Tie bija briesmīgi laiki, kad cilvēkiem vēl bija jābaidās no pūķiem un raganām. Ja kādu vakaru skur­stenī iegaudojās vējš, tad ļaudis zināja, ka pūķis sū­tījis raganu izlūkos. Visvairāk pūķi tīkoja nolaupīt princeses, bet, tā kā pūķu bija daudz un visiem princešu nepietika, tad vienam otram bija jāsamierinās ar zemākas kārtas sievietēm.

   Kādu nakti vējš sāka gaudot ap māju, kurā dzīvoja Persija ar saviem deviņiem dēliem. Ko gan tas varēja nozīmēt? Tikai to, ka pūķis iekārojis māti, jo vairāk sieviešu mājā nebija. Nē, to nu gan dēli nepieļaus, un vai tad viņi, tādi deviņi zaļokšņi, nenosargās savu māmulīti. Norunāja, ka pēc kārtas viens dēls paliks mājās, bet astoņi ies darbā. Kamēr vecākie dēli ar zobenu rokā apsargāja māti, tikmēr nekas, astoņas dienas pagāja mierīgi. Pienāca kārta jaunākajam dēlam palikt mājās. Šis nu stāvēja pie vārtiem, reizēm paraudzījās uz skursteni - nekādas pazīmes, ka draudētu kaut kas ļauns. Gribēja jau puisis iet istabā un paēst pusdienu, kad padzirda dārzā jautrus smiekliņus. Paskatījās - un ko viņš ieraudzīja! Skaistu meiču ar sārtu magoni pie krūtīm. Meiča pamāja jauneklim, lai nākot tuvāk. Bet vispirms lai noliekot zobenu, jo viņai tāds ierocis nepatīkot. Puisis arī izpilda meičas vēlēšanos, un šī nu sāk vāvuļot un ķiķināt, noņem no krūtīm magoni un sniedz, lai paožot. Puisis savā vientiesībā arī piebāž degunu sārtajam ziedam un uzreiz jūt tādu miegu uz­mācamies, ka jāliekas turpat dārzā gulēt. Tik vien vēl samanīja, ka rūkdams un sprauslodams atskrien pūķis, sagrābj māmulīti un aiznes pa gaisu, bet skaistā meiča pārvēršas par raganu un aizjāj uz slotas kāta.

   Pēc laba laiciņa pamodies, jaunākais dēls domāja, ko nu darīt, ko atbildēt brāļiem. Nē, labāk jādodas tūlīt meklēt pūķu alu, izcīnīt grūtu kauju un atbrīvot māti. Apjoza zobenu, iebāza kabatā maizes gabaliņu un devās ceļā.

   Gāja, gāja vienu dienu un ieraudzīja ceļa malā sēžam sagurušu vecīti. Tas lūdzās:

   - Apžēlojies, dēliņ, par vecu cilvēku, iedod gaba­liņu maizes!

   - Labprāt, vectētiņ, - atbildēja jaunākais dēls.

   - Tikai pasaki - vai neesi redzējis, uz kuru pusi pūķis aiznesa manu māmulīti?

   Vecītis parādīja ar roku uz dienvidiem, saņēma maizes gabaliņu un palika turpat sēžam, bet puisis aši aizgāja uz dienvidu pusi. Gāja, gāja otru dienu un - kā tas gadījās, kā ne - nonāca atkal tajā pašā vietā, kur bija sastapis vecīti.

   Tas atkal lūdzas:

   - Uzroc man, dēliņ, zemes gabaliņu un iestādi ābeli. Ābolu gribas, bet nav spēka iestādīt kociņu.

   Jaunākais dēls žigli ar zobenu uzraka zemi, iestādīja ābeli un palūdza, lai parādot ceļu uz pūķa alu. Vecītis parādīja uz ziemeļiem, un jaunākais dēls gāja, gāja veselu dienu un - ko tu neteiksi - atgriezās atkal tajā pašā vietā, kur sēdēja vecītis. Tas lūdzas, lai izdarot viņam vēl vienu pakalpojumu, - lai nositot čūsku, kas ielīdusi viņa būdiņā un neļaujot naktīs gulēt.

