Acis vecmāmiņai palika arvienu tumšākas.
Viņa noadīja meitas meitai sarkanu cepurīti, lai labāk varētu redzēt, kur viņa nāk pa smilgām aizaugušu lauka ceļu.
Vecmāmiņa dzīvoja sila malā mazā mājiņā un gaidīja bērnu viesos. Pie loga sēdēdama, viņa labi varēja redzēt, kur šī nāk caur smilgām kā sarkana mārīte: pati smilgas, galviņa ārā. Cepurīte bij izdevusies par lielu, un, kas Sarkangalvīti satika silā, tas brīnījās, vai tā meitiņa vai sarkana peciņa.
«Kad tu satiec kādu, tad sveicini,» māte arvienu teica, viņu pa durvīm vadīdama.
«Labrīt, labrīt!» viņa sveicināja katru, ko ceļā satika. Un visi cilvēki viņai bij onkuļi un tantes. Reiz viņa satika suni. «Labrīt!» viņa teica un palocīja celīti. Suns apstājās, savicināja asti un ierējās no prieka par tik jauku bērnu. Un, uz māju ejot, tam ienāca prātā visi viņa netikumi. Kā viņš zaga no kambara gaļu un saimnieka viesiem arvienu manījās no muguras iekost kājā. Viņš nokaunējās un apņēmās laboties.
Reiz Sarkangalvīte bij salasījusi zemenes un gribēja tās aiznest vecmāmiņai.
Māte apsēja viņai baltu priekšautiņu, un viņa saņēma abās rokās zaļu krūzīti ar sārtu zemeņu kaudzi.
Kur viņai pie kājām gadījās kurmja cēlumi vai zirga pēda — viņa turēja roku krūzītei priekšā, lai ogas nenobirst.
Tā viņa gāja caur zaļo mežu un katram, ko satika ceļā, teica: «Labrīt!»
Te uzreiz no krūmiem izlec vilks. Mednieks ar suņiem dzina viņam pēdas. Viņš gribēja skriet pāri ceļam, bet ieraudzīja Sarkangalvīti un apstājās.
«Labrīt!» Sarkangalvīte teica un gāja viņam uzticīgi klāt.
«Labrīt!» vilks norūca, un viņa acis iegailējās. «Ko tu tur nes?»
«Es nesu vecmāmiņai ogas,» Sarkangalvīte teica un pacēla krūzīti.
«Tavu saldu bērnu,» vilks domāja. «Vai ēst tūliņ vai vēl pagaidīt? Nē, pagaidīs ...»
«Es esmu kaimiņu suns,» vilks teica, skatījās viņai acīs un luncināja asti, kā suņi dara. «Iesim reizē.»
«Labi, sunīt, tik negrūd man purnu tik tuvu un neapgāz manu krūzīti,» Sarkangalvīte teica, ar roku ogas sargādama. «Un nenoslienā manu priekšautiņu.»
«Dod man vienu odziņu,» vilks lūdzās un atplēta rīkli.
 «Ķer!» Sarkangalvīte teica un nometa viņam pašu sarkanāko zemeni, un tā nokrita vilkam uz pašas mēles.
«Vēl!» vilks teica.
«Vai, sunīt, kādas tev sarkanas acis!» Sarkangalvīte iesaucas, un ogas viņai sāka birt zemē.
«Tas no tavas krūzītes,» vilks sacīja.
Sarkangalvīte stāvēja un drebēja.
«Nu paskaties man acīs! Tur nav nekā cita kā mežs un tava krūzīte,» vilks drošināja.
«Vai, sunīt, neskaties man virsū! Man nobirs visas ogas. Es arvienu nesu vecmāmiņai krūzīti ar kaudzi. Nu viņa domās, ka es ogas esmu noēduši. Ej viens pats!»
«Labi, es iešu un pieteikšu vecmāmiņai, ka viņai būs ciemiņš,» vilks sacīja un aizlēca pār paegļu krūmiem.
Viņš bij redzējis, ka vecmāmiņa bij aizgājusi gar upes malu zālēs. Istabiņa bij tukša.
Vilks pieskrēja pie mājiņas un pieklauvēja trīs reizes ar ķepu pie durvīm.
Neviens neatsaucās.
Vilks atgrūda ar purnu durvis un iegāja iekšā.
Tur stāvēja vecmāmiņas gulta kā tornis, kuru viņa visu mūžu bij būvējusi, ar trim pēļiem un sešiem baltiem spilveniem kā gulbjiem.
Zaļi strīpainā sega bij rūpīgi aizbāzta gar malām, un viņas ielokos snauda vecmāmiņas tikumi.
Pie sienām karājās kaltēti zāļu pušķi. Tur bij kumelītes, peļastes, deviņvīru spēks un daudz citu zālīšu.
