Es esmu atnācis piedzīt jokus, —teica kāds vīrs un paspieda Ķerrai rokturi.

   — Sveika, sveika! — Vīram cepure bija otrādi — ar dibenu uz leju. Pareizāk gan: cepure bija pareizi — kā pats vīrs — ar dibenu uz leju. Un cepurē auga joks ar trim smiekliem un pieciem smīnošiem bumbuļiem. Tātad vīram cepure bija pareizi — ar dibenu uz leju un pogas pareizi — uz iekšu sapogātas.

   — Es esmu atnācis piedzīt jokus, — teica vīrs ar pogām uz iekšu.

   — Kur jāpiedzen? — prasīja Ķerra. — Uz kurieni?

   — Uz manieni, — teica vīrs.

   — Kur ir tā maniene?

   — Nevis taviene, bet maniene! Ne uz šāvieni tev jādzen, bet uz manieni.

   — Bet no kurienes?

   — No tavienes.

   — Es nesaprotu, — teica Ķerra. — Es dzenu tikai akmeņus. Un smiltis. Bet varbūt suns māk, viņš dzen pēdas.

   — Vai viņš prot arī galvu dzīt?

   — Nē, es domāju, viņš dzen tikai pēdas. — Raustīja plecus Ķerra.

   Ķerra pasauca Cuju.

   — Paklausies, Cuj! — teica Ķerra.

   — Te kāds vīrs grib kaut kur dzīt jokus. Vai tu proti jokus dzīt?

   — Jokus? Es protu! — Cujs daudz ko neprata, bet nekad neatzinās.

   — Man tikai jāzina, kāda viņiem smaka.

   — Jokiem ir smieklu smaka, — teica vīrs.

   — Ā, es zinu, — teica Cujs. — Tas ir tad, kad kutina.

   Bet kādas viņiem ir pēdas?

   Vīrs sāka stāstīt, kādas jokiem ir pēdas:

   — Ir tādas ar trim nagiem. Parasti viens garāks par pārējiem. Klausies: "Hi, hi hī!" Nu? Klausies: "Ha, ha hā!" Nu?

   — Ko "nu"? — Cujs nesaprata.

   — Dažreiz ir trīs nagi tādi un ceturtais šitāds. Klausies: "Ō, ho, ho hō!" Nu? Nē, tādas pēdas gan Cujs nebija redzējis. Bet viņš neatlaidās.

   — Kādas smiekliem ir spalvas? — viņš gribēja zināt.

   — Tādas kā putniem vai tādas kā lāčiem? — Tādas kā spilveniem, — teica vīrs.

   Nē, kaut ko tādu ar smieklu smaku un spilvenu spalvām Cujs gan nekad nebija dzinis. Bet varbūt Frizieris kaut ko tādu esot dzinis. Kad viņi visi atnāca pie Friziera, Frizieris dzina bārdu.

   — Tu dzen bārdu? — prasīja Cujs.

   — Nē, es tikai tā dzenāju, — teica Frizieris.

   — Kad es sākšu pa īstam dzīt, tad es tās sadzīšu kokos. — Vai jūs arī matus dzenat kokos? — brīnījās Ķerra.

   — Nē, matus es dzenu nost, zemē, — atbildēja Frizieris.

   — Bet vai, kad jūs dzenat, jūs arī rejat? — gribēja zināt Cujs.

   — Nē, nedrīkst, — teica Frizieris. — Kad dzenot rej, var dabūt rejmatismu. — Nu gan jūs jokojat, — neticēja Ķerra. — Mums skolā mācīja, ka reimatismu raksta nevis ar"j", bet ar "i".

   — Bet vai jūs kādreiz neesat mēģinājis bārdas — nu pašas smailākās — dzīt arī sienā? — prasīja vīrs ar cepuri ar dibenu uz leju un ar pogām uz iekšpusi.

