Mežā nebija nevienas iemītas takas, neviena celiņa, jo katru pēdu, kuru atstāja zaķis, stirna vai rūķītis, to ziemelis tūliņ nolīdzināja ar savām sniega riekšavām. Arī Ziemassvētku vecīša namiņš bija iegrimis kā baltās dūnās līdz pat palodzēm. Vecas egles sirmiem stumbriem izplēta zarus pār namiņa jumtu un virs egļu galotnēm slinkoja biezi sniega mākoņi. Bet mazajā namiņā no rīta līdz pat vakaram bija dzirdams steidzīgs darba troksnis. Tur strādāja Ziemassvētku vecītis un viņa desmit rūķi.

Viens gatavoja koka zirdziņus, otrs lēja alvas kareivjus, trešais zāģēja klucīšus, ceturtais lieca skārda spainīšus un citi, sēdēdami pie gludiem priežu koka galdiem, krāsoja rateļus un gumijas bumbas. Bet divi ņipri rūķi tupēja uz grīdas, ierušinājuši kājas ēveļskaidu gredzenos un steidzīgi šuva. Viņi gatavoja lācīšus no pūkainām ādiņām un šuva visādas lelles.

Viņi piepildīja rumpīšus ar zāģu skaidām un pēc tam piešuva galviņas, rokas un kājas. Pašās beigās lellēm vēl piestiprināja gaišus jeb tumšus dzīparu matus, iekrāsoja mutītes un acis. Šodien abi rūķi bija jau pagatavojuši četras lelles, nu šuva jau piekto. Bet tiklīdz iekrāsoja lellei acis, viņa sāka tās bolīt, un kad iekrāsoja lūpiņas, sāka tās šķobīt. Mugurā lellītei uzģērba glītu, punktainu kleitiņu. Viss jau būtu tīri labi, bet par nelaimi šodien bija izšūti visi dzeltenie, brūnie un melnie dzīpari, pāri palikuši tikai sarkanie. Un tā mazā lellīte ieguva sarkanus dzīparu matus. Rūķīši viņai vēl iesēja mazu lentīti. Pēc tam jauno lellīti uzcēla uz galda, lai viņa ievingrinātu locekļus un drusku iepazītos ar apkārtni.

Kas tā bija par pasakainu istabu! Te rūķi šuva raibas leļļu kleitas un lāču kažokus, pielika riteņus koka zirdziņiem un krāsoja alvas kareivjus. Tur bija jau vesels pulks gatavu kareivju. Tie visi stāvēja pacēluši labo kāju un turēja šautenes pār plecu.

Lellīte pakustināja labo kāju, pakustināja kreiso. Tad viņa sāka staigāt pa galdu stīviem ceļiem, mētāja rokas, grozīja acis uz visām pusēm un apskatīja istabu.

Gar sienām bija daudz plauktu, tur tupēja jaunie lācīši gan brūnos, gan baltos kažokos. Viņiem visiem bija spožas pogu acis un tumši purnu gali. Kad lāčiem apnika sēdēt plauktos, tad viņi nolēca lejā, skraidīja pa grīdu, kur bija sabirušas mīkstas skaidas, sāka tajās vārtīties un kūleņot.

Šūpuļzirdziņi ar gaišām linu krēpēm līksmi šūpojās un kustināja astes. Daudz leļļu kuplās kleitās šķirstīja ābeces, koka gaiļi ar raibi izkrāsotām astēm bija uzlaidušies uz skapja, cilāja spārnus un iemēģināja balsis.

Tad pavērās durvis un pats Ziemassvētku vecītis iznāca no savas istabas, lai apskatītu rūķu šīsdienas darbu. Mājās viņš valkāja mīkstas drēbju tupelītes un bija izmeties pelēkā adītā kamzolī.

Lāčiem Ziemassvētku vecītis tūliņ lika kāpt atpakaļ plauktos, jo tā, pa zemi kūleņodami, tie ātri vien notraipīšot savus kažokus. Viņš taču nevarot bērniem dāvāt tādus lāčus, kuriem netīri kažoki!

