Kādam dzirnavniekam bija trīs dēli, dzirnavas, ēzelis un runcis; dēliem vajadzēja malt, ēzelim — piegādāt labību un aizvest miltus, bet kaķim — ķert peles. Kad dzirnavnieks nomira, viņa trīs dēli sadalīja mantojumu: vecākais dabūja dzirnavas, vidējais dēls — ēzeli, bet jaunākais — runci, jo nekas cits vairs pāri nebija palicis. Jaunā¬kais dēls bēdājās un teica sev:
— Es tomēr esmu saņēmis vismazāk; vecākais brālis var malt, vidējais brālis — jāt ar savu ēzeli, bet ko lai es iesāku ar runci? Ja likšu no viņa ādas pašūt sev dūraiņus, tad tas arī būs viss mantojums.
Runcis, to noklausījies un sapratis, teica:
— Paklau, nenogalini vis mani slikta cimdu pāra dēļ: labāk liec man pagatavot izejamos zābakus, lai varu rādīties ļaudīs, tad es tev palīdzēšu.
Dzirnavnieka dēls nobrīnījās par tādu kaķa valodu, bet, tā kā tai brīdī gāja garām kurpnieks, tad iesauca viņu iekšā un lika noņemt zābakiem mēru. Kad jaunie zābaki bija gatavi, runcis tos uzvilka, paņēma maisu, iebēra tā dibenā mazliet graudu, augšgalā piestipri¬nāja auklu, lai varētu maisu savilkt ciet, pārmeta to pār plecu un izgāja pa durvīm uz divām kājām, gluži kā cilvēks.
Tolaik tajā valstī valdīja karalis, kam ļoti garšoja irbes. Nelaime tikai, ka tās nekā nevarēja noķert. Mežs bija pilns ar irbēm, bet šie putni bija tik bailīgi, ka neviens mednieks netika tiem klāt. Runcis to zināja un nodomāja, ka viņš gan rīkosies gudrāk. Iegājis mežā, viņš atvēra maisu, bet auklu nostiepa zālē un tās galu aizlika aiz krūmiem. Tur viņš paslēpās arī pats, ložņāja apkārt un glūnēja. Drīz vien atlidoja irbes, atrada graudus un cita pēc citas salēca maisā. Kad jau bija salasījies krietns bars, runcis savilka auklu ciet, pieskrēja klāt un putnus nokāva, bet pēc tam pārmeta maisu pār plecu un devās taisnā ceļā uz karaļa pili. Sargkareivji sauca:
— Stāt! Uz kurieni?
— Pie karaļa,— runcis aši attrauca.
— Vai tu esi traks — runcis pie karaļa?
- Ļaujiet viņam iet,— teica kāds cits,— karalis bieži garlaikojas, varbūt runcis ar savu murrāšanu un blēņu stāstiem viņu iepriecinās.
Nonācis pie karaļa, runcis paklanījās un teica:
- Mans kungs, grāfs,— viņš nosauca kādu garu un slavenu uzvārdu,— sūta mūsu kungam karalim sveicienus un arī šīs irbes, kuras noķēris cilpās.
Karalis izbrīnījies skatījās uz skaistajām, treknajām irbēm, jutās ārkārtīgi iepriecināts un pavēlēja no sava dārgumu kambara sabērt runcim maisā tik daudz zelta naudas, cik vien viņš spēj panest. Viņš teica:
- Aiznes to savam kungam un tencini daudzreiz par dāvanu! Nabadzīgais dzirnavnieka dēls sēdēja mājās pie loga, atbalstījis galvu rokā, un domāja, ka ir atdevis pēdējos grašus par runča zābakiem, bet ko lielu runcis viņam par to atnesīs? Tad ienāca iekšā runcis, nometa maisu no muguras, atsēja un izbēra zelta naudu dzirnavnieka dēlam priekšā.
- Te tev būs kaut kas par maniem zābakiem, karalis arī liek tevi sveicināt un saka lielu paldies.
Dzirnavnieka dēls ļoti priecājās par iegūto bagātību, kaut gan īsti vēl nespēja apjēgt, kā tā radusies. Runcis, vilkdams nost zābakus, visu izstāstīja un tad teica:
- Tagad tev naudas ir kā spaļu, bet ar to vēl nebūsim mierā; rīt atkal vilkšu zābakus kājās, lai tu kļūtu vēl bagātāks, es jau karalim teicu, ka tu esi grāfs.
Otrā dienā runcis, kā jau bija teicis, apāvās zābakos, atkal devās medībās un aiznesa karalim krietnu guvumu. Tā tas turpinājās diendienā, katru dienu runcis pārnesa mājās zeltu, bet karalis bija viņu tā iemīlējis, ka ļāva nākt uz pili, kad vien runcim gribējās, un staigāt tur, cik patīk. Reiz, kad runcis pils virtuvē sildījās pie pavarda, ienāca kučieris un lādējās:
- Velns parāvis karali ar visu princesi! Gribēju aiziet uz krogu, iedzert kādu lāsi un uzspēlēt kārtis, bet man jāved šie izbraukumā uz ezeru!
Runcis, to izdzirdis, aizmanījās uz mājām un teica savam saimniekam:
- Ja gribi kļūt par grāfu un iedzīvoties bagātībā, tad nāc man līdzi uz ezeru peldēties!
Dzirnavnieka dēls nezināja, ko par to sacīt, tomēr gāja līdzi, izģērbās pliks un ielēca ūdenī. Runcis paņēma viņa drēbes, aiznesa prom un paslēpa. Tiklīdz tas bija izdarīts, piebrauca karalis; nu runcis sāka gauži vaimanāt:
- Ak, visužēlīgais karali! Mans kungs šeit ezerā peldējās, bet atnāca zaglis un nozaga viņa drēbes, kas bija atstātas krastā, tagad nu grāfa kungs ir ūdenī un nevar tikt ārā, bet, ja viņš tur paliks ilgi, tad saaukstēsies un nomirs.
Karalis, to noklausījies, lika apturēt zirgus un pavēlēja vienam no kalpotājiem steigties atpakaļ un atnest vienu kārtu no paša karaļa drēbēm. Grāfs nu ietērpās greznajās drānās, un karalis aicināja viņu sev blakus karietē, jo bija ļoti labvēlīgi noskaņots, domādams, ka šis ir tas, no kura viņš saņēmis irbes. Princese arī nedusmojās par jauno ceļabiedru, jo grāfs bija jauns un skaists un viņai labi patika.
Runcis pa to laiku bija aizsteidzies pa priekšu un nonācis pie lielas pļavas, kur vairāk par simt cilvēkiem vāca sienu.
— Ļaudis, kam pieder šī pļava?—runcis jautāja.
— Lielajam burvim.
- Paklausieties, tūlīt te garām brauks karalis, un, kad viņš jautās, kam pļava pieder, tad atbildiet: grāfam. Ja tā nedarīsiet, tad visi tiksiet nogalēti.
Tad runcis devās tālāk un nonāca pie labības lauka, kas bija tik liels, ka tam nevarēja saredzēt ne gala, ne malas; šajā laukā vairāk nekā divi simti gājēju pļāva labību.
— Ļaudis, kam pieder šī labība?
— Burvim.
— Paklausieties, tūlīt te garām brauks karalis, un, kad viņš jautās, kam labība pieder, tad atbildiet: grāfam. Ja tā nedarīsiet, tad visi tiksiet nogalēti.
Beidzot runcis nonāca pie skaista meža; tur strādāja vairāk nekā trīssimt cilvēku, viņi zāģēja lielos ozolus un cirta malkā.
— Ļaudis, kam pieder šis mežs?
— Burvim.
— Paklausieties, tūlīt te garām brauks karalis, un, kad viņš jautās, kam mežs pieder, tad atbildiet: grāfam. Ja tā nedarīsiet, tad visi tiksiet nogalēti.
Runcis aizgāja tālāk, bet ļaudis noraudzījās viņam pakaļ, un, tā kā viņš izskatījās tik brīnumains un staigāja zābakos gluži kā cilvēks, viņus pārņēma bailes. Drīz runcis nonāca pie burvja pils, droši gāja iekšā un tūlīt devās pie pils saimnieka. Burvis nomēroja viņu ar nicīgu skatienu un jautāja, ko šis gribot. Runcis paklanījās un teica:
— Esmu dzirdējis, ka tu pēc patikas varot pārvērsties, kādā dzīvniekā vien gribot. Varu noticēt, ka tu varbūt spēj pārvērsties par suni, lapsu vai pat par vilku, bet, ka tu varētu pārtapt par ziloni, tas nu gan šķiet pilnīgi neiespējami; esmu atnācis, lai pārliecinātos pats savām acīm.
Burvis lepni atbildēja:
— Tas man ir tīrais sīkums,— un tai pašā mirklī pārvērtās par ziloni.
— Tas ir ko vērts! Bet vai par lauvu arī vari pārtapt?
- Tas man arī tīrais nieks,— burvis atbildēja un tūlīt nostājās runča priekšā lauvas izskatā.
Runcis izlikās nobijies un sauca:
-Tas ir neticami un nedzirdēti, kaut kas tāds man pat sapnī nevarētu rādīties, taču, ja tu vēl pārvērstos tik mazā dzīvnieciņā kā pele, tad ar to pārspētu visu iepriekšējo. Tu savās mākslās gan esi pārāks par jebkuru citu burvi pasaulē, bet kļūt par peli — tas laikam ir pāri taviem spēkiem.
Noklausījies šos glaimus, burvis kļuva visai laipns un teica:
- Jā gan, mīļo kaķīt, es varu arī to,— un, pārvērties par peli, saka lēkāt pa istabu. Runcis metās pelei pakaļ, uzklupa tai vienā lēcienā un apēda.
Pa to laiku karalis kopā ar grāfu un princesi turpināja savu izbraukumu un nonāca pie lielās pļavas.
— Kam pieder šis siens?— karalis jautāja.
- Mūsu kungam, grāfam,— visi atsaucās, kā runcis pavēlējis.
- Jums pieder visai smuks zemes gabals, grāfa kungs,— karalis teica. Tad viņi nonāca pie lielā labības lauka.
- Ļaudis, kam pieder šī labība?
— Mūsu kungam, grāfam.
— Oho, grāfa kungs, jūsu zeme ir plaša un skaista!
Kad bija tikuši pie meža, karalis atkal jautāja:
— Ļaudis, kam pieder šis mežs?
— Mūsu kungam, grāfam.
Nu karalis brīnījās vēl vairāk un teica:
— Jums gan jābūt ļoti bagātam, grāfa kungs; šķiet, ka pat man nav tik lieliska meža.
Beidzot viņi aizbrauca līdz pilij, tur runcis jau stāvēja kāpņu galā un, kad kariete apstājās, pielēca klāt, atvēra durvis un teica:
— Karali, jūs esat ieradies mana kunga grāfa pilī; šis pagodinā-jums darīs manu kungu laimīgu uz visu mūžu.
Karalis izkāpa un apbrīnoja krāšņo ēku, kas bija gandrīz lielāka un skaistāka par viņa paša pili, bet grāfs veda princesi augšā pa kāpnēm uz zāli, kas zaigoja zeltā un dārgakmeņos.
Grāfs ar princesi apprecējās, un, kad vecais karalis nomira, kļuva par karali un par savu pirmo ministru iecēla runci zābakos.