar lupatu. Tik īss bija leduspuķes mūžs...

   Loga rūts atkal kļuva caurspīdīga — un palmiņa brīvi varēja lūkoties pagalmā. Arī Incītis nogulās uz pa­lodzes palmiņai līdzās un draudzīgi mala savas kaķa dzirnaviņas.

   Palmiņa tagad bija kļuvusi daudz gudrāka. Pamanī­jusi, ka starp divām tās lapām spraucas laukā vēl trešā, palmiņa saprata, ka patiesais skaistums nav meklējams vizuļos un mežģīnēs. Galvenais ir dzīvot! Dzīvot un zaļot — tiekties pretī saulei un augt, augt!