Pēc tam vecītis apskatīja arī jauno lellīti - vai abas kājas un rokas tai bija pietiekoši stingri piešūtas un vai kleitiņas vīlītes kārtīgi nostrādātas. Tad viņš iedeva lellītei vārdu, un tas vārds bija - Sarkanmatīte.

Beigās Ziemassvētku vecītis nosēdināja jauno lellīti plauktā blakus lāčiem un iegāja atpakaļ savā istabā, tur krāsnī sprakšķēdami dega skujaini egļu zari, sienas bija izrotātas piparkūku zvaigznītēm un egļu čiekuriem, bet pie griestiem grozījās viegls Ziemassvētku puzurs, ko rūķi bija izgatavojuši no salmiem un krāsainām papīra strēmelēm. Vecītis nosēdās pie galda, paņēma papīru un sāka zīmēt bērniem jaunu bilžu grāmatu.

«Sarkanmatīte! Sarkanmatīte!» dudināja lāči, apmīļodami jauno lellīti ar savām mīkstajām ķepām un bāzdami klāt tumšos purniņus. Un lāču brūnās pogu acis draudzīgi spīdēja.

«Sarkanmatīte! Sarkanmatīte!» saukāja apaļi koka vīreļi, šūpodamies uz saviem platajiem dibeniem. Tiem visiem bija spoži nolakots viduklis un maza, laipna galviņa.

«Sarkanmatīte ir piemērots vārds,» kāds rūķis gudri noteica, un mazie koka vīreļi piekrizdami pamāja ar savām apaļajām galviņām.

«Lai dzīvo Sarkanmatīte!» sauca alvas kareivji, pielikuši rokas pie cepurēm. Un mazo lellīti tāds gods ļoti iepriecināja.

Bet pašā augstākajā plauktā sēdēja trīs iedomīgas dīvānlelles. Viņas pacēla savus mazos deguntiņus, savilka nicinoši lūpiņas un uz Sarkanmatīti nemaz nepaskatījās. Viņas - lepnās dīvāna princeses, kurām bija pat īstas skropstas, sacirtoti mati, zīda kleitas un kurpes no mīkstas, gaišas ādas, nemaz nevēlējās ie­pazīties ar tādu - tik vien­kāršu lelli, kura uzšūta no drēbes, un kurai tādi sarkani dzīparu mati...

Bet mazā Sarkan­matīte nemaz neklau­sījās, ko par viņu runāja

lepnas dīvānlelles. Viņa sēdēja plauktā blakus lāčiem, izstiepusi kājeles un skatījās loga rūtīs. Tur auga leduspuķes, kurām lapas vizēja kā plāni sudraba vēdekļi. Aiz loga rūtīm sākās plašā pasaule, un tai vajadzēja būt brīnišķīgai.

Mazā sarkanmatainā lellīte nemaz nevarēja sagaidīt to brīdi, kad viņu ieliks dāvanu maisā un aiznesīs kaut kur tālu pasaulē.

Tikai tad, kad bija pienācis svētku vakars, rūķi sāka piepakot Ziemassvētku vecīša maisu. Viņi salika tur visus brašos alvas kareivjus, koka zirdziņus un rateļus ar nolakotiem ritenīšiem, apaļos vīriņus, lācīšus, lepnās dīvānlelles un arī mazo Sarkanmatīti, kura tik ļoti vēlējās reiz nokļūt tālu pasaulē.

Kad maiss bija pilns, tad Ziemassvētku vecītis cēla to plecos, rūķi plaši atvēra čīkstošās durtiņas un vecītis izgāja ārā - lielajā, piesnigušajā egļu mežā. Mīkstas pārslas krita uz Ziemassvētku vecīša cepures, uz viņa pleciem un uz pelēkā dāvanu maisa. Stirnas iznāca klajumiņā un skatījās valgām, brūnām acīm, zaķi izlīda no migām un sarkankrūtīši, sēdēdami egļu zaros, novēlēja vecītim laimīgu ceļu.

Kad viņš izbrida no meža, tad bija jau krēsla, un šur tur pie apvāršņa koku puduros mirgoja dzelteni uguņi. Tur istabās sēdēja bērni pie eglītes un gaidīja Ziemassvētku vecīti.