   — Jā, sienāžu bārdas es esmu dzinis tieši sienā. — Es ari esmu dzinusi sienā mežābolus — priecīgi ieskrēja pa vidu Ķerra.

   — Tad viņi pa ziemu nesakalst.

   — Muļķe, muļķe! Kādā sienā? — nenocietās plauktā cietpauris Āmurs.

   Ķerra nemaz neapmulsa.

   — Var arī salmos, — viņa teica. — Bet toreiz es dzinu sienā.

   — Lopiņi var ieēst. Nav labi. Nav labi bārdas dzīt sienā. — Suns Cujs zināja, ka kārtība jāsargā.

   Bet rupjais cietpauris Āmurs jau atkal kliedza: — Muļķi, muļķi!

   Naglas dzen sienā, ne bārdas! — Vēl jo bīstamāk, — teica Cujs. — tad tā ir jau kaitniecība. Un par to vajag ziņot. Āmurs no dusmām nolēca no plaukta.

   — Par ko jūs mani turat? Es visu mūžu esmu dzinis naglas sienā. Tas ir mans svētākais pienākums. Un neviens lopiņš tāpēc nav nobeidzies.

   — Nomierinieties, biedri Āmur! — teica vīrs ar cepuri ar dibenu uz leju un ar pogām uz iekšpusi. — Ja jūs tā uztrauksities, jūs varat iedzīt „ pirkstu sienā; pirkstu ieliks slimnīcā, bet jūs nonāksit cietumā.

   — He, sadomājuši ar cietumu baidīt! — nosēcās Āmurs.

   — Man cietums taisni pienākas! — Un iebelzās ar pieri sienā un nomierinājās.

   — Es zinu, ka jūs dzenat nost, bet sakiet — vai jūs bārdas arī piedzenat? — vaicāja Frizierim vīrs ar cepuri ar dibenu uz leju.

   — Nu, protams. Jums pilnu vai pusi? Un kādā krāsā? Acu krāsā vai deguna krāsā?

   Vīrs ar cepuri ar dibenu uz leju gribēja kreisās auss krāsā. Frizieris piekrita un piedzina. Mēs gan nezinām un nevaram saprast, kā. Vēlāk pats vīrs stāstījis, ka bārda viņam piedzīta ar stipru vēju.

   Tā kā laivas piedzen pie krasta.

   — Varbūt jums arī piedzīt, biedri Cuj? — piedāvāja Frizieris.

   — Jums pēdas plikas.

   — Lai ir, — teica Cujs, — plikām pēdām vieglāk dzīt pa pēdām. Bet man noderētu viena spalva astes galā.

   — Jā, lūdzu, kuru? Mums ir peļu spalvas, ežu spalvas, cepuru spalvas, rasējamspalvas, spārnu spalvas, skropstu spalvas. Varbūt jums iedzīt astē kādu cepures spalvu?

   — Nē, pildspalvu, — teica Cujs. — Vienu labu pildspalvu, man reizēm jāpieraksta pēdas. Frizieris tā arī izdarīja, un Cujs tūliņ izmēģināja. Rakstījās labi.

   — Kā nu bija, tā bija. Kā nu mācējām, tā dzinām, — teica vīrs un rosījās iet prom. Tā kā nosmējās: nevajagot ilgi uz vietas uzturēties — tā varot uzdzīt garlaicību. Viņam nu jāejot tālāk — parādus piedzīt. — Ko tad visi jums tā parādā? — prasīja Frizieris. — Jokus parādā, — teica vīrs. — Kā tad šie jums tā parādā? — gribēja zināt Cujs. — Katrs jau katram jokus parādā. Katram katrā laikā ir tiesības no otra jokus piedzīt, — teica vīrs ar cepuri ar dibenu uz leju un aizgāja. "Un tā nu pa pasauli iet Joku dzinējs un piedzen no mums jokus (un no visiem dzinējiem viņš tiešām ir tas visgudrākais dzinējs). Un, kad viņš atnāks, viņš arī no tevis piedzīs.