Kad tuvojās Ziemassvētki, tad maizniekam Cukursaldu-miņambija daudz darba. Viņš cepa trauslus kliņģerīšus, šokolādes kūciņas ar saldām virsām, vieglus putu plācenīšus, medainus cepumiņus un raušus, kuriem bija gaiši brūnas muguras un taukaini sāni.
Viņa maiznīcā pirms Ziemassvētkiem varēja dabūt visgaršīgākās piparkūkas. Ari izvēle bija ļoti liela. Tur varēja pirkt piparkūku sunīšus, vīriņus, kuri bija ielikuši rokas sānos, zvaigznes un pusmēnešus. Tur bija pat tādas piparkūkas, kas izskatījās kā mazas eglītes ar zariem uz abām pusēm.
Cukursaldumiņa piparkūkas bija ceptas no medus un sīrupa. Un kas gan tur viss nebija piejaukts klāt, lai labāk garšotu: dažādas virces, smalkais kanēlis, krusta nagliņas, biežu ragu sāls olas un vēl daudz kas cits. Šo piparkūku virsas bija izrotātas ar brīnišķīgiem, saldiem marcipāna rakstiem dažādās gaišās krāsās. Visi piparkūku sunīši, zvaigznītes, pusmēneši un mazie vīriņi, kas gulēja salikti lielos pītos grozos, tīri labi zināja, ka viņi bija jauki un glīti izcepušies.
To zināja ari kāda plakana piparkūku sirds. Šai sirdij bija mandeļu acis un gar malām gaišzaļi marcipāna rotājumi. Kad lielo pīto grozu Cukursaldumiņš šorīt ienesa veikalā, tad plakanā piparkūku sirds gulēja pašā groza dibenā. Viņai bija sakrauts virsū vesels kalns citu piparkūku - gan eglītes, gan mazie vīriņi, gan zvaigznītes un pusmēneši. Bet sirdij nepatika gulēt groza dibenā. Viņa tik ilgi grozījās un grūstījās, līdz tika pašā virsū. Tur nu sirds ērti ierīkojās visredzamākajā, vietā, laimīgi mirkšķināja savas mandeļu acis un pieņēma tik laipnu sejas izteiksmi, cik vien varēdama.
«Es gribu, lai mani tūliņ kāds nopirktu,» viņa teica.
Tad balts kaķis, kas gulēja blakus uz krēsla un kam bija trīs melni raibumi uz labajiem sāniem, pavēra vienu aci un jautāja:

«Ņau - kāpēc?»
«Tad mani pakārtu eglītes zarā!» brūnā piparkūka smaidīdama atbildēja.
«Un kas būtu pēc tam?» kaķis prasīja, pavēris arī otru aci.
To nu piparkūka nezināja. Tik tālu viņa vēl nebija aizdomājusies.
«Bet es zinu,» teica kaķis, drusku tā kā smīnēdams, «pēc tam tevi apēstu kāds cilvēkbērns. Tāpēc jau piparkūkas cep, lai viņas apēstu.»
«Vai!» iesaucās plakanā piparkūku sirds. Lielās izbailēs viņa aizvēra savas mandeļu acis un grūstījās tik ilgi, līdz nokļuva atpakaļ groza dibenā. Nabaga sirds bija tā pārbijusies, kā vēl nekad savā mūžā. Viņa trīcēja un drebēja.
«Ling-ling!» noskanēja durvju zvans, un pēc īsa brītiņa atkal: «ling-ling!»
Tur nāca pircēji. No pītā groza pazuda viens pēc otra - mazie piparkūku vīriņi, eglītes un zvaigznītes. Bet Cukursaldumiņš tikai stāvēja aiz letes, bēra kasē spīdošas naudas ripiņas un reizēm laimīgi berzēja rokas.
Beidzot pienāca tāds klusāks bridis, kad veikalā nebija neviena pircēja, un Cukursaldumiņš iegāja ceptuvē, lai paskatītos, ko dara viņa mācekļi.
