Reiz dzīvoja maza,apaļīga meitiņa, ganīja savu kaziņu un pārdeva pienu. Zaļā kleitiņā, dzeltenu lakatiņu apsējusies, viņa apstaigāja mājas un visiem, kas vēlējās, ielēja krūzē no savas koka slauktuves. Viņa allaž bija jautra un smaidīga, katram zināja pa teikt kādu labu vārdu — slimniekiem novēlēja krietnu veselību, saķildojušos vīru un sievu samierināja, jaunām meičām pareģoja drīzu iekļūšanu precētas sievas kārtā. Varbūt tāpēc viņu visur gaidīt gaidīja, jo viņas laipnais smaids it kā ienesa sauli un pavasari pat visdrūmākajā mājā. Un, tā kā viņa iznēsāja pienu, ļaudis viņu bija iesaukuši par Pienenīti. Dažs labs pat nezināja vai viņai cits vārds jel maz kādreiz bijis. Pienenīte — tas skanēja tik jauki un mīlīgi, ka meitiņa to nevienam neņēma ļaunā.

    Pienāca arī Pienenītei tas laiks, kad puiši sāka uz viņu mest acis. Pirmais atvilkās Gliemezis ar visu savu mājiņu uz muguras. Un, kā jau tāds sevī ierāvies mantrausis, nesāka vis runāt par mīlestību, bet tūlīt stāstīja par savu mājiņu: cik tā laba un ērta, un cik Pienenītei jauka dzīve būšot ar viņu divatā. Aizlikšot atslēgu priekšā, lai neviens netraucētu.

    Viegli iedomāties, ko atbildēja Pienenīte tādam bildinātājam. Viņa iespieda rokas sānos un smējās:

    — Dzīvo vesels savā būdiņā un aizliec priekšā divas atslēgas, lai neviens tevi nenozog. Man tava vecā grausta nevajag. Sakrāšu naudiņu, uzcelšu mā­jiņu. Uzcelšu mājiņu, ņemšu jaunu vīriņu.

   Bet kas gan jaunībā var sakrāt naudu? Tā arī Pienenīte — katru dienu jauns dzeltens zīda lakatiņš, te jaunas kurpītes, te zaļa kleitiņa,un rau — izkūp visa naudiņa kā nebijusi.

    Ieskatījās skaistulīti turīgais Sirsenis un brauca precībās. Izlielījās ar savu dievgosniņu ganāmpulku, bet Pienenīte labāk iztika ar balto kaziņu nekā izgāja pie tāda dusmīga vīra.

    — Sakrāšu naudiņu, uzcelšu mājiņu. Uzcelšu mājiņu, ņemšu mīļu vīriņu, — viņa dudināja.

Un tā Pienenīte pamazām kļuva prātīgāka, slauca savu kaziņu, pārdeva pieniņu un sāka krāt naudiņu. Viņa vairs nepirka jaunus lakatiņus, nemazgāja vecos, un drīz vien tie nedzirkstīja dzelteni, bet salēkšķēja zaļganpelēki.

    Naudiņa krājās, bet mīlestība? Kur viņa bija palikusi, vai nemanot pagājusi garām? Tā nevar būt, ne var, jo nevienu dzīvu būtni tā vēl nebija aizmirsusi.

    Bet kāpēc tā nesūta izredzēto, likteņa nolemto pie viņas, Pienenītes? Varbūt viņš ir kaut kur tepat tuvumā, tikai neiedrošinās bildināt?

    Pienenīte kļuva arvien domīgāka un sapņaināka. No rītiem, izvedusi kaziņu rasainā zālē, viņa aizlika roku virs acīm un ilgi vērās debess zilgmē, it kā gaidīdama atbildi savām pārdomām. Nekas jau tur ne bija redzams, tikai Cīrulis plivinājās un vīteroja nebeidzamu dziesmu bez vārdiem. Bet Pienenītei patika šī dziesma, tā aizkustināja viņu līdz sirds dziļumiem. Un, kad viņa pārlaida plaukstu pār acīm, tad juta, ka tā kļuvusi mitra no asarām.

