Pa lielceļu soļoja zaldāts: viens, div', viens, div'! Plecos viņam bija mugursoma un pie sāniem zobens, jo viņš bija bijis karā un tagad nāca mājās. Tad uz lielceļa viņš satika vecu raganu, viņa bija pagalam pretīga, apakšlūpa nokarājās viņai līdz krūtīm. Viņa teica: "Labvakar, zaldāt! Kas tev par skaistu zobenu un lielu mugursomu, tu esi īsts zaldāts! Nu tu dabūsi tik daudz naudas, cik vien gribēsi!"

   "Paldies tev, tu, vecā ragana!" zaldāts atbildēja.

   "Vai redzi to lielo koku?" ragana jautāja un norādīja uz koku, kas auga turpat blakus. 'Tam vidus ir pavisam caurs. Tev jāuzrāpjas galotnē, tad tu ieraudzīsi caurumu, pa kuru tev būs jāieslīd un jānonāk dziji koka iekšienē! Es tev apsiešu virvi ap vidukli, lai varētu tevi pacelt atkal augšā, kad tu mani sauksi!"

   "Ko tad man kokā būs darīt?" zaldāts jautāja.

   "Paņemsi naudu!" ragana atbildēja. 'Tev jāzina, ka tad, kad tu nonāksi kokā līdz pašam dibenam, tu atradīsies lielā ejā, kas ir pavisam gaiša, jo tur deg simtiem lampu. Tad tu redzēsi trīs durvis, tu tās varēsi atvērt, durvīs ir atslēgas. Ja ieiesi pirmajā kambari, tad vidū uz grīdas redzēsi lielu lādi, uz tās sēž suns. Tam acis ir tik lielas kā apakštases, bet nebēdā! Es došu tev savu zilrūtaino priekšautu, to tu izklāj uz grīdas, tad žigli paņem suni, nosēdini uz mana priekšauta, attaisi lādi un ņem tik daudz šiliņu, cik gribi. Tie visi ir no vara; bet, ja labāk gribi sudrabu, tad tev jāiet uz nākamo istabu, tur sēž suns, kam acis tik lielas kā dzirnakmeņi, bet nebēdā, nosēdini to uz mana priekšauta un ņem tik naudu! Bet, ja tu gribi zeltu, to tu arī vari dabūt un tik daudz, cik vien vari panest, ja ieiesi trešajā kambari. Sunim, kas sēž uz šīs lādes, acis ir tik lielas kā torņi. Tas ir īsts suns, vari man ticēt! Bet nebēdā, nosēdini to uz mana priekšauta, tad viņš tev neko nedarīs, un ņem no lādes tik daudz zelta, cik vien gribi!"

   "Nav nemaz peļami," zaldāts noteica. "Bet kas man būs jādod tev, vecā ragana? Jo tu taču arī kaut ko gribi, man vedas domāt!"

   "Nē," ragana sacīja, "es negribu ne graša. Priekš manis tev tik jāpaņem vecas šķiltavas, ko aizmirsa mana vecmāmiņa, pēdējo reizi tur lejā būdama!"

   "Nu, tad sien man virvi ap vidu!" zaldāts teica.

   "Te tā ir!" sacīja ragana. "Un te būs mans zilrūtotais priekšauts."

   Tad zaldāts uzrāpās kokā, ielīda caurumā un nu stāvēja, kā ragana teikusi, lielā ejā, kur dega simtiem lampu.

   Viņš atvēra pirmās durvis. Uh! Tur sēdēja suns ar acīm, tik lielām kā apakštases, un glūnēja uz viņu.

   "Tu esi glīts zēns!" zaldāts teica, nosēdināja viņu uz raganas priekšauta un paņēma tik daudz vara šiliņu, cik ļāva viņa kabatas, tad aizvēra lādi, uzsēdināja uz tās suni un iegāja otrā istabā. Oho! Tur sēdēja suns ar acīm, tik lielām kā dzirnakmeņi.

   "Neskaties nu tik cieši uz mani!" zaldāts sacīja. "Samaitāsi vēl acis!" — un uzlika suni uz raganas priekšauta, bet, ieraudzījis lādē milzumu sudraba naudas, nosvieda visu vara naudu, kas viņam bija, un piebēra kabatas un mugursomu ar tīru sudrabu. Nu viņš iegāja trešajā kambarī. Nē