Bizi mocīja mazvērtība, jo viņa nebija kā visas citas. Viņa bija sapinusies, pinusies sapīta. Un to viņai lika manīt: atkal un atkal atgādināja, mēļoja, zobojās. Tas pats Cigaretes Zobs — pats dzeltens, tikko turējās, bet grauž un grauž: — Bize sapīta — hahahā! — un — Bize iepīta — hahahā! — It kā viņa nebūtu pati ar sevi, bet ar kaut kādiem neliešiem sapinusies.

   Bize kļuva aizvien biklāka un bailīgāka, baidījās pat uz ielas iziet. Tur Vējš centās paķert: — Re, kur tā smagā iet! Tās, kas gāja, — tās viņam patika — lokās un šķipsnas — tās viņš varēja paķert, bet Bizi nekā. Tikai sevī gan klusībā Bize ļoti bēdājās un baiļojās. Viņa tā bija šaubās nomocījusies, ka taisījās jau darīt sev galu. Viņa nebija kā citas! Viņa nebija kā visas! Kāpēc viņa nebija kā visas?

   Fēns, piemēram, tas skaistais, mīlīgais, siltais, vienmēr glāstīja sprogas un sprodziņas, bet Bizi nemīlēja. — Šausmīgi ap viņu jānomokās, — viņš teica. — Pavisam nepieejama. Tā var pārkarst. — Un atkal vējoja ap citām frizūrām. Un Ķemme — arī Ķemme bija slinka, bet aprunāja Bizi. — Divas stundas, — viņa teica. — Katru rītu divas stundas jāķemmē! Un vakarā trīs stundas! Kamēr vienu daļu ķemmē, tikmēr otra jau sapinusies. Ak tu šausmas, tavu nejēdzību! — viņa stāstīja Šķērēm. Patiesībā viņa strādāja tikai kādas desmit minūtes no rīta un desmit vakarā un apvainota bija par to, ka Bize neņēma viņu sev visur līdzi, gāja visu dienu viena, bez Ķemmes. Citas frizūras ņēma Ķemmi līdzi rokassomiņā, bet Bize — ne. Un Ķemme tāpēc saukāja Bizi par lielmanīgu un iedomīgu.

   — Jūs taču arī viņa nemaz neievēro, — teica Ķemme Šķērēm. Ja tā padomā, Bize tiešām par Šķērēm nelikās ne zinis. It kā tādu nemaz nebūtu. Nu jau arī Šķēres bija pret Bizi. Tās savukārt sakūdīja Matu Banti. Matu Bante bija Bizes labākā draudzene. Viņas jau no bērnudārziņa laikiem bija turējušās kopā. — Bet kāpēc tad pēdējā laikā viņa ar tevi vairs neturas? — kūdīja Šķēres.

   — Tāpēc, ka viņa ir lielmanīga! Es tev saku, viņa ilgi tā nepastāvēs!

   Matu Bante neticēja, bet jātic vien bija. Bize tiešām ar Banti vairs tik bieži nepinās. Tas gan nebija no iedomības: Bize vienkārši bija kļuvusi gudrāka un ar citu krāsām negribēja lepoties. Taču Bante sāka uz Bizi skatīties aizdomīgi. Tā apmelota, Bize juta, ka kļūst arvien vientulīgāka un vientulīgāka. Visas frizūras draudzējās ar matu sprādzēm un matadatām, ķemmēm un diadēmām. Daudzas frizūras kaut kā prata mainīties trīs reizes dienā: pie darba tērpiem, sporta tērpiem un vakartērpiem. Daudzām bija savas frizieres, kas uzturēja viņu labo slavu, savas cepures, kas piestāvēja, savi ruļļi, kas piegulēja, tikai Bize palika vienkārši viena. Viņa iztika pati ar sevi. Kad gāja uz balli, visas atrādījās Spogulim. Spogulis Bizi atgrūda: — Tev tur nav ko iet! Kur tu iesi, tāda matu tauva! Matu virve! Striķene! Tevi iekšā nelaidīs! Tu jau esi arī bīstama! Vari kādu deju zālē vēl nosist, pa gaisu griezdamās.   

    — Tu laikam vispār nezini, kurā laikā tu dzīvo, — smējās Džinsi, un viņu bija daudz. Kādi septiņdesmit džinsi. Un vēl astoņdesmit džīnas. Un tās bija vēl Indīgākas. — Nav nekādu cerību, Bizīt! Džinsi un Bize — tas ir neiespējami!

   Tad Bize nolēma doties pašnāvībā. Tikai nevarēja izlemt, kā aiziet no šīs dzīves. Pakārties? Nebija jēgas — viņa jau karājās visu dzīvi, viņa jau dzīvoja šo nedraudzīgo dzīvi karādamās. Slīcināties? Nebija jēgas. Cik reižu viņa bija gulējusi vannā, vannas dibenā, un ārā iznākusi vēl spodrāka un skaistāka. Varētu varbūt nožņaugties, bet cik viņa bija jau bantē žņaugusies, nē, tā nekas neiznāks... Jā! Jā, tieši tā! Viņa nogriezīs sev galvu! Kad Šķēres padzirdēja, ka Bize taisās doties pašnāvībā, viņas piedāvājās palīdzēt. Viņas teica: — Galīgi par velti. Aiz vecas draudzības! — Lai tikai Bize atstājot viņām mantojumā savas mirstīgās atliekas. — Kādas mirstīgās atliekas? — brīnījās Bize. Bet Šķēres tikai savā starpā samirkšķinājās un smējās. Viņas zināja, ka par Bizi bez galvas maksā vairāk nekā par Bizi ar galvu. Tad vienā jaukā dienā Šķēres nogrieza Bizei galvu. Kādu laiku viņas Bizi noturēja atvilktnē, bet, kad sākās sezona, pārdeva Dailes teātrim un saņēma naudu. Dailes teātrī vēl tagad skapī guļ Bize bez galvas.

   Skaista, zeltaina Bize bez galvas. Reizēm parūkas skapī sačukstas: — Vai īsta? Vai tiešām īsta? — un nesaprot, kā varēja tāda skaista, laba un īsta Bize pati doties nāvē. Bet Saspraudes, Šķēres un Ķemme sen jau bija Bizi aizmirsušas: — Ak Bize? Jā, te bija tāda gara muļķe. Nevienam nepatika! Tikai Matu Bantīte, jau veca un izbalējusi, atcerējās un vēl ilgi raudāja. Pēc Bizes viņai vairs labākas draudzenes neatradās. Kādreiz kāda Ondulācija ar viņu paķēmojās, paķēmojās un Banti aizmirsa. Bantīte aizvakar pie skapja durvīm pakārās. Izrādījās, ka arī viņa nevienam vairs nerūpēja. Tur viņa, veca un izbalējusi, karājas vēl šodien.