Nu Gundariņš pats saprata, ka grēka darbu padarījis, liesmu vaļā palaizdams. Nu tā trakoja, nesavaldāmā. Pletās plašumā sarkanā riņķī. Šurp un turp uz visām pusēm. Ne vairs saķert, ne vairs dzēst. Kā sarkana upe gāzās pār krūmiem. Kā sarkana čūska uzvijās eglēs. Kā sarkans pūķis auga un rija, rija un neaizrijās. Tik lielu uguni Gundariņš nebija redzējis. Laizījās augstāka par mežu, pāri mežam, debesīs! Skrēja ļaudis sarkaniem spaiņiem, sarkaniem ķekšiem, atbrauca sarkanas mašīnas, strūkloja, trieca, gāza baltu ūdeni sarkanā ugunī — nelīdzēja, nelīdzēja — uguns dega zvērodama. Zvērīga, zvērīga, zvērojot.

    Sarkana, milzīga, arvien sarkanāka. Mežs nodega. Un tad izskrēja uguns meža otrā malā, kļuva mazāka un mazāka, niecīga, niecīga. Kad Gundariņš pienāca, pie zemes pieplakusi, sausa zara galiņā gaidīja tā pati mazā liesmiņa, kas bija pirmīt lūgusies un ko viņš bija sausos viršos vaļā palaidis. Liesmiņa plaka un vārgi šūpojās, maza eglīte dega tai sirdī, un viņa atkal lūdzās: "Gun-gun-gun!" Bet Gundariņš paskatījās uz melno izdegušo mežu — cik daudz dzīvības bija nogalēts! Lazdas bija beigtas, paegļi vairs neaugs, priedēm āda nodegusi un sūrstēja. Putnu ligzdas bija sadegušas, un zaķu bērni nepaspēja aizbēgt, uguns bija tos panākusi un sadedzinājusi.

   Tagad liesmiņa Guntiņa plīvoja lūgdamās — vēl mazu brītiņu zarā degt, skujās degt, čiekuriņā... Bet Gundariņam jau nebija vairs nekādas līdzjūtības.

   Zaķu bērni gulēja mežā beigti, nodegušām ausīm, melnām ogļainām ķepām. Neliete, neliete, blēde! Lai iznīkst, lai izzūd turpat uz vietas!

    "Nevajag dusmoties," teica Lākturis. "Tāda ir viņas daba. Nesavaldīga. Viņu vajag valdīt." Un Lākturis valdoši nospīdināja stikla kupolu. "Viņa ir laba," teica Lampa. Lampai arī bija savs kupols. "Viņu tikai nevajag laist prom. Tad viņa ir laba," teica Kamīns. Kamīnā liesmu vējš rāva skurstenī. Kamīnā liesmu valdīja vējš. Un Krāsns teica to pašu, un Plīts arī. Un visi dega sarkanām, siltām mutēm. Liesmiņa Guntiņa atkal kurējās paklausīgi plītī, kartupeļi vārījās, durtiņas ciet, un tikai viens ceļš, kā tikt laukā, — caur skursteni.