Viņš iegāja daudzās mājās un redzēja dažādus bēr­nus: iegāja tādās mājās, kur bija zemi griesti un dobumains klons, pie sienas karājās čaukstoši sīpoli, pelašķi un sakaltušas kumelītes, kuras vēl glabāja sevī vieglu vasaras elpu. Uz mūrīša sēdēja bērni pe­lēkos lindraciņos, atspurušiem bikšeļu galiem, un viņu klēpī raibs runcis mala savu Ziemassvētku malumu.

Vecītis iegāja pilīs, kur bija gludas spoguļu grīdas, un palmas izplēta savas milzīgās zaļās plaukstas. Tur pretim tecēja bērns gaišās drēbēs, trauslām rociņām. Viņš izskatījās maigs kā puķe, kas izaudzēta zem siltumnīcas stikliem.

Vecītis izstaigāja arī pilsētu, bēniņus un pagrabus, klauvēja pie durvīm, kuras atvēra sīkas, drebošas bērnu rociņas.

Jo ilgāk Ziemassvētku vecītis staigāja, jo viņa dāvanu maiss kļuva vieglāks. Beidzot tur bija palikusi tikai mazā sarkanmatainā lellīte un kāds ducis alvas kareivju.

Eglītes jau visur bija nodedzinātas un ciemiņi aizgājuši. Tikai maigā Ziemassvētku smarža vēl klīda pa istabām silta un tīkama. Bērni ieritinājās gultiņās, kopā ar savām Ziemassvētku balvām, un baltas pelītes no tumšajiem kaktiņiem izvilka čīkstošus ratiņus ar sudraba ritenīšiem. Viņas veda to vissaldāko svētku nakts miegu.

Kad Ziemassvētku vecītis ieradās pie Maijas un Anšeļa, tad baltā miega pelīte jau bija viņus apciemojusi. Tie gulēja pietvīkušiem vaidziņiem, pavērtām mutītēm un sapņoja par piparkūku mājiņu, kurai bija šokolādes jumtiņš un cukura rūtis. Ziemassvētku vecītis izņēma no maisa mazo Sarkanmatīti un izkratīja visus atlikušos alvas kareivjus. Tie sastājās uz grīdas ap Anšeļa gultiņu, pārlika šautenes pār pleciem un visi kā viens apsolījās varonīgi sargāt savu jauno saimnieku.

Bet mazo Sarkanmatīti Ziemassvētku vecītis ielika Maijiņas gultiņā. Lellīte drusku saglauda savus sarkanos dzīparu matus un sakārtoja punktaino kleitiņu, kas garajā ceļā bija tā kā drusku saburzījusies. Tad viņa apsēdās uz vatētās segas, mirkšķināja apaļās acis un apskatīja savu jauno saimnieci.

Bet Ziemassvētku vecītis salocīja savu tukšo dāvanu maisu, uzmauca dūraiņus un izgāja klusajās pilsētas ielas.

Kaķi staigāja pa jumtiem, laternas dega un Ziemassvētku vecītim līdzi klīda viņa ēna, teiksmaina un gara, locīdamās pa trotuāriem un māju sienām.

No sākuma Sarkanmatītei klājās labi. Maijiņa sēdināja viņu sev līdzās pie galda, sukāja viņas dzīparu matus un veda pastaigāties. Reiz Maijiņa uzšuva Sarkanmatītei pat mazu priekšautiņu. Tas bija grūts darbs, un Maijiņa šūdama sadūra sev visus pirkstu galus.

Anšelis spēlējās ar saviem alvas kareivjiem. Viņš ar šādu Ziemassvētki vecīša dāvanu bija ļoti apmierināts. Anšelis sastādīja kareivjus garā rindā, tad salika pa trim, tad pa diviem un četriem. Reizēm viņš sarīkoja arī lielas kaujas, apmētādams kareivjus klucīšiem un ripinādams virsū melnu bumbiņu.