    Kā tas varēja notikt, ka visa pasaule sāka skanēt kā Cīruļa dziesma? Papurina kaziņa galvu, nošķind zvārgulīši, bet Pienenīte skrien skatīties, vai tas nav Cīrulis, kas nāk šurp pa ganību gatvi. Iesvilpjas liepas zarā strazds, Pienenīte sarausta lakatiņa stūrus un steidzas pretim viņam — Cīrulim, Cīrulītim. Pat naktīs viņa trūkstas no miega, jo sapņos pie durvīm kāds klauvē un dzied, un viņa zina, ka tas ir Cīrulis.

    — Tā ir viņa, mana lielā mīlestība! — beidzot Pienenītei atausa patiesība, un viņa bija laimīga.

    — Vai var vēl muļķīgāk izpostīt savu laimi, kā to izdarīja Pienenīte? Cilvēki, esiet jūs gudrāki un mācieties no Pienenītes nelaimes, ka mīlestība ir kā cīruļa dziesma, skaista bez vārdiem, un, kad to dzirdat, aizlieciet plaukstu pār acīm un klausieties, kamēr laimes asaras norit pār vaigu.

    — Bet nedariet tā kā Pienenīte, kas kādu rītu nenocietās, bet uzsauca Cīrulim:

    — Ei! Paklau! Nolaidies lejā, es gribu ar tevi pa runāties.

    Kad Cīrulis slaidā lokā nolidoja zālē, Pienenīte tā samulsa, ka nemācēja iesākt sarunu.

    — Ko tu vēlējies man sacīt? — jautāja Cīrulis.

    — Es... es gribēju uzzināt tavas dziesmas vārdus ... — atzinās Pienenīte.

    — Labprāt, — Cīrulis piekrita un sāka dziedāt:

     Cik vien es dziesmu zinu,

     Tās visas dziedu tev ...

      — Man! — iesaucās Pienenīte. — Man! Man jau likās, ka tu dziedi tikai man, bet nu tu pats to pa teici. Tad jau rīkosim drīzāk kāzas.

     — Mēs — kāzas? — brīnījās Cīrulis. — Bet...

     — Ak, es jau zinu, tu neesi bagāts, bet es taču bagātību nemeklēju. Man pietiks tavas mīlestības, — Pienenīte viņu pārtrauca.

     — Manas mīlestības? — Cīrulis apjuka. — Bet es...

     — Beidz tiepties, jaukais šķelmi! — Pienenīte padraudēja Cīrulim ar pirkstu. — Še, nodzeries kazas pieniņu, tad runāsim tālāk.

     Cīrulim aiz pārsteiguma mute bija kļuvusi sausa, un viņš iedzēra malciņu, bet tūlīt to izspļāva.

     — Rūgts kā vērmeles! — viņš teica, slaucīdams knābi.

    Pienenīte pagaršoja — tiešām rūgts. Nu tikai viņa atcerējās, ka jau trīs dienas aizmirsusi izslaukt kaziņu, klausīdamās Cīruļa dziesmā.

    — Tas nekas, ka pieniņš rūgts, toties salda būs mana bučiņai — viņa iesaucās, grasīdamās krist Cīrulim ap kaklu. Bet Cīrulis — spurkš! — uzspurdza gaisā un iedziedājās:

    Cik vien es dziesmu zinu,

    Tās visas dziedu Cīruļactiņai!

    Nu tikai Pienenīte saprata, ka Cīrulis nemīl viņu, bet Cīruļactiņu. Ko darīt, kā būt, kur ņemt padomu? Un Pienenīte vicināja savu izbalējušo lakatiņu un sauca:

    — Pagaidi, pagaidi, es tev vēl kaut ko pateikšu! Nāc pie manis, man ir daudz naudas!

    Bet Cīrulis cēlās arvien augstāk un augstāk un dziedāja savu dziesmu bez vārdiem.

   — Lai tad izput mana naudiņa visos vējos! — Pienenīte iekliedzās un, atrāvusi vaļā naudas maisiņu, grāba no tā saujām dālderus un svieda pakaļ Cīrulim.

    Ak, kā lidoja dālderi un orti, kā tie virpuļoja vējā! Bet Pienenītei likās, it kā Cīrulis no debess zilgmes sauktu:

   — Mana dziesma par naudu nav pērkama...