Stērbeles jau sūdzējās un šalle, un cepuru bumbuļi. Ka Vējš viņus ķerot.

   Kaimiņos dzīvoja Frizūra. Tā bija visvairāk uztraukusies. Vējam neesot kauna; viņam vienalga, kas modē; Vējš esot neizglītots nejēga. Frizūra aizgāja tūliņ uz veikalu un nopirka veikalā desu. Desu viņa uzdāvināja Sunim Funim: lai noķer Vēju. Suns Funs par desu bija gatavs pašu Orkānu noķert un atdot Frizūrai, lai piekarina pie spoguļa vai citur kur. Turklāt Sunim Funim bija veci rēķini ar Vēju: kad Suns Funs bija maziņš, Vējš to bija kaitinājis no četriem galiem — no purngala, no astesgala un gar abiem ausu galiem. Sunim Funim bija ļoti kutējis, viņš bija ļoti smējies, pārsmējies, un nu bija palikušas tikai dusmas. Tagad, redzi, arī kaitināja: kamēr Suns ēda desu, Vējš rāva desas smaržu prom. Pašu desu Suns pieturēja ar ķepu, bet smaržu saturēt nevarēja; un kas tad ir desa bez smaržas!

   "Hū, hūūū! Vīī!" dūca tukšā pudele. Tas bija Vējš, un Suns Funs ievēla pudeli ūdenī.

   "Burļur, ļurļur!" nopūtās pudele un nogrima, bet desmit mazi burbuļvēji nobaidīja ūdensblusas, uzskrēja gaisā un nosēdās uz veļas virves. Tie sāka lēkāt pa virvi cits citam pāri, līdz salēca visi kopā vienā lielā Virpuļvējā un sāka kopā ar izžautajiem palagiem tīties ap virvi.

   Suns Funs nu norāva virvi ar visu Vēju un ievilka istabā. Kad istabā sāka plēst vaļā sapītos palagus, Vējš iemetās plīts durtiņās — un cauri ugunij! — aste vien nošvīkstēja. Laukā sāka kliegt Vista krūmos: — Vējš skurstenī dūmos!

   Suns Funs izskrēja sētā. Vējš uz jumta ķēmojās ar dūmiem: taisīja dūmu riņķus un meta tos debesīs. Skurstenis izskatījās tīri priecīgs, abi dziedāja kaut ko saķērušies. Ieraudzījuši Suni, tie izpūta no dūmiem tādu kā ziloni un dziedāja:

Sunim Funim apēd tanti

 Melnie dūmu elefanti, —

   un laida Melno Milzīgo pa jumtu lejā Sunim Funim virsū. Suns palēca sānis, Melnais Milzīgais noripoja pienenēs un izšķīda. Bet no pienenēm pacēlās liels mākonis pūku. Vējš no skursteņa nu vēla lejā atkal apaļus kamolus, tādus kā melnus maisus, tādas kā meža cūkas — un laida taisni Sunim Funim virsū. Suns atkal palēca sānis, melnie iegāzās pienenēs un sacēla pūku mākoni.

   Un Vējš ar skursteni saķērušies uz jumta lēkāja un dziedāja:

Re, kā mūsu melnās cūkas

 Paceļas kā baltas pūkas!

   — Tas nu gan! — teica Suns Funs un apostīja pienenes pūkaino galviņu.

   Tajā pašā brīdī galviņa izjuka un pacēlās gaisā. — Tas nu gan! — nošņaukājās Suns, un otra pūkgalviņa izputēja tieši pie purngala. Suns Funs pārbijās.

   — Vējš iekšā! — kliedza Suns. — Vējš iekšā! — Un saķēra ar abām priekšķepām purngalu. Sirds krūtīs dauzījās — bet nu skaidri juta gar ķepām, ka Vējš skrien pa paša degunu: iekšā — ārā, iekšā — ārā. — Mīļo sunīt! — kliedza Suns Funs un drāza uz savu suņubūdu, bet, jo ātrāk skrēja, jo juta, ka Vējš degunā svilpo: fī-fā, fī-fā!

   Pie būdas Suns iegrūda degunu dzēriena traukā, un tas noburbulēja kā pirmiņ pudele: ļurļur! burļur! Bet nebija vēl purnu izņēmis, kad jau ar vienu aci ieraudzīja: tepat blakām Vējš mētā un purina Zirgam asti. Nu gan bija jāpadomā; suns glaudīja ar ķepu ausi un domāja: "Vajag, vajag padomāt."

   Padomāja, bet to vien izdomāja, ka vajag padomāt.

   — Klausies! — teica Suns Funs Zirgam. — Ko tu ļauj Vējam pūst astē?

   — Man no tā ne silts, ne auksts. Lai pūš, kur grib! — teica Zirgs.

   — Klausies, — teica Suns Funs, — iebāz asti dīķī! Zirgs mēģināja, bet nemācēja tupties, un nekas neiznāca.

   Bet Vējš pa asti suinījās un pluinījās.

   — Klausies, — teica Suns Funs, — gāz ar asti pa stūri! — Zirgs izmēģinājās, bet nekas neiznāca — nemācēja ar dibenu atpakaļ pie stūra piestūnēt, izbradāja tikai puķu dobi.