   Jauneklis aizgāja uz vecīša būdu un ar zobenu no­cirta čūskai galvu. Bet lai nu šoreiz nemānoties, viņš lūdzās vecīti, lai pasakot, uz kurieni pūķis aiznesis viņa māti.

   - Es tevi trīs reizes pārbaudīju - tavu sirds dāsnumu, tavu roku čaklumu, tavu drosmi. Tagad es redzu, ka māte tevi izaudzinājusi par krietnu dēlu, un tādu māti nevar atstāt pūķa nagos. Ej, dēls, uz rie­tumiem, un tur, kur naktī ieraudzīsi naudu žāvējamies, tur tuvumā būs pūķa ala. Tikai nedomā, ka viņš ar labu atdos tavu māti. Tev būs jāizcīna grūta kauja, un kas to zina, vai abiem izdosies glābties. Es tev pa­teikšu burvju vārdu, kas tevi var pārvērst, par ko vien tu vēlies. Bet ievēro vienu - divas reizes tu vari pār­vērsties, par ko vien gribi, bet trešo reizi pataupi, lai atkal pārvērstos par cilvēku. Ja izvēlēsies kaut ko citu, tas arī paliksi mūžu mūžos.

   Jauneklis iegaumēja burvju vārdiņu un aizgāja uz rietumiem. Gāja visu dienu, līdz ap nakts vidu ierau­dzīja zilas uguntiņas lēkājam. Nauda žāvējas! Tātad tuvumā atrodas pūķa ala un jāgatavojas cīņai.

   Puisis cieši satvēra zobenu, devās uz uguntiņu pusi un iestiga purvā. Kā izvelk vienu kāju, tā otra vēl dziļāk iegrimst dūksnājā. Mocījās, mocījās puisis, līdz pamanīja tuvojamies salīkušu stāvu. Kas tad tas - vai patiešām, vai patiešām? Jā, tā patiešām bija viņa māmulīte, kas stiepa smagu naudas sieku.

   Dēls pasauca māti, bet tā izbijusies sāka vaimanāt:

   - Vai, dēliņ, kāpēc tu nāci mani meklēti! No šī purva vēl neviens nav izgājis dzīvs. Labāk es viena mocītos nekā redzu tevi pūķim kalpojam.

   - Nē, māt, - atbildēja dēls, - manas vainas dēļ tu nokļuvi pūķa varā, tagad mans pienākums tevi izglābt. Iesēsties tajā siekā, bet es pateikšu vienu vār­diņu, pārvērtīšos par upi un iznesīšu tevi no purva.

   Dēls pastāstīja, kā saticies ar vecīti un kādu vārdiņu tas viņam atklājis. Tā arī izdarīja. Māte iesēdās siekā, un drīz vien upe to šūpoja kā laivā.

   Bet pūķis bija pamanījis savas verdzenes Persijas nozušanu un dzinās pakaļ. Upe plūda, plūda, līdz sākās smilšu klajs un ūdens izsīka. Ko nu darīt, kā būt?

   - Māmiņ, es pārvērtīšos par zirgu, tu sēsties tam mugurā un ieķēries krēpēs. Tā es tevi pārnesīšu smilšu laukam, - teica puisis un pārvērtās par staltu kumeļu.

   Auļoja, auļoja zirgs ar jātnieci, bet pūķis dzenas pakaļ. Varbūt viņš nenoķertu straujo dūkaini, bet te uzreiz bēgļiem priekšā dziļš un plats grāvis. Tādam ne pārlēkt, ne citādi pāri tikt.

   - Dēliņ, pārvērties atpakaļ par cilvēku un paslēpies grāvja dibenā, - māte lūgtin lūdzās, bet jauneklis par to ne dzirdēt negribēja.

   - Mēs tev esam deviņi dēli, bet mums visiem māte ir tikai viena, - viņš teica. - Es pārvērtīšos par kuplu ziedošu krūmu, bet tu paslēpies starp maniem zariem.

   Puisis nosauca savu burvju vārdiņu, un acumirklī grāvja malā uzauga kupls krūms ar smaržīgiem viole­tiem ziediem. Persija paslēpās tā zaros, un pūķis krāk­dams, uguni spļaudams, aizdrāzās garām.

   Persijas ceriņš - cik daudzus dārzus tas tagad rotā.