Reiz dzīvoja kāds princis; viņš gribēja, lai viņam būtu princese, bet tai bija jābūt īstai princesei. Tā nu viņš apceļoja visu pasauli, lai tādu atrastu, bet visur kaut kas nebija, kā nākas, princešu bija papilnam, bet, vai tās ir īstas princeses, viņš nevarēja tikt skaidrībā, vienmēr kaut kas nebija īsti tā, kā vajag. Tā nu viņš pārbrauca mājās un bija gaužām noskumis, jo viņam tik ļoti gribējās, lai viņam būtu īsta princese.

   Kādu vakaru uznāca briesmīgs negaiss; zibeņi šķīda, pērkoni rībēja, un lietus gāza kā no spaiņa, tas bija pagalam šausmīgi! Te pie pilsētas vārtiem kāds pieklauvēja, un vecais karalis izgāja atvērt.

   Tā bija princese, kas tur laukā stāvēja. Bet, ak Dievs, kāda viņa lietū un negaisā izskatījās! No viņas matiem un drēbēm tecēja ūdens, tas lija pa kurpju purngaliem iekšā un gar papēžiem ārā, un viņa sacīja, ka esot īsta princese.

   "Jā, gan mēs vēl to dabūsim zināt!" nodomāja vecā karaliene, bet neko neteica, iegāja guļamkambari, noņēma visas gultasdrēbes un gultas dibenā nolika zirni, tad paņēma divdesmit gultasmaisu, uzlika tos zirnim virsū un tad uz gultasmaisiem uzklāja vēl divdesmit dūnu pēļu.

   Tur nu princesei naktī bija jāguļ.

   No rīta princesei tika vaicāts, kā viņa gulējusi.

   "Ak, pavisam nelāgi!" princese sacīja. "Visu nakti gandrīz ne acu neaizvēru! Dievs vien zina, kas tai gultā bija! Es gulēju uz kaut kā cieta, un visa mana miesa ir nospiesta zili melna! Tas ir pagalam šausmīgi!"

   Nu viņi redzēja, ka tā ir īsta princese, ja caur divdesmit gultasmaisiem un divdesmit dūnu pēļiem ir jutusi zirni. Tik jutīgs nevarēja būt neviens cits kā tikai īsta princese.

   Tad princis ņēma viņu par sievu, jo nu zināja, ka viņam ir īsta princese, un zirnis nonāca retumu muzejā, kur tas vēl šobaltdien redzams, ja vien kāds to nav paņēmis.

   Redzi nu, tas bija īsts stāsts!