Es pazinu kādu Feju, kura skaisti tamborē. Pats es esmu vairāk no dzelzs un valkāju tikai dzelzs vamžus un bruņukreklus — pašam man neko tamborēt nevajag. Man kājās ir saksaula tupeles un galvā drāšu mice. Un sirds man ir no sarkanas dzelzsrūdas. Mana runāšana ir no skaista bleķa. Manas dziesmas kā skrūvītes griežas dēļos, un, kad tās griež laukā, viņas skan otrādi atpakaļ. Es esmu dzelzs vīrs, un pašam man neko notamborēt nevajag. Bet man vajag žogu. Jo, mani no dzelzs zinādami, katru dienu nāk ciemos visādi dzelzsgabali, pavisam sveši lūžņi un metālu atlauzumi.

   Vakar pat — atnāca trīs durvju rokturi un sāka rokturēties gar manām durvīm. Tad atvilkās kāds pārdedzis elektrības korķis un,neatradis, kur ieskrūvēties, iegriezās manā tintnīcā. Es nevaru arī savas putupelītes (man ir putupelītes no putukrējuma) laist pastaigāties: pa manu zāli slaistās sanākuši nolietoti bārdas dzenamie asmenīši.

   Tukšās konservbundžas nāk no visas pasaules un nez kāpēc iedomājušās pie manas mājas kāpt kokos un tēlot putnu ligzdiņas. Un aizviņnedēļ atvēlās liela, sarūsējusi skārda muca un teica, ka viņa ir ar mieru, ja es viņā turētu medu vai zapti. Mazi dzelzs zāģīši piesolās no rīta man sazāģēt kafijas pupiņas un saraustīti ķēžu gali solās ābelē ābolus pieķēdēt, lai nenokrīt.

   Kad es no rīta gāju puķes liet, tur puķuzirņos bija ielīduši septiņi šašliku iesmi — par turētājiem. Es vairs nevarēju paciest to vīlēšanos un to šķindoņu, to knikstoņu un klaboņu, ar kādu manā sētā no visiem krūmiem lien metāla gabali, un es uztaisīju žogu, rūtainu drāšu žogu, bet tajā katru rītu no ārpuses bija pakārušies jauni un jauni dzelzīši, un visi prasījās iekšā. Mazās, bezkaunīgās nagu vīlītes vienkārši izlīda kā vīķītes cauri dzelzs tīklam un bakstījās gar maniem ķirbjiem. Arī knīpstangas līda cauri un ēda manas zemenes.

   Vienīgi vecie spaiņi palika aiz žoga un sūdzējās cits citam, ka viņi nemaz tik ļoti netekot un ka arī ar tekošiem spaiņiem gluži labi varot nest sasalušu ūdeni. — No kurienes? — es prasīju. — No kādas sasalušas akas, — viņi teica. Tad es uztaisīju augstu žogu no koka. Arī žogam līda cauri vecas pannas un kāvās gar manu cepeškrāsni.

   Tad es uztaisīju mūra žogu. Bet tas atnesa neiedomājamu ļaunumu: manā sētā sāka krist meteorīti. Pirmais blīkšķēdams nogāzās naktī, un, kad es no rīta izgāju dārzā, tajā vietā, kur vakar vēl auga mana skaistā tupeņroze, kūpēja dzelzsputekļu melns caurums. Meteorīti sāka krist — lielāki un maziņāki — katru dienu. Viens trāpīja vienīgajai plūmei, kas tovasar kociņā bija, un maziņš tāds ieskrēja kurmja rakumā, izsizdams kurmim zobu. Bet vakar nogāzās lielais un ietrieca man pussētas par desmit metriem dziļāk zemē. Nu sāka braukt zinātnieki un dauzījās vārtos, lai laiž viņus iekšā, jo meteorīti — tie neesot mani, tie piederot pasaulei visai, tie jāpēta esot. Un piebrauca pilna sēta ar mašīnām, krāniem, krāmiem un instrumentiem, un skafandros tērptiem vīriem, un urkšķēja, rūca un rakās, un aizveda visus caurumus beidzot ar visiem dzelzs putekļiem līdzi un kausētu zemi.

   Es gāju pie Fejas. Un Feja teica — man vajagot mazāk no dzelzs, bet vairāk no mīksta, no sirds, no vilnas un mīļa prāta. Un Feja teica, ka tas nemaz neesot grūti. Man vajagot pūkainu žogu, viņa speciāli tādus tamborējot.

   Nu Feja man tamborē žogu. Ar pūču acīm un puķu ausīm un visvisādām pigiņām.

   Es viņai prasīju, kas tās par pigām — blakus tamborcaurumiem lielas pigas un mazas pigas.

   — Nu, tas ir tā, — viņa teica. — Ir zaķu pigas, stirnu pigas, peļu pidziņas, odžu pigas, kaķu un suņu piģeles.

   — Kam tās pigas, kam tās piģeles?

   — Nu, katram lielākam tamborcaurumam ir sava piga, — teica Feja.

   — Pie stirnu cauruma ir stirnu piga, pie suņu cauruma — suņu piģele. Zvēriņi ir ļoti kautrīgi un smalkjūtīgi: ierauga pigu un iekšā nelien. Bet, ja tu gribi, lai lien, ievelc pigu uz iekšu — otrādi, un tad viņi droši pa savu eju ienāks dārzā. Tu varēsi viņus paturēt, cik ilgi gribēsi, jo piga nu būs iekšpusē un ārā viņi nelīdīs — piga priekšā!

  — Bet lūžņi, lūžņi! — es gribēju zināt. — Ko darīs lūžņi un dzelzsgabali?

  — Nē, lūžņi nekad nelien, kur ir kaut kas smalki tamborēts, — teica Feja. — Lūžņiem ir sava vērtība, bet viņiem ir arī sava mazvērtība, un viņi izvairās no pūkainām un smalkām lietām.

   Viņi pie tevis nenāks. Ja nu vienīgi tās divas tamboradatas, bet viņas ir ļoti smalkjūtīgas un nekad neklausās skaļu mūziku. Piesargies, kad viņas atnāk, uzgriezt uz skaļāko — viņas var nomirt. Tamboradatas tiešām atnāca šad tad ciemos un tiešām bija labi audzinātas: nekad neskrāpējās ar dakšiņu pa šķīvi, teica "es atvainojos!", kad kamolam burkšķēja vēders, un šķaudīja tikai rozā vilnas pušķītī. Feja man ietamborēja žogā vēl speciālas actiņas visādām smaržām no meža: atsevišķi lapu un atsevišķi puķu pūtieniem. Tas bija tāds tālvadāms žogs: pie manas gultas gala bija simtiem cilpiņu, man tikai bija jānorauj, kādu es vēlos, un no žoga actiņām nāca sveķu smarža vai sēņu smarža, praulu aukstums un čiekuru čabieni. Un es jums saku, ka no magnētu bezkaunības un knīpstangu nepatikšanām jūs nevarat aizbēgt ne aiz kādiem dzelzs žogiem — viņi līdīs vēl vairāk.  Jūs varat paglābties vienīgi aiz ļoti, ļoti smalkiem tamborētiem žogiem. Vēl drošāk, ja jums ir pazīšanās ar kādu meistarīgu zirnekli — neviena nagla, neviena lidmašīna savu mūžu nav redzēta sapinusies zirnekļa tīklā.