Peonija jau taisījās iziet tautās, kad nomira māte, novēlēdama vecākās meitas gādībā sešas galvas prāvo bērnu bariņu. Ko tagad darīt, kā būt? Mīles­tība vēlēja steigties pie Simeona, sava izredzētā, bet solījums un rūpes par mazākajiem brāļiem un mā­sām kā ciešs valgs turēja pie tēva būdiņas. Vai nu Simeons nesapratīs?

   - Pacieties pāris gadiņu, tad māsa nāks tavos ga­dos un gādās par mazākajiem, - Peonijai teica tēvs, un viņa piekrita. Bet, kad māsa bija pieaugusi, tai gadījās drošs ņēmējs, un viņa tik ļoti raudāja un lūdzās Peoniju, lai neizpostot viņas laimi, līdz Peonija piekrita atlikt savas kāzas vēl pāris gadiņu.

   - Tie daži gadi aizlidos kā uz putna spārniem, un mūsu mīlestību būs pārbaudījis nepielūdzamais laiks, - Peonija mierināja Simeonu.

   - Kad jāgaida, jāgaida, - teica Simeons. Bet viņa tēvs un māte nebija ar mieru, ka vecākais dēls dzīvo neprecējies, un izdzina viņu no mājām.

   Tā Simeons aizgāja pasaulē, norunādams ar Peo­niju, ka pēc diviem gadiem atsūtīs pasta balodi pēc ziņas, vai nu viņš var nākt.

   Aizritēja viens gads, aizritēja otrs. Atlidoja balodis ar Simeona vēstuli un baltu svešzemes ziedu knābī.

   - Paldies, mans mīļais draugs, - Peonija rakstīja Simeonam. - Es redzu, ka tu par mani esi domājis.

   Arī es šos gadus domāju par tevi, bet tā nu ir izncis, ka mums jāgaida vēl divi gadi, kamēr paaugsies mans brālis.

   Bet, kad brālis pieauga, viņam gadījās tik izde­vīga iegātņu vieta, ka to nu nekādi nedrīkstēja palaist garām.

   Un atkal Peonija sūtīja Simeonam ziņu, ka jāgaida vēl divi gadi. Kad tie bija pagājuši, Peonija tomēr netika projām, jo vidējai māsai nebija pacietības gaidīt kaut vienu dienu uz savām kāzām.

   - Es braukšu pāri jūrai laimi meklēt, - rakstīja Simeons. - Un pasaki man - ko lai atvedu tev kā līgavas dāvanu?

   - Atved man puķi, ko iestādīt dārziņā, - atbil­dēja Peonija, jo viņa neticēja, ka Simeons tālajās zemēs iedzīvosies bagātībā un varēs atvest zeltus un sudrabus.

   Gadi jau lido kā uz putna spārniem ... Pēc diviem gadiem Simeons atkal apjautājās, vai Peonija nu va­rēšot slēgt ar viņu mūža derību. Nē, Peonija lika pateikt, vēl viņiem jā gaidot divi gadi, jo nule pieaugušais brālis sailgojies redzēt pasauli un mājās neesot noturams. Un nu jau vairs jāizaudzina tikai pastarītes, tad jau gan, tad viņa ar Simeonu varēšot uzsākt savu dzīvi.

   Vai gan Peonija varēja paredzēt, ka ļauna slimība novedīs kapā māsu, to, kura pirmā apprecējās, un nu atstāja bāreņos trīs mazus bērniņus? Kas tos auk­lēs, kas apkops, ja svainis visu dienu uz lauka ar un sēj? Kā lai Peonija atsakās tos pieņemt savā pa­spārnē, ja tēvs solās vest uz mežu un atstāt pie vilkiem?

   Un atkal Peonija sūtīja ziņu savam draugam, lai vēl nebraucot, kamēr svainis dabūšot jaunu sievu un paņemšot bērnus atpakaļ pie sevis.

   Pagāja sēru laiks, svainis noprecēja jaunu sievu, bet tā ne dzirdēt negribēja, ka viņai būtu jāaudzina sveši bērni. Diezgan būšot ar saviem ko noņemties, kad tie sākšot nākt.

   Nez vai tālāk vairs Peonija ar Simeonu skaitīja ga­dus, kas vēl atlikuši līdz viņu kāzām. Kad paaugās pieņemtie bērni, Peonijai bija jāiet auklēt jaunāko brāļu un māsu bērnus. Gadi skrēja kā strauji kumeļi, darbs salieca Peonijas augumu, rūpes un ilgas izba­lināja matus. Un, kad viņa nevienam vairs nebija vaja­dzīga, visi viņas auklējumi aizmirsa ceļu uz naba­dzīgo būdiņu, kur dzīvoja vientuļa vecenīte. Uz kūjiņas atspiezdamās, viņa katru rītu aiztipināja līdz vārtiem un ilgi stāvēja pie tiem un gaidīja atlidojam balodi, lai iedotu tam vēstulīti, kurā ar trīcošu roku bija ierakstījusi dažus vārdus: - Es gaidu tevi, mans mīļais!

   Kad balodis aiznesa vēstuli, Peonija sāka posties uz kāzām. Viņa uzvilka savu jaunībā šūto līgavas tērpu, uzlika galvā miršu vainadziņu un tāda augu dienu stāvēja pie vārtiem. Garāmgājēji rādīja uz viņu ar pirkstiem un smējās:

   - Re, vecā Pujene laikam sajukusi prātā.

   Nenāca tas, ko viņa visu mūžu bija gaidījusi. Nenāca arī tie, ko viņa bija auklējusi. Atnāca nelūgtā un negribētā viešņa - tā, kas staigā ar izkapti pār plecu, un pamāja Peonijai ar kaulaino roku.

   - Ei tu, ģindene, vai tiešām arī tu nevari uz da­žiem gadiem atlikt manu nāves dienu, kā es esmu at­likusi savu kāzu dienu? - Peonija sāka kaulēties ar Nāvi.

   - Mani spriedumi nav atceļami un pārsūdzami. Nevienam es neprasu, kas tu esi - ubags vai karalis. Kad pienāk manis noliktais brīdis, es pamāju ar roku un nav tāda, kas man neklausītu, - atbildēja nežē­līgā Nāve.

   Sveši ļaudis aiznesa Peoniju uz kapiem, uzbēra dzeltenu smilšu kopiņu. Un, kad tie bija aizgājuši, kāds šajā pusē neredzēts vīrs, tāds kā ārzemnieks, steidzās uz kapsētu, pārkāpa pār valni un uzmeklēja tikko aizbērto kapu.

   - Tad te nu mēs satiekamies, mana Peonija, — svešais vīrs runāja, it kā tā, kas gulēja zem smiltīm, viņu dzirdētu.

   - Un es tā steidzos, braucu ar kuģiem pār jūrām, jāju uz kamieļiem pār tuksnešiem, bridu pa slīkšņām, lai ātrāk nokļūtu pie tevis. Jo es vedu tev puķi, kura nosaukta tavā vārdā un kuras smarža ir saldi rūgta kā mūsu mīlestība.

   Un noliecies viņš iestādīja uz kapa saknīti, ko bija atvedis no svešām zemēm.

   Kad Peonijas radi uzzināja, ka uz viņas kapa uz­ziedējusi skaista, nekur apkārtnē neredzēta puķe, tie steidzās uz kapsētu un izraka katrs pa saknītei, lai iestādītu savā dārzā, teikdami:

   - Tas mums būs par piemiņu no vecās Peonijas.