Istabiņa smaržoja kā šķūnītis, kur vilks reiz, no medniekiem slēpdamies, bij nakti gulējis, — pec ķimenēm un vītušām lapām.
Pie gultas uz krēsla bij dziesmu grāmata un salocīta vecmāmiņas aube.
Vilks uzlika sev aubi galvā, atrāva segu un ielēca gultā.
«Krākt, krākt,» vecmāmiņas gulta nokrakšķēja visos četros stūros. «Vilks, vilks!»
No gultas pārbijušies izbira vecmāmiņas tikumi un aizbēga pa kaktiem kur kurais kā klusas pelēkas pelītes.
Tur bij vesela rinda visskaistāko tikumu: Adāmais Tikums un Lāpāmais Tikums, un Dāvināmais Tikums. Un vēl tur bij viens tikums, viņš izskatījās kā vāverīte ar līku, dzeltenu zobiņu: tas bij Garozu Graužamais Tikumiņš. Viņš nosēdās kaktā uz garozu groza un drebēja, un kratīja ķepiņas.
«Dip, dip!» uz plakanā akmeņa durvju priekšā nodunēja basas kājiņas.
«Labrīt, vecmāmiņ!» Sarkangalvīte teica un nāca iekšā.
«Labrīt, meitiņ!» vilks atteica vecmāmiņas balsī un vaidēja.
«Vai, kā mugura sāp! ...»
«Es tev atnesu odziņas,» Sarkangalvīte tecēja klat un sniedza krūzīti.
«Vai!» viņa īsi iekliedzās... bet vilks sagrāba viņu, ierāva gultā un norija — klunk-klunk. Tad, pacēlis purnu, vēl ostīja gaisu — kur meitiņa palikusi? Tik izsalcis viņš bij.
«Tra-ra-ra-ra!» mednieks nāca caur silu un taurēja ar radziņu.
Divi suņi, mēles izkāruši, viņam skrēja pa priekšu un dzina vilkam pēdas.
Viņi pieskrēja pie mājiņas durvīm un smilkstēdami skatījās atpakaļ uz mednieku.
Mednieks noņēma bisi no pleciem un klusi pavēra durvis. Vilks izstiepies gulēja vecmāmiņas gultā, un vēders viņam bij tik liels kā diviem vilkiem.
«Kad tik nav ko norijis, nelietis,» mednieks domāja un mērķēja — bauc, vilks apvēlās gultā un izšāva mēli.
Bet mednieks ātri, ātri izvilka no jostas nazi un uzšķērda vilkam vēderu.
«Labrīt!» Sarkangalvīte teica un līda no vilka vēdera laukā.
Viņa bij vesela, tik izskatījās drusku nomiegojusies un saburzīta kā jēriņš, kas sūnās gulējis.
Mednieks izcēla viņu no gultas un izvilka vilku aiz durvīm.
Un, tikko tas bij padarīts, vecmāmiņa nāca iekšā ar smaržīgu zāļu klēpi.
Kad mednieks pastāstīja, kas bij noticis, viņa sasita rokas un palaida priekšauta stūrus vaļā. Un upeņu lapas, asinszālītes un deviņvīru spēks izkaisījās pa zemi.
Tad viņa ātri ķēra pie asinszālītes, bet Sarkangalvītei nebij ne ādiņa ieskrambāta: vilks bij norijis viņu dzīvu.
«Nu, tad pietiks ar nobīļa tēju,» vecmāmiņa priecīgi noteica un paņēma no plaukta sakaltušu nobīļa zāļu pušķīti.
Un, kamēr vecmāmiņa vārīja tēju, mednieks izgāja ārā un novilka vilkam ādu.
«Un tālāk, kas tālāk bij?» bērni sauca, kad māte bij pabeigusi stāstīt un ziemassvētku eglītei, ap kuru viņi sēdēja, viens otrs zariņš sāka saldi kūpēt.
Un tālāk — kas nu bij? Sarkangalvīte izauga liela, un cepurīte viņai palika maza. Vecmāmiņa nomira, un viņas tikumiņus apraka līdz ar viņu kapā, un tur ir tik kluss, ka neviens vilks viņus nevar iztraucēt, un viņi dzīvo kā pelītes alā. Viņi visi ir viegli, jo tikumi, kā zināms, ir mūžīgi. Tik Garozu Graužamais Tikumiņš ir palicis vecs un pazaudējis savu vienīgo zobiņu.
Bet Sarkangalvīte nu ir liela un prātīga meita un nedod vairs vilkam labrītu. Un ir tikai viens bridis gadā kad viņas sirds iemirdzas senākā spožuma un tai liekas, ka pasaulē ir tikai onkuļi un tantes, - ziemassvētku vakarā.