Poga bija pavisam vēl jauniņa un sēdēja ar Matsprādzīti kafejnīcā. Matsprādzīte bija vecāka un dzīvē daudz ko jau redzējusi, arī vilšanos: vienmēr tā bija iznācis, ka viņa nemācēja atšķirt īstos matus no neīstajiem. Matsprādzīte teica Pogai:

   — Tev nu tagad, galvenais, jāsargājas, ka nepiešuj!

   Poga klausījās, muti iepletusi.

   — Visādi diegi tagad vazājas, — teica Matsprādzīte.

   — Skaties, ka tevi nepiešuj! Un nobaidīja Pogu. Poga sāka vairīties. Kur kaut kas līdzīgs adatai — gāja ar līkumu apkārt, īlens tikai noprasa: — Kā tev iet, Poga? Un Poga no bailēm ielec Ķīselī. No Dakšiņas Pogai bija trīsreiz lielākas bailes. Bet, Ezi ieraudzījusi, Poga sasala stīva, tikai Cimds to izglāba, iebāza sev īkšķī un atsildīja. Spicais Pipars Pogai likās aizdomīgs, un, kad viņa tam gāja garām, viņa, lai iztaptu, šķaudīja. Pipars smējās, un Poga nodrebinājās: laimīgi, ka garām — nepiesūta!

   Nez kāpēc viņai likās, ka tieši pieši ir tie, kas piešuj. Un viņa negāja tur, kur ar zirgiem jāj.

   Un negāja tur, kur gaiļi kaujas. Un negāja pavasarī pļavā, kur puķes zied.

   Ej nu zini: un ja nu aiz purenēm ir gaiļpieši! Un ja nu izlec un piešuj! Kaut kur augstā grāvmalā! Un Poga nodrebinājās.

   Arī burtnīcās bija tādas aizdomīgas līnijas kā gari diegi un uz ģeogrāfijas kartēm sazīmēti visādi līčloču diegi, un Poga nolēma, ka skolā neies, un tā palika ar katru dienu jo muļķīgāka.

   Vienreiz Poga bija nokavējusies un paskrēja līdzi tramvajam. Kāds iesaucās:

  - Re, kā tā diedz! — un Pogai visas četras acis iepletās.

   — Kur?!

   Un ieraudzīja aiz sevis ielas galā kā adatu gaisā Televīzijas Torni un sāka skriet no visa spēka. Bet, cik paskatās atpakaļ, tik redz: Tornis aiz muguras. Un visi kliedz:

   — Re, kā diedz!

   Un Poga metās pa galvu pa kaklu. Un visi kliedz:

   — Re, kā diedz, pa kaklu pa galvu!

    Un nezin kā tas būtu beidzies, ja Poga neieķeptu Asfaltā. Asfalts Pogu nomierināja. Ka Televīzijas Tornis pašlaik esot remontā un nemaz nevarot nekur paskriet. Poga nosauca Asfaltu par savu glābēju un turpmāk draudzējās tikai ar mīkstām lietām: ar Līmi, ar Biezputru. Tā bija ķēpīga dzīve: kad bija pielipusi, grūti bija atlipt, kad bija ieķepusi, grūti izķept; un Poga ļoti nomocījās. Kļuva ar katru dienu bēdīgāka.

    Un Pogai uznāca dzīves apnikums. Kādu dienu pie gāzētā ūdens automāta Pogu ieraudzīja Rāvējslēdzējs. — Ej tu, ripiņa! — viņš teica. — Ielec automātā, man gribas dzert.

   — Kāda es esmu ripiņa! — Pogai sanāca dusmas. — Es esmu Poga! — viņa teica.

   — Par Pogu tu nederi, — teica Rāvējslēdzējs. — Tev nav neviena caurumiņa. Poga paskatījās spogulī: jā gan, pretī viņai raudzījās apķepusi ripiņa, bez kāda raksta, bez kādas krāsas, bez neviena caurumiņa. — Ko sagribējusi! Poga gan tu neesi! — smējās Rāvējslēdzējs, bleķa zobus spīdinādams. — Varbūt tu būsi vēl gredzens? Varbūt ola? — Un Rāvējslēdzējs nelikās mierā: — Varbūt tu esi lidmašīna un pārvadā pasažierus?

   — Nē, — jau bailīgāk teica Poga. — Es esmu Poga.

   — Varbūt tu esi krūze, ko? Un dod pienu? Ej derēt! — sāka kliegt Rāvējslēdzējs.

   — Kur? — prasīja Poga. Bet Rāvējslēdzējs tikai kliedza:

   — Derēt, derēt! Derēt!

   Un nu jau bija saradies tāds pulciņš ļaužu apkārt, un Pogai kļuva pavisam neērti. Nez kur uzradās Adata un aizrāva Pogu no pūļa.

    — Nāc šurp! Ko tu ļauj sevi apsmiet! Poga bija tā apjukusi, ka viņai bija vienalga, kas notiek.

   Adata aizveda Pogu pie Diega.

   — Kur tad tu tik ilgi biji pazudusi? — draudzīgi prasīja Diegs.

   — Kur tad tu derēji? — Kā — derēji? — nesaprata Poga.

   — Nu, varbūt piederēji? Poga sāka domāt.

   — No vienas puses, — teica Diegs, — tu biji brīva, — un izslaucīja Pogai vienu acīti. — Bet, no otras puses, tu nekur nederēji, —

un iztīrīja Pogai otru actiņu. — No vienas puses, visi jau grib būt brīvi un svabadi, — teica Diegs un atbrīvoja Pogai trešo aci.

    — Bet, no otras puses, nekādi laimīgie viņi nav, jo nekur un nevienam nepieder, — un Diegs Izbrīvēja Pogai ceturto caurumiņu. Diegs teica:

   — No vienas puses — tā (švīks — un cauri!), un no otras puses — tā (švīks — un cauri!), no vienas puses — tā (šviks!) un no otras (šņiks!), un, kamēr Poga domāja, kā tur no kuras puses ir, viņa juta, ka ir..piešūta.

   Tikai dīvaini — nebija nekādu aizdomu un nekādu baiļu vairs. Vienu vien Pogai gribējās zināt: kas jādara?

   — Viens tikai jādara, — teica Diegs. — Jāder. Es varu derēt, ka tu tagad derēsi.

    Poga paskatījās apkārt un ieraudzīja vēl citas pogas — arī piešūtas. Un visas pogojās un pogājās. Un cilvēki satikās un teica: — Kādas tev skaistas pogas! Ja kāda iztrūka, tūdaļ to ievēroja, teica: — Poga iztrūkusi! Cēla augšā, šuva klāt un pogāja ciet. Un visi bija skaisti aizpogāti, un, kad labi ieskatījās, arī debess bija aizpogāta: dienā ar Saulespogu un naktī ar Mēnesspogu. Un runāja, ka tur tās debesīs tālumā mirdzošās arī esot pogas un tās saturot visus milzīgos tālumus, lai neizklīst. "Lai neizklīst..." domāja Poga. "Jātur, lai neizklīst."