   — Klausies, — teica Suns Funs, — tu tikai nesper — es tev lēkšu astē.

   Un Suns Funs palēcās un iekampās ar zobiem Zirgam astē.

   — Nu, vai noķēri? — prasīja Zirgs. — Man jāpadomā, — zobus neatlaidis, rūca Suns Funs. Suns Funs padomāja un izdomāja tikai to, ka vajag padomāt. Zirgs gribēja iet prom. Griboties ēst. Vai Suns Funs nevarot domāt ātrāk, gribēja zināt Zirgs.

   Suns Funs sāka domāt ātrāk un izdomāja, ka nevarot tik ātri izdomāt. Bet kaut kāda garša mutē esot.

   — Tā ir astes garša, — teica Zirgs.

   — Vai tad tu esi asti ēdis?

   — Nē, bet es esmu ēdis Vēju, — teica Zirgs.

   — Vēju? Ar ko?

   — Ar sienu. Caurvēju ar sienu.

   — Un pēc kā garšo?

   — Pēc suņa! — teica Zirgs un gāza ar asti dunduram, aizmirsis, ka Suns Funs astē.

   Suns nobūkšķēja Zirgam pret ribām un novēlās zemē. Vējš bija pazudis.— Man likās, ka Vējš ir rudzu laukā, — pēc laiciņa teica Zirgs. — Man no augšas tā likās.

   Lauka vidū ir liels akmens, tu aizej uzrāpies, tad jau redzēsi. Suns Funs līda klusītēm caur rudzu lauku un juta, ka stiebros augšā ir Rudzuvējš, bet nevarēja saprast, kur tieši. No akmens tika redzams, ka Vējš visu lauku sacēlis viļņos, viss locījās un bangojās. Divas stundas no vietas Suns Funs lēca no akmens uz visām pusēm pa rudzu galiem, bet salauzīja tikai visapkārt stiebrus. Vēl divas stundas Suns skrēja pa rudzu lauku, Rudzuvēju medīdams, bet pret vakaru piekusa. Arī Vējš piekusa un ap saules rietu pavisam noklusa. Sapinkājies un nošķaidījies rudzu sulā zaļš kā salāts, Suns Funs, mēli izkāris un asti nolaidis, nāca mājā.

   Satika Janci. Jancis bija bēdīgs.

   — Kas kaiš? — prasīja Suns Funs. Jancis atmeta ar roku. — Dabūju vēju!

   Sunim Funim spalva no patikas sacēlās.

   — Kur ir?! Kur tu dabūji?!

   — No mātes, — teica Jancis.

   — Ko?

   — Pilnīgi ne par ko, — teica Jancis.

   — Vai tad tā dod?

   — Un kā vēl! — teica Jancis. Suns Funs tā arī nesaprata, kāpēc vienam dod Vēju tāpat ne par ko, bet otram jāskrien kā sunim.

   — Sirds kāpj pa muti laukā, — teica Jancis. — Man atkal mēle krīt no mutes laukā. Es pārskrējos, — teica Suns Funs. — Visu dienu ķēru Vēju. — Un Iecēla ar ķepu izkārušos mēli atpakaļ.

   — Kur tad ir tavs Vējš? — Tas man ir te, Iekšā. — Jancis piesita pie krūtīm.

   — Iekšā ir un ārā nenāk.

    Plēš pušu.

   — Tad pūt laukā! — nesaprata Suns Funs.

   — Jāpūš jau būs, — nopūtās Jancis un Izņēma no kabatas mutes ermoņikas.

   Jau ar pirmo pūtienu Sunim Funim palēcās sirds un atpakaļ savā vietā vairs nenokrita. Bet Jancis tikai pūta un pūta, un Suns juta, ka dusmas pārgājušas un uznācis liels žēlums: par noskrieto dienu, par desu, kuru nez kāpēc paņēmis no Frizūras un apēdis, par Vēju, kas tik skaisti kauca — taisni kā īsts suns! Un Suns Funs, nezinot pats, kā, sāka kaukt līdzi.

   Tad Jancis apklusa. Izdauzīja siekalas no blūmīzera un teica: — Tā ir māksla. Kad Vējš spēlējas, vienalga, skurstenī vai lapās, — tev nevajag viņu traucēt. Pirms spēlēšanās viņš vienmēr dara tādas kā nevajadzīgas lietas: ūkšķ un pīkšķ, ķircinās un vaikstās. Visi domā, ka viņš tīšām kaitina vai kaltē. Bet nē, Vējš tikai gatavojas spēlēt. Tā viņš spēlējas, spēlējas, līdz sāk spēlēt. — Pūt, pūt! Pūt vēl! Vai tu izpūti jau visu? — prasīja Suns Funs. — Nē, man vēl iekšā vajag būt. — Tad pūt!

   Vēl šobaltdien suņi kauc līdzi, kad pūš taurē vai ērģelēs bazūnē, vai maza ķemmīte caur papīru dzied par Vēja ceļiem lielajā pasaulē.