Bet tā nu pasaulē mēdz būt, ka katri svētki atnesa jaunus priekus un jaunas dāvanas. Kad pienāca Lieldienas, tad vecās rotaļu lietiņas bija jau saplēstas un pavisam apnikušas. No visiem divpadsmit alvas kareivjiem bija vairs tikai trīs palikuši. Tie gan vairs nebija nekādi karotāji, jo diviem bija nolūzušas šautenes un trešajam nebija vairs ne šautenes, ne galvas. Bet mazās Sarkanmatīte, kāda tā nu bija: viena roka un kāja noprasi, mati izkrituši no biežās sukāšanas. Pie galvas turējās tikai daži dzīparu gali. Pa Lieldienu svētkiem, uz vārda un dzimšanas dienām Maija un Anšelis bija dabūjuši tik daudz jaunu mantu, ka par vecajām tie nemaz vairs nedomāja.

Tad kādu dienu lielā māsa izslaucīja ārā pēdējos alvas kareivjus un Sarkanmatīti uznesa bēniņos kopā ar citām nederīgām lietām. Tur nu mazā lellīte nogulēja ilgi, ilgi. Pa jumta lodziņu varēja redzēt zilas debess gabaliņu. Dažreiz saule ielaida bēniņos savu staru. Un šis siltais stars pastāstīja par tālām gāršām, kur pa zāli bradāja laimīgi bērni, kur uz ziedlapiņām šūpojās tauriņi zelta spārniem un gaisā sanēja neskaitāmu kukaiņu veiklie spārni...

Varbūt arī mazā Sarkanmatīte būtu aizbēgusi kaut kur tālu pasaulē, bet lellītei bija tikai viena kāja, un viņa nespēja nekur tālu aizvilkties. Lellīte varēja tikai skatīties spožajā starā, kā tur apzeltīti un apreibuši lidinājās bēniņu putekļi. Reizēm sirmā žurka ar garu, zilganu asti izlīda no sava midzeņa un izokšķerēja visus bēniņus. Viņa ielīda caurā katliņā, vandījās pa lupatām un izirušām grāmatu lapām, ložņāja starp ieplīsušām pudelēm, iedauzītiem lampu kupoliem un sarūsējušām bundžām, apošņāja caurumainu mazgājamo bļodu. Beigās tā atlīda līdz kaktiņam, kur gulēja Sarkanmatīte un sāka grauzt lellītes vienīgo kāju, bet neatrada tur neko sevišķu. Tad žurka aptupās uz pakaļkājām un ar priekšējām nomazgāja muti. Pēc tam viņa ielīda atpakaļ savā alā. Vēlāk vēl šad un tad sirmā žurka izložņāja visus bēniņus un apskatījās, vai tur nav radies klāt kaut kas jauns.

Tā pagāja vasara. Un reiz bēniņos ielidoja kāda apmaldījusies rudens lapa. Tā bija skaista, dzeltena lapa ar sarkanām dzīslām. Viņa nolaidās uz ieplīsušā lampas kupola un palika tur guļot. Ar laiku lapai sāka krāties virsū putekļi, pārklādami tās dzelteno plaukstu un sarkanās dzīsliņas.

Un tad - kādu dienu Sarkanmatīte ieraudzīja logā vieglas, gaišas sniega pūkas. Nu vientuļā, saplēstā lellīte atcerējās vakaru, kad Ziemassvētku vecītis viņu nesa savā maisā cauri lielajam egļu mežam. Koki toreiz turēja sniegu uz saviem zariem un mazi, pelēki putniņi sarkanām guzniņām vēlēja laimīgu ceļu. Bet sniega pārslas - mīkstas, vieglas sniega pārslas krita uz Ziemassvētku vecīša cepures, uz viņa pleciem un uz lielā dāvanu maisa... Sarkanmatīte atcerējās arī desmit darbīgos rūķus, mazos, apaļos koka vīriņus, kuri šūpojās uz saviem dibeniem, alvas kareivjus ar šautenēm pār pleciem un mīļos, pūkainos lācīšus, kuri tik draudzīgi bāza Sarkanmatītei klāt savus tumšos purniņus...

Tagad nabaga lellītei nebija vairs neviena drauga, tikai vecā žurka reizēm atlīda, lai pagrauztu Sarkanmatītes vienīgo kāju.

Tad gluži negaidot kādu dienu bēniņos ielidoja balodis ziliem, švīkstošiem spārniem. Šim balodim bija draudzīgas acis un laipns knābis.

«Balodīt! Balodīt!» sauca Sarkanmatīte vājā balsī. Balodis ar savām sārtajām kājiņām patekāja gan uz vienu, gan uz otru pusi. Viņš nevarēja saprast, no kurienes nāca šie saucieni. Tikai kad Sarkanmatīte pakustināja savu vienīgo roku un kāju un pakratīja galvu, lai nobirtu biezā putekļu kārta, tad balodis ieraudzīja saplēsto Sarkanmatīti.

«Ak, tu tā esi, mazā, nelaimīgā lellīte!» balodis iedūdojās un skatījās uz viņu skumjām acīm.

Tad Sarkanmatīte izstāstīja balodim visu savu dzīves stāstu, un balodis nobirdināja līdzcietības asaru uz Sarkanmatītes apputējušās kleitiņas.

«Varbūt es tev varēšu palīdzēt,» viņš teica un mie­rinoši dūdodams vēl ilgi tekalēja ap saplēsto lellīti. Tad viņš pacēlās un aizlidoja švīkstošiem spārniem, un nabaga Sarkanmatītei kļuva vēl skumjāk.

«Man vairs neviens nespēj palīdzēt!» viņa čukstēja, «neviens! Man ir vairs tikai pieci dzīparu mati, viena roka un kāja. Un to pašu sagrauž vecā žurka. Drīz no manis vairs nepaliks nekas...»

Tā Sarkanmatīte gulēja putekļainajos bēniņos un nemaz nezināja, ka pienācis atkal Ziemassvētku vakars, ka Ziemassvētku vecītis staigāja pa ielām un iegāja visur, kur dzīvoja godīgi bērni. Tikai pie Maijas un Anšeļa viņš šogad neiegriežas. Vecītis aizgāja garām viņu durvīm un kāpa augšā bēniņos. Rokā viņam bija balta, degoša eglītes svecīte, un uz viņa pleca tupēja zilais balodis.

Tad Ziemassvētku vecītis atvēra šaurās bēniņu durtiņas.

«Tur!» balodis teica un rādīja ar spārnu uz to pusi, kur gulēja saplēstā lellīte.

Vecītis pacēla augstāk savu degošo svecīti un kāpa pāri koka kastēm, pāri ieplīsušām pudelēm un izirušām grāmatām, pāri sadauzītiem lampu kupoliem, sarūsējušām bundžām, un viņa ēna, noslēpumaina un gara, lodāja visur līdzi.

«Te nu tu esi, mana nabaga Sarkanmatīte!» Ziemas­svētku vecītis skumji teica un zilais balodis nopūtās uz viņa pleca.

Tad vecītis paņēma lellīti savās siltajās rokās un nokratīja no viņas punktainās kleitiņas visus putekļus. Pēc tam viņš iebāza Sarkanmatīti savā tukšajā dāvanu maisā un aiznesa atpakaļ uz mājiņu biezajā egļu mežā.

Rūķīši steigšus vien lellītei piešuva jaunas rokas un jaunas kājas, viņa dabūja pat jaunu punktainu kleitiņu ar lentīti pie vieniem sāniem.

«Varbūt tu tagad vēlētos citādus matus?» rūķi mīlīgi jautāja, «mums tagad ir dzelteni, brūni un melni.»

Bet mazā Sarkanmatīte tikai smaidīja un kratīja galviņu.

«Es vēlos tā­dus pašus sarka­nus dzīparu ma­tus, kādi jau man reiz bija. Es taču esmu Sarkanma­tīte,» viņa teica.

Un tā Sarkan­matīte dabūja atkal sarkanus dzīparu matus.

Vēl šodien sar­kanmatainā lellīte dzīvo Ziemas­svētku vecīša mazajā namiņā, jo tur viņai patīk daudz labāk nekā plašajā pasaulē.