Tad plakanā piparkūku sirds, kas gulēja pītā groza dibenā, sāka grūstīties, līdz tika atkal pašā virsū.
«Runcīti, kaķīti,» viņa lūdzās pavisam žēlā balsī, «paglāb mani!». Kad raibais kaķis paskatījās uz piparkūku sirdi, tad viņš ieraudzīja, ka no viņas mandeļu acīm vēlās smagas asaras.
«Paglāb mani! Man tik ļoti bail, ka mani kāds nenopērk un neapēd.»
«Nu labi,» kaķis teica, uzlēca uz letes un izcēla no groza plakano sirdi. «Bet tikai ar vienu norunu,» kaķis vēl pavisam nopietni piebilda, «tu nevienam nedrīksti teikt, ka es tev palīdzēju. Par to man vēl var iznākt lielas nepatikšanas.»
Piparkūka to arī svēti apsolījās. Tad kaķis notupās pie durvīm, un tiklīdz atkal ieskanējās durvju zvans, tā viņš ar visu piparkūku sirdi izspraucās ārā pircējam pa kāju starpu.
Uz ielas abi steidzīgi atvadījās, jo varētu izcelties visādas valodas, ja tos tur redzētu kopā. Kāds pircējs vēl varētu pateikt Cukursaldumiņam, ka viņa kaķis zog Ziemassvētku cepumus...
Tāpēc piparkūku sirds pateica klusu paldies un skrēja projām. Viņa iebēga pirmajos vārtos, kuri gadījās ceļā un paslēpās aiz platas sniega lāpstas. Tur sirds vēl ilgi pūta, līdz atspirga no ātrā skrējiena. Bija Ziemassvētku vakars. Lirināja sīki zvārgulīši un šur tur pa ielu vēl aizlīgoja kāda novēlojusies Ziemassvētku eglīte. Tikai, kad bija pavisam satumsis, tad plakanā piparkūku sirds iedrošinājās paskatīties pasaulē. Vispirms viņa palūrēja tikai ar vienu mandeļu aci. Apkārt viss likās pilnīgi kluss, sirds izlīda no savas paslēptuves un sāka soļot pa pilsētas ielām. Sniegs viegli gurkstēja zem viņas piparkūku zolītēm. Pa otru pusi ielai gāja Ziemassvētku vecītis. Uz muguras viņš nesa prāvu dāvanu maisu. Lelles tur bija izplēsušas caurumu un skatījās ārā - pasaulē, bet no visām Ziemassvētku vecīša kabatām lūrēja pūkaini lācīši un koka zirdziņi. Pie kādām durvīm vecītis apstājās. Vispirms viņš nolika zemē lielo dāvanu maisu un nošņauca degunu lielā zilā kabatas lakatā, jo garajā ceļā vecītis bija tā kā mazliet apsaldējies. Pēc tam viņš paraustīja zvanu, kas karājās pie durvīm.
Piparkūku sirds labprāt būtu gājusi Ziemassvētku vecītim līdzi, lai redzētu, kas tur tālāk notiek. Bet to viņa nedrīkstēja, jo baidījās, ka to neapēd. Kaķis taču bija stāstījis, ka cilvēku bērni ēdot piparkūku sirdis.
Tāpēc sirds gāja tikai tālāk, un sniegs vēl vienmēr laipni gurkstēja zem viņas piparkūku zolītēm. Daudzos logos mirdzēja eglītes ar degošām svecītēm zaros, un visās malās skanēja maigas, lēnas Ziemassvētku dziesmas. Tas viss bija tik svētsvinīgi, ka aizkustināja arī plakano piparkūku sirdi.
Viņa gāja garām laternām, kuras bija pārņēmis tāds svētku miers, ka tās pat nepamirkšķināja savus dzeltenos uguņus. Viņa gāja garām ormaņu zirgiem, kuriem bija sarma ūsās un garām kailām liepām, kuras nepakustināja ne zariņu, lai netraucētu lielo svētku mieru. Pat kurpnieku izkārtnes šovakar neiedrošinājās šūpoties un čīkstēt. Beidzot piparkūku sirds bija izgājusi cauri visai pilsētai. Tālāk sākās milzīgi sniegi un tikai vietām rēgojās kroplu priedīšu un retu ieputinātu purva bērziņu galotnes.
Nu bija grūti tikt uz priekšu, un vietām piparkūku sirds iegrima kupenās līdz pat padusēm. Viņa vēlās, klupa, cēlās un kūņojās aizvien tālāk un tālāk.
Bet arī tā visdūšīgākā piparkūku sirds var reiz piekust.
Arī šī piparkūku sirds ar glītajiem marcipāna rakstiem un mandeļu acīm pēc kāda laika jutās ļoti, ļoti nogurusi. Viņa apsēdās sniegā, lai drusku atpūstos un izstiepa savas nogurušās kājeles. Plānās piparkūku zolītes bija jau krietni nodilušas, jo tās nebija gatavotas tik tālam un grūtam ceļam.
Tad mēness pabīdīja divus mākoņus, katru uz savu pusi un izripināja savu apaļo seju. «Skatieties!» viņš rādīja zvaigznēm, «tur lejā - sniegā snauž kāda piparkūku sirds. Vai tas nav brīnums?!»
Bet zvaigznes mirdzināja savas mazās acis un teica, ka Ziemassvētku naktī aizvien notiekot visādi brīnumi.
«Klausies - tu plakanā sirds!» mēness uzrunāja piparkūku, «nav labi snaust vienai. Tā ar tevi vēl var notikt kāda nelaime. Ej labāk un meklē sev naktsmāju!»
Un mēness izstiepa savu staru līdz kādai būdiņai.
«Ej turp!» mēness sacīji, «tur dzīvo kāds gailis ar savām piecām vistām.»
«Bet vai viņi neēd piparkūku sirdis?» plakanā sirds bailīgi jautāja.
«Nē,» mēness atbildēja. Viņš vēl nekad neesot redzējis, ka kāds gailis jeb vista ēstu piparkūku sirdis.
Sirds piecēlās, nopurināja sniegu no muguras un gāja uz mazo būdiņu. Bet mēness rādija ceļu, ripodama cauri mākoņiem. Kad piparkūku sirds klauvēja pie būdiņas durvīm, tad tur visi jau sen gulēja. Beidzot gailis pavisam apmiegojies nolēca no laktas.

«Kas tur ir?» gailis jautāja, meklēdams durvis. Viņš tumsā lāga nevarēja redzēt, kā jau tas pie visiem gaiļiem un vistām parasts. «Es tā esmu!» sirds atbildēja. «Es - piparkūku sirds ar zaļajiem marcipāna rakstiem un mandeļu acīm.» «Ak, Ziemassvētku piparkūka!» gailītis iesaucās, atvērdams durvis, «kāds pārsteigums! Cik labi, ka tu atnāci! Nāc vien iekšā! Nāc iekšā!»
Vispirms sirds noberza kārtīgi sniegu no savām piparkūku zolītēm un tikai tad iegāja gaiļa mītnē.
Gailis taustīdamies uzkāpa atpakaļ savā laktā un teica: «Žēl, ka es naktī nekā nevaru saredzēt. Tu  droši vien esi ļoti skaista piparkūka?»
«Jā!» plakanā sirds lielīgi atbildēja, «es esmu smaržīga un labi izcepusies.»
«Cik jauki!» ieķērcās laktā kāda veca vista, «tad jau mums no rīta būs jauks svētku mielasts!»
«Es vēl nekad neesmu ēdusi piparkūku,» teica Cekulīte, kas tupēja blakus gailim.
”Marcipāna rakstiem jābūt ļoti garšīgiem!» sacīja Baltguzniņa, kas tupēja gailim otrā pusē. Bet nabaga Piparkūku sirdij visu to dzirdot palika pavisam nelabi.
«Ak, vai!» viņa ievaidējās, «es domāju, ka tikai cilvēku bērni ēd piparkūku sirdis.»
 «Mēs ari būtu ēduši!» gailis teica, «ja tik mums kāds būtu devis.»
Nu piparkūku sirds no bailēm pavisam sarāvās. «Ak, vai!» viņa klusu vaidēja, «ak, vai! Rīt mani apēdīs! Ak, vai!»
Viņa salika rokas un skatījās ārā pa mazo lodziņu, kur staigāja mēness no viena mākoņa otrā. Viņš nemaz nezināja, kādās briesmās bija ievedis nabaga plakano sirdi...
«Pastāsti mums vēl kaut ko par sevi!» gailis teica, «vai tu esi liela?»
Bet piparkūku sirds bija tā nobijusies, ka viņai drebēja visi marcipāna raksti, un viņa nekā vairs nevarēja izteikt.
Gailis nodomāja, ka piparkūka laikam pārāk nogurusi no lielā ceļojuma. Tāpēc viņš sirdij vairs neko nejautāja, bet nosprieda, kā viņu rit sadalīs: marcipāna rakstus varēs noknābāt Baltguzniņa ar Cekulīti, bet Brūnspārnīte, Tibiņa un Grozgalvīte varēs kopīgi noēst pašu sirdi. Tikai abas mandeles nevienai neesot brīv aiztikt. Tās knābāšot gailis pats.
Vēl ilgi laktās sēdot vistas ar gaili runāja par piparkūku sirdi un priecājās par rītu, kad varēs pirmo­reiz nogaršot tādu necerētu Ziemassvētku gardumu.
Bet pati sirds sēdēja piespiedusies pie sienas un neteica nevienu vārdu. Viņa tikai drebēja un drebēja. Beidzot gailis ierāva kaklu un iesnaudās. Aizmiga arī visas vistas. Aizbāzušas galvas aiz spārniem, tās sapņoja par rītdienas brokastīm. Tad piparkūku sirds uzmanīgi piecēlās un gāja uz durvīm, cik vien klusi varēdama ar saviem piparkūku zābaciņiem.
Un kad sirds izkļuva ārā baltajā klajumā, tad viņa sāka aiz laimes skaļi smieties. Cik labi! Viņa - skaistā, brūnā piparkūku sirds bija atkal brīvībā, un neviens nedomāja viņu apēst brokastīs! Cik labi!
Mēness gan nozudis un aizvedis sev līdzi arī viss zvaigznes. Debesis bija tumšas. Bet piparkūku sirds par to nebēdāja. Viņa čāpoja tikai priecīgi uz priekšu. Bet tad negaidot pamodās vējš. Pusi no Ziemassvētku nakts viņš bija nogulējis, bet nu tas gribēja visiem parādīt savu lielo svētku prieku. Vējš ieraudzīja plakano sirdi, kas kūņojās pa sniega klajumu, uzpūta sniega sauju augstu gaisā un tad svieda pret piparkūkas muguru.
Nabaga sirds nokrita uz mutes un ilgi ķepurojās ar rokām un kājām līdz iztika ārā no dziļā sniega. Bet tiklīdz sirds piecēlās un sāka atkal iet, tā nebēdnīgais vējš viņu iegāza atkal sniegā. Nabaga sirds cēlās un klupa, cēlās un klupa. Drīz viņai nebija nemaz vairs spēka un tā palika guļot dziļajā sniega vālā.
Bet nebēdnīgais vējš draiskojās vēl līdz pašam rītam. Vēlāk, kad vējš beidzot pazuda, kāda pele izveda pastaigāties savas meitas, lai tās paelpotu svaigu gaisu un apskatītos, kāda izskatās pasaule pirmajos Ziemassvētkos. Viņas bradāja pa kupenām, mētājās ar sniegu un pīkstēja aiz sajūsmas.
Tad pēkšņi Plikastīte, kura bija acīgākā no visām peļu mātes meitām, kādā vietā sāka kārpīt sniegu uz visām pusēm. Viņa bija kaut ko saodusi. Un tavu lielu brīnumu! Tur - sniegā ieputināta gulēja skaista piparkūku sirds. Visas peles saskrēja apkārt un, salikušas rokas uz vēderiem, ilgi brīnījās. Kur gan te - vientuļā sniega klajumā varēja gadīties tāda brīnišķīga piparkūku sirds? Mazās peļu meitiņas piebāza savas galviņas pavisam klāt plakanajai sirdij, aizskāra viņu ar savām ūsiņām, pētīja gaiši zaļos marcipāna rakstus un apbrīnoja savādās mandeļu acis.

«Jā, jā,» vecā peļu māte noteica, «tas ir liels Ziemassvētku brīnums!» Tad peles izkašāja sirdi no sniega un aizvilka to savā alā. Bet nabaga plakanā piparkūku sirds bija tā sasalusi, ka viņa vairs pat pakustēties nevarēja. Peles viņu ienesa istabā, iesē­dināja krēslā un krēslu piebīdīja pie krāsns. Nu pipar­kūka sāka pamazām atkust, izsila, izžuva un kļuva arvien sausāka. Cik tas bija patīkami! Pēc laiciņa piparkūku sirds jau sāka grozīties un atvēra abas mandeļu acis. Sirds ieraudzīja mazās pelītes, kuras satupušās ap viņu grozīja astītes. Peļu māte sēdēja uz mūrīša un sakrustojusi kājas dzēra no zaļas krūzītes ābolmizu tēju. Alas sienas bija izrotātas svaigiem egļu zariem, un visi šie zari smaržoja taisni pēc Zie­massvētkiem.

«Ak,» piparkūku sirds iesaucās, «man tik ļoti pie jums patīk!» Viņa pagriezās pret veco peļu māti un jautāja: «Vai es varēšu aizvien te palikt?»
Peļu māte vispirms izdzēra savu tēju, tad nolika krūzīti sev blakus uz mūrīša un teica:
«Ilga jau tev tā palikšana te nebūs. Mēs tevi apēdīsim vakariņās.»
To dzirdot, nabaga sirdij no bailēm nobālēja visi marcipāna raksti.
«Ak, vai!» viņa stenēja, «ak, vai! Un es domāju, ka piparkūku sirdis ēd tikai cilvēki, vistas un gaiļi. Ak, vai!»

Tad peļu māte pasmīnēja un teica:
«Mēs arī labprāt ēdam piparkūkas. Bet līdz šim mums vēl neviens tās nav devis.»
Un vecā pele kāri aplaizījās.Nu piparkūku sirds sāka gauži lūgties, lai viņu neēdot. Lai atstājot dzīvu! Viņa palīdzēšot strādāt peļu saimniecībā.

«Bet kādus darbus tu proti?» pele jautāja.

«Es... es...,» piparkūku sirds stostījās un kaunīgi nolaida abas mandeļu acis. «Es neprotu neko. Bet apsolos visu ātri iemācīties, ja man tik parādītu.»
Labu laiku vecā pele neteica nekā. Viņa ielika sev asti klēpī un pārdomāja. Tad viņa teica: «Es varētu tev daudz ko iemācīt. Bet par velti es nevienu nemācu. Par to tev jāatļauj maniem bērniem nograuzt vienu tavu plecu.»
Piparkūku sirds marcipāna lūpas sāka drebēt un raustīties, viņa vairs nevarēja izteikt nevienu vārdu.
«Nu,» pele teica, «tagad tūliņ izej pagalmā un ienes kādus piecus čiekurus. Redzi, uguns krāsnī sāk jau izdzist.»
Tas piparkūku sirdij nemaz nebija divreiz jāsaka, viņa tūliņ uztrūkās no sava krēsla un izskrēja ārā pagalmā. Bet peles viņu veltīgi gaidīja atpakaļ. Piparkūku sirds devās prom, cik ātri vien varēdama paskriet ar savām mazajām kājiņām. Viņa atelpoja tikai tad, kad bija tikusi jau krietni tālu. Pamazām debesīs savilkās mākoņi kā smagi sniega piekrauti kuģi. Drīz vien sāka arī snigt. Bet tas nemaz nebija patīkams sniegs, kas krita lejup. Lielas, slapjas pārslas lipa klāt pie izrakstītā vēdera. Izmirka brūnās sirds zābaciņi. Bet slapjās pārslas tikai krita un krita. Izmirka arī pati piparkūku sirds un visi viņas gaišzaļie marcipāna raksti. Drīzi vien viņas kājas kļuva tik mīkstas, ka sāka ļodzīties un piparkūku sirds nokrita sniegā.
«Ak, vai,» viņa vaidēja, «ak, vai! Es bēgu prom, lai mani neapēstu. Bet nu es še sniegā izkusīšu, un tas būs vēl daudz, daudz briesmīgāk. Ak, vai! Ak, vai!» Lielas, ļoti smagas asaras spiedās ārā no viņas mandeļu acīm...
Bet slapjās pārslas tikai krita un krita.
Tad gluži negaidot sāka gurkstēt sīki solīši, tie nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Nu nabaga izmirkusī piparkūku sirds ieraudzīja kādu ņipru vīreli, kas nāca taisni šurp. Viņam bija balts pūkains mētelītis un balta cepure ar platām malām, balta bārda un baltas uzacis. Tas bija mazais, vientuļais sarmas rūķis.
«Ai, nabaga izmirkuši sirds!» viņš iesaucas un paņēma to vārīgi kā burbuli savās rokās, lai tā neizjuktu. Rūķis nesa plakano sirdi uz savu mītni un nebeidza vien brīnīties - kur gan te varēja rasties tāda marcipāna rakstiem rotāta Ziemassvētku piparkūka!
Sarmas rūķis bija lāga večuks. Vispirms viņš sirdi pamatīgi izžāvēja un tad ieguldināja vismīkstākajos sarmas spilvenos.
«Sakārto savus marcipāna rakstus!» rūķis teica piparkūku sirdij un vēlīgi smaidīja, «tad tu izskatīsies glītāka.»
Bet piparkūka tikai skumji atmeta ar roku: «Apēšanai es būšu laba arī tāpat!» viņa noteica.
«Bet, mīļā sirds!» rūķis iesaucās un viņa uzači no pārsteiguma uzrāvās pavisam augstu. «Kas tad tevi grib ēst?»
«Ak, vai!» plakanā sirds kunkstēja, «ak, vai! Mani grib ēst katrs, kuru vien satieku: cilvēki un vistas, gaiļi un peles... Un droši vien arī tu...»
Tad piparkūku sirds aizvēra abas savas mandeļu acis un izdvesa: «Ēd vien! Es jau nekur nevaru aizbēgt. Man nav vairs kāju. Tās ir izkusušas.»
Bet baltais sarmas rūķis tikai labsirdīgi smaidīja.
«Nē, mīļā Ziemassvētku sirds!» viņš teica, «es  tevi neēdīšu.» Tad sarmas rūķis aplika tai mīlīgi savu balto roku un sāka stāstīt par sevi - cik vientuļš viņš līdz šim juties bezgalīgajā sniegā. Katru dienu rūķis izdomājis jaunas pasakas, bet nebijis neviena, kas tās klausītos. Visa viņa galva esot pilna ar tām visskaistākajām pasakām. Un tagad rūķis esot tik laimīgs, ka atradis tādu - tik patīkamu piparkūku.
To dzirdot piparkūku sirds kļuva ļoti priecīga. Smaidīja viņas brūnie vaigi, smējās abas mandeļu acis.
Tad baltais sarmas rūķis izvēra sirdij cauri zīda lentīti un pakāra viņu pie sienas.
Nu piparkūku sirds sakārtoja savus marcipāna rakstus un izskatījās atkal tikpat jauka kā toreiz, kad viņa vēl gulēja maiznieka Cukursaldumiņa pītajā grozā.
Plakanā piparkūku sirds ir vēl šodien sarmas rūķa namiņā. Rūķis sēd sirdij blakus. Viņš darina vieglas sarmas pūciņas, pilda baltos maisos, stāsta brīnišķīgas pasakas, un brūnajai piparkūku sirdij nekad neapnīk tās klausīties.