Reiz dzīvoja maza, jauka meitenīte, kuru visi, kas vien viņu ieraudzīja, tūlīt iemīlēja, bet visvairāk mazo mīlēja Vecmāmiņa, kura nezināja vien, ko visu bērnam dāvināt. Reiz vina mazmeitiņai uzdāvināja sarkanu samta cepurīti, un, tā kā cepurīte meitenei tik labi piestāvēja, ka viņa to vien tikai gribēja valkāt, tad viņu iesauca par Sarkangalvīti. Kādu dienu māte teica: "Panāc, Sarkangalvīt, te būs kūkas gabals Un vīna pudele, aiznes tos vecmāmiņai, viņa ir veca un slima, lai viņai tiek, ko atspirdzināties. Dodies ceļā, iekams nav kļuvis karsts, un, kad iziesi no ciema, ej kārtīgi pa ceļu un neskrien nekur projām, citādi kritīsi un sasitīsi pudeli, un tad vecmāmiņai nekas netiks. Kad ieiesi vecmāmiņas mājiņā, neaizmirsti pateikt labrītu un neskaties tūlīt apkārt visos kaktos!"
- Es visu izdarīšu, kā pienākas, - Sarkangalvīte atbildēja un par zīmi, ka solījumu pildīs, sniedza mātei roku.
Vecmāmiņa dzīvoja mežā pusstundas gājuma attālumā no ciema. Nonākusi mežā, Sarkangalvīte satika vilku. Meitenīte nezināja, ka tas ir tik ļauns zvērs, un tāpēc nebaidījās.
- Labdien, Sarkangalvīt, - vilks teica.
- Labdien, vilciņ!
- Uz kurieni tik agri dodies, Sarkangalvīt?
- Pie vecmāmiņas.
- Kas tev tur zem priekšautiņa?
- Vīns un kūka, kuru izcepām vakar. Nesu, lai arī slimā un vārgā vecmāmiņa iebauda no ciemakukuļa un spēcinās.
- Kur tava vecmāmiņa dzīvo, Sarkangalvīt?
- Vēl labas ceturtdaļstundas gājums pa mežu, viņas mājiņa atrodas pie trim lielajiem ozoliem, lejāk aug lazdas, tu jau gan zināsi, — Sarkangalvīte atbildēja.
Vilks savā prātā domāja: "Šis mazais, maigais bērns ir gards kumoss, kas garšos vēl labāk nekā vecā. Jārīkojas viltīgi, lai dabūju abas." Viņš kādu brītiņu gāja Sarkangalvītei blakus un tad teica:
- Sarkangalvīt, paskaties, cik skaistas puķes zied visapkārt, kāpēc tu uz tām ne aci nepamet? Laikam nemaz nedzirdi, cik līksmi dzied putniņi? Tu soļo tik nopietna un domīga, it kā ietu uz skolu, bet šeit, mežā, taču ir tik jauki.
Sarkangalvīte pacēla acis un, ieraudzījusi, kā kokos rotājas saules stari un cik skaisti visapkārt zied puķes, nodomāja: "Ja aiznesīšu vecmāmiņai svaigu puķu pušķi, tas arī taču viņai darīs prieku. Vēl ir agrs, gan tikšu laikā galā." Tad viņa noskrēja no ceļa mežā un sāka lasīt puķes. Kad bija noplūkusii vienu, viņai šķita, ka tālāk aug vēl skaistāka, viņa steidzās pie tās un tā iekļuva arvien dziļāk mežā. Vilks tikmēr devās taisni pa mežu uz vecmāmiņas māju un pieklauvēja pie durvīm.
— Kas tur ir?
—Sarkangalvīte, es tev atnesu kūku un vīnu, atver!
—Nospied tikai rokturi, - vecmāmiņa sauca, — es jūtos ļoti vārga un nevaru piecelties.
Vilks nospieda rokturi, durvis atvērās, un viņš, ne vārda neteikdams, piegāja pie vecmāmiņas gultas un aprija viņu. Tad viņš uzģērba vecās sievas drēbes, uzlika viņas naktscepuri, iegulās gultā un aizvilka aizkarus.
Sarkangalvīte pa to laiku bija skraidījusi, puķes lasīdama, un, kad pušķis jau bija tik liels, ka to vairs nevarēja rokā saturēt, viņa atcerējās, ka jāiet pie vecmāmiņas, un devās ceļā. Nonākusi pie mājiņas, viņa brīnījās, ka durvis atstātas vaļā, bet, tiklīdz iegāja istabā, viņu pārņēma pavisam dīvaina sajūta, un viņa nodomāja: "Ak Dievs, kāpēc man šodien tā bail, es taču parasti ļoti labprāt nāku pie vecmāmiņas!" Viņa uzsauca: - Labrīt! - bet atbildi nesaņēma. Tad Sarkangalvīte piegāja pie gultas un atvilka aizkarus. Tur nu vecmāmiņa gulēja, naktscepuri zemu pār seju pārvilkusi, un izskatījās gluži svešāda.
