"Kur var dabūt viņu redzēt?" zaldāts jautāja.

   "Viņu nemaz nevar redzēt!" visi teica. "Viņa dzīvo lielā vara pilī, kas apjozta ar mūriem un torņiem! Pie viņas nedrīkst ieiet neviens cits kā vien ķēniņš, jo zīlniece ir teikusi, ka viņa apprecēsies ar pavisam vienkāršu zaldātu, un tas karalim nepatīk."

   "Tā gan būtu jāredz!" zaldāts domāja, bet viņš taču nekādi nevarētu dabūt atļauju!

   Tagad viņš dzīvoja jautri, gāja uz teātri, brauca uz Ķēniņdārzu un deva nabagiem daudz naudas. Tas bija labi darīts, viņš gan zināja no senām dienām, cik slikti ir tad, kad nav ne šiliņa pie dvēseles. Tagad viņš bija bagāts, viņam bija lepnas drēbes un daudz jo daudz draugu, kuri visi teica, ka viņš ir jauks zēns, īsts kavalieris, un zaldātam tas ļoti patika. Bet, tā kā viņš ik dienas naudu tikai izdeva un atpakaļ viņam neienāca itin nekas, beigu beigās nebija palicis vairāk kā vien divi šiliņi un viņam vajadzēja pamest skaistās istabas, kur viņš bija dzīvojis, un ievākties mazmazītiņā kambarītī augstu bēniņos, pašam bija jāspodrina zābaki, jālabo tie ar lāpāmo adatu un neviens draugs pie viņa nenāca, jo augšup bija jākāpj pa daudzām kāpnēm.

   Bija pagalam tumšs vakars, un viņš nevarēja sev nopirkt pat sveci, bet tad atcerējās, ka mazs sveces galiņš atlicis šķiltavās, ko viņš bija paņēmis caurajā kokā, kur ragana viņam bija palīdzējusi tikt lejā. Viņš izvilka šķiltavas, un tieši tai brīdī, tiklīdz izšķīla uguni un no krama izlidoja dzirksteles, atsprāga durvis un suns, kuram acis bija tik lielas kā apakštases un kuru viņš bija redzējis lejā zem koka, stāvēja viņa priekšā un teica: "Ko pavēlēs mans kungs?"

   "Paskat vien!" zaldāts nobrīnījās. "Tās nu gan ir jocīgas šķiltavas, varu dabūt visu, ko vien vēlos! Atnes man naudu," viņš teica sunim, un — žviks — tas bija prom, — žviks — atkal atpakaļ, mutē turēdams lielu maisu, pilnu ar šiliņiem.

   Nu zaldāts zināja, kas tās par labām šķiltavām! Ja viņš uzšķīla vienreiz, atskrēja suns, kas sēdēja uz lādes ar vara naudu, ja uzšķīla divreiz, atskrēja tas, kam bija sudraba nauda, un, ja uzšķīla trīsreiz, atskrēja tas, kam bija zelts. Nu zaldāts atkal atgriezās skaistajās istabās, valkāja labas drēbes un visi draugi viņu tūliņ pazina un labi ieredzēja.