Jā, pēc gadu tūkstošiem cilvēki ar tvaika spārniem pārlidos pāri pasaules jūrai! Jaunie Amerikas iedzīvotāji brauks apciemot veco Eiropu. Viņi ieradīsies aplūkot šejienes pieminekļus un zudušās pilsētas tāpat, kā mūsu dienās mūs vilina Dienvidāzijas sabirzušie krāšņumi.

   Pēc gadu tūkstošiem viņi brauks šurp!

   Temza, Donava, Reina tecēs tāpat kā tecējušas; Monblāns ar savu sniegoto galotni stāvēs vēl kā stāvējis, ziemeļblāzma laistī­sies pār ziemeļu zemēm. Bet paaudze pēc paaudzes būs pārvēr­tušās pīšļos, šā brīža varenie cits pēc cita aizmirsti tāpat kā tie, kas jau dus zem paugura, uz kura tā īpašnieks, turīgais miltu tirgonis, naglo soliņu, lai, uz tā sēdēdams, varētu noraudzīties plašajos, viļņojošajos labības laukos.

   "Uz Eiropu!" sauc Amerikas jaunā paaudze. "Uz mūsu senču zemi, uz piemiņas un fantāzijas brīnišķo zemi, uz Eiropu!"

   Gaisa kuģis nāk; tas ir kā bāztin piebāzts ar pasažieriem, jo ceļojums pa gaisu norit ātrāk nekā pa jūru. Elekromagnētiskā drāts zem pasaules jūras jau ir telegrafējusi, cik liela ir gaisa karavāna. Jau tuvojas Eiropa, redzami Īrijas krasti, bet pasažieri vēl guļ, viņi gribējuši, lai viņus pamodina tikai tad, kad viņi lidos virs Anglijas. Viņi sper kāju uz Eiropas zemes Šekspīra zemē, kā mēdz teikt gara darbinieki; uz politikas zemes, mašīnu zemes — kā to sauc citi.

   Uzturēšanās te ilgst veselu dienu. Tik daudz laika šī darbīgā cilts var veltīt lielajai Anglijai un Skotijai.

   Brauciens turpinās pa tuneli zem Lamanša jūras šauruma līdz Francijai, Kārļa Lielā un Napoleona zemei. Dzird pieminam Moljēru, mācīti vīri spriež par klasisko un romantisko skolu tālā senatnē, cildina varoņus, dziesminiekus un zinātniekus, ko mūsu laiks nepazīst, bet kas vēl dzims Eiropas krāteri — Parīzē.

   Gaisa kuģis lido pāri zemei, no kuras ceļā devies Kolumbs, kur dzimis Kortess un kur vijīgos pantos savas lugas sacerējis Kalde-rons. Daiļas, melnacainas sievietes vēl tagad dzīvo ziedošās lejās un senās dziesmās piemin Sidu un Alhambru.

   Pa gaisu, pāri jūrai uz Itāliju, kur atradās vecā, mūžīgā Roma; tā ir noslaucīta no zemes virsas. Kampānija ir tuksnesis, no Pētera baznīcas tiek rādīta vairs viena vienīga mūra atlieka, bet par tās īstumu rodas šaubas.

   Uz Grieķiju, lai pārgulētu nakti krāšņā viesnīcā augstu Olimpa kalna galā, — tā, tur nu ir būts! Brauciens turpinās Bosfora virzienā, lai kādu stundiņu tur atpūstos un redzētu vietu, kur atradusies Bizantija. Nabadzīgi zvejnieki met tīklus tur, kur teika stāsta par harēma dārziem turku laikā.

   Gaisa kuģis lido pār lielu pilsētu drupām varenās Donavas malā, pār pilsētām, ko mūsu laiks nepazīst, bet šur un tur — pār īpaši ievērojamām pilsētām, tām, kas radīsies, tām, kuras dzemdinās laiks, — drīz tur, drīz šur gaisa karavāna nolaižas zemē un atkal paceļas gaisā.

   Apakšā atrodas Vācija — ko savā laikā klāja visbiezākais dzelz­ceļu un kanālu tīkls — zeme, kur sludināja Luters, vārsmoja Gēte un kur mūzikas valdnieka scepteri savulaik turēja Mocarts! Slaveni vārdi spīdēja zinātnē un mākslā, vārdi, ko mēs nepazīs­tam. Vienas dienas uzturēšanās Vācijā, viena diena — ziemeļos, Ersteda un Linneja tēvzemē un Norvēģijā, veco varoņu un jauno norvēģu zemē. Islande tiks apskatīta mājupceļā; Geizers tur vairs neverd, Hekla ir izdzisis, bet kā sāgas mūžīgais rakstu akmens stāv šī stiprā klinšu sala jūras viļņos!

   "Eiropā ir daudz ko redzēt!" saka jaunais amerikānis. "Un to mēs apskatījām nedēļas laikā. Un tas ir pilnīgi iespējams, kā jau lielais ceļotājs..." — un nu tiek minēts vārds, ko pazīst tikai viņa laiks, — "ir parādījis savā slavenajā darbā "Eiropa vienā nedēļā"."