- Vai, vecmāmiņ, kādas tev lielas ausis!
- Lai es tevi varētu labāk sadzirdēt.
- Vai, vecmāmiņ, kādas tev lielas acis!
- Lai es tevi varētu labāk saredzēt.
- Vai, vecmāmiņ, kādas tev lielas rokas!
- Lai es tevi labāk varētu saķert.
- Bet, vecmāmiņ, kāda tev šausmīgi liela mute!
- Lai es tevi varētu labāk aprīt.
To pateicis, vilks tūlīt izlēca no gultas un norija nabaga Sarkangalvīti.
Kad izsalkums bija remdēts, vilks atkal likās gultā, aizmiga un sāka šausmīgi skaļi krākt. Tobrīd mājai garām gāja mednieks un nodomāja: "Cik skaļi vecā sieviņa krāc! Jāpaskatās, vai viņai kas nekait." Viņš devās iekšā un, piegājis pie gultas, ieraudzīja, ka tajā guļ vilks.
- Ak te nu es tevi atrodu, vecais grēciniek, ilgi gan esmu tevi meklējis, - viņš teica. Mednieks jau gribēja ķerties pie bises, bet tad iedomājās, ka vilks varbūt ir vecmāmiņu aprijis un večiņu vēl var glābt, tāpēc nešāva, bet paņēma grieznes un sāka guļošajam vilkam griezt vaļā vēderu. Mazliet pagriezis, viņš jau ieraudzīja spīdam sarkano cepurīti, un vēl pēc pāris griezieniem meitenīte izlēca ārā un sauca:
— Ak, kā es biju nobijusies, vilka vēderā bija tik tumšs!
Pēc tam izrāpās vecmāmiņa, viņa arī vēl bija dzīva, bet tik tikko spēja elpu vilkt. Tad Sarkangalvīte ātri salasīja lielus akmeņus, un viņi tos salika vilkam vēderā. Pamodies vilks gribēja lēkt no gultas ārā, bet akmeņi bija tik smagi, ka viņš atkrita atpakaļ un beigts bija.
Nu visi trīs bija apmierināti: mednieks novilka vilkam ādu un paņēma līdzi, vecmāmiņa mielojās ar kūku un vīnu, ko mazmeitiņa bija atnesusi, un kļuva žirgtāka, bet Sarkangalvīte domāja: "Savu mūžu vairs neskriešu mežā viena nost no ceļa, ja māmiņa to būs aizliegusi."
Ļaudis stāsta, ka reiz, kad Sarkangalvīte atkal nesusi vecmāmiņai svaigi ceptu kūku, viņai piesities kāds cits vilks un gribējis aizvilināt viņu nost no ceļa. Taču Sarkangalvīte bija piesardzīga un viņu neklausīja. Viņa pastāstīja vecmāmiņai, ka satikusi vilku, kurš laipni sveicinājis, bet skatījies niknām acīm.
- Ja tas nenotiktu uz ceļa, viņš būtu mani apēdis.
- Nāc, - vecmāmiņa teica, - aizslēgsim durvis, lai viņš netiek iekšā.
Drīz pēc tam vilks klauvēja pie durvīm un sauca: - Vecmāmiņ, atver, te Sarkangalvīte, es tev atnesu tikko ceptu kūku.
Viņas abas sēdēja klusu, bet durvis vaļā nevēra. Pelēcis dažas reizes klusām apskrēja mājiņai apkārt un beidzot uzlēca uz jumta, kur gribēja gaidīt, kamēr Sarkangalvīte vakarā ies uz mājām. Tad viņš lavītos nopakaļ un tumsā meitenīti apēstu. Taču vecmāmiņa nomanīja, kas vilkam prātā. Mājas priekšā atradās liela akmens mulda un viņa teica: — Sarkangalvīt, vakar es vārīju desas. Paņem spaini, izsmel desu ūdeni un izlej muldā!
Sarkangalvīte nesa un nesa, līdz lielā mulda bija pilna līdz malām. Desu smarža, kas nāca no ūdens, plūda vilkam degunā, viņš ostīdams skatījās lejup, līdz beidzot izstiepa kaklu tik garu, ka nespēja vairs noturēties uz jumta, un, kā sāka slīdēt lejā, tā iekrita tieši lielajā muldā un noslīka. Sarkangalvīte nu priecīga devās uz mājām, un neviens viņai vairs nekā ļauna nedarīja.