Šī ir oriģinālās lapas neoficiālā statiskā kopija. Jautājumi/ieteikumi/pretenzijas: @virtulis vai danko@very.lv. 10 GiB torrents ar visu, kas ir.
Pasakas.net

Pasakas

Sēņotājs

Teicējs: Anta Krūmiņa

Autors: Kārlis Skalbe

senotajs_elza.jpg
Ilustrators: Elza Kārkliņa

Vēlā vasarā, kad pa nakti ir nolijis lietus un zeme vēl silti un tvaikaini garo, es labprāt eju sēņot. Es jau zinu, kur zem lazdām patlaban izlī­dušas no zemes būs tumši rožainas bērzlapes ar svaigiem zemes piciņiem uz viegli izliektās cepures ma­lām. Es šķiru zaļos paparžu vēdekļus un paceļu noliektos egļu zarus, zem kuriem var ieraudzīt baraviku brū­nos kupolus. Zem baltiem bērziem, izšķiezdamas koši sarkano krāsu, ai­cina viltīgās mušmires. Kapucīnietes stāv oranžās cepurēs. Bet jaunās apšu beciņas smalkā, garā zāle atgādina mazas, tikko izceptas, viegli aptvīkušas ķimeņmaizītes. Zem jaunām eglītēm no sū­nām lien āra gailenes kā dzelteni ziedi. Rudmiesi norā atgādina maigi sārtas austiņas, kuras, piekļāvušās pie zemes, klausās viņas dziļākos čukstus. Pirksti pieska­ras tiem kā dzīvai, smalkai miesai. Nolauztais kātiņš tūliņ piesūcas ar sārtu, aromātisku sulu. Bet turpat blakus aug kāda suņu sēne līdzīga izskatā, gluži tā­pat kā līdzās daiļai patiesībai staigā meli. Jauki ir tā klejot pa birzēm un norām, vērojot zemi, kā tā vasa­ras beigās izšķiež savus radošos spēkus. Putni vairs nedzied, kaut gan aiz krūmiem šur tur vēl plūks viņu modrie spārni. Bet, kad sēņotājs atsēstas uz celma, kurš uzmaucis pār acīm mīkstu, zaļu sūnu cepuri, tad pa­saku teicēja zīle bērziņa zarā vēl iečukst viņam kādu pasaciņu.

*

    Reiz bija ķēniņš. Viņš bija augsti mācīts un gāja sēņot ar grāmatu rokā. Ķēniņš mīlēja gudro, nevainīgo dabu, kā grāmatās bija rakstīts, bet tā viņu piekrāpa uz katra soļa. Līdzās labajām sēnēm ar gludām un pieglaudīgām sejām stāvēja suņu sēnes un prasījās iekšā viņa grozā.

    Viņš mīlēja arī tautu un ganu zēnam pakulu biksī­tēs, kas to sēņojot pavadīja pa savām ganību norām, ļāva nest savu svārku pērlēm izšūto malu. Talak se­koja viņa galma kungi.

   Caur zelta brilli, kas bija zemu noslīdējusi uz viņa plānā deguna gala, ķēniņš skatījās grāmatā, kur da­biskās krāsās bija uzzīmēta baravika. Lai nemaldītos, tur vēl lieliem zelta burtiem stāvēja apakšā: «Kungu sēne.» Tanī palūkojies, viņš skatījās apkārt sēņojot.

   «Kungu sēne ... kungu sēne ...» tas klusām zem sevis runāja un lika savā grozā par baravikām treknās glomenes.

   «Kungu sēne ... Kungu sēne ...» Bet ganu puika, aizlicis delnu mutei priekšā, čukstēja uz krūmu pusi: «Suņu sēne ... suņu sēne ...»

    «Ko tu teici?» galma kungs, kas puikam sekoja, jau­tāja.

    «Es, kungs ... es neko,» puika atbildēja, sašķiebdams muļķīgā smaidā savu mūsaino sejiņu.

   

*

   Atpakaļbraucot karietē divi galma kungi runāja, ka ķēniņa sēņu grozā viss neesot kārtībā. Viens bija no­pratis, ko čukstēja ganu zēns, otrs, novietodams kurvi ratos, bija manījis nelabu smaku. Diezin ko viņš tur esot salasījis? Vajagot viņam to sacīt. Jā, vajagot ķē­niņam atvērt acis. Trešais, kas bija sēdējis klusu, iejau­cās sarunā un teica, ka ķēniņš nevarot maldīties un bez tam viņš tak esot skatījies grāmatā. Abi pirmie apklusa. Ka arī ķēniņš varētu maldīties, ko tad viņi varēja teikt par grāmatu? Tā tak bija vienīgais pa­tiesais gudrības avots. Nē, grozā varēja būt tikai labas sēnes. Un, ja arī ķēniņš būtu tur ko nelabu ielasījis, — viņš pats to apēdīs. Bija tikai viena nelaime. Dažreiz ķēniņš, kad bija pie laba prāta, saviem galma mīluļiem kā sevišķu žēlastību piesūtīja labākos kumosus no sava galda. Bet katrs mēģināja apmierināties, ka šodien šī žēlastība viņam ies garām.

    Pilī ķēniņa paša lasītās sēnes svinīgi nodeva virējai. Tā bija vienkārša zemnieku sieva. Ķēniņš bija viņu ļoti iemīlējis, tāpēc ka tā labi prata sēnes gatavot.

   Virtuvē tā atsedza sēņu grozu. Izbijusies virēja sa­ņēma rokas: «Vai manu dieniņ, ko tas vecais mēr­kaķis te ir salasījis!...»

   Viņa apsēdās pie groza un sāka raudāt, slaucīdama asaras, kas bagātīgi plūda pa viņas sārtiem, apajiem vaigiem, zilā ķēķa priekšautā.

   «Ja es ķēniņam tās pagatavoju, tad viņam jāmirst,» labā sieva domāja.

   Te viņai piepeši bija tā, it kā tai ausīs kāds būtu ko iečukstējis. Viņas seja noskaidrojās, un viņai ienāca prātā lielais, melnais ķēniņa suns, kurš pie mielasta sēdēja tam klāt un kura vilnas mīkstās sprogās tas ēdot noslaucīja pirkstus... Tas arvienu nāca viņai pretī, kad tā nesa ēdienus uz ķēniņa galda.

   Virēja apmierinājās, un viņas platā, labsirdīgā seja smaidīja. Viņa pagatavoja ķēniņa salasītās sēnes ar savu labāko mākslu, bet, liekot tās vakarā uz mielasta galda, tā paklupa pār ķēniņa suni, kas, gaisu ošņā­dams, slējās viņai pretī.

    Bļoda saplīsa, un dārgais virums izlija uz grīdas. Tikai suns paguva ierīt no tā pāra kumosu. Ķēniņš bija saīdzis par sabojāto mielastu un lika virēju atlaist no vietas.

   Bet otrā rītā viņam ziņoja, ka viņa mīļotais suns nakti nobeidzies.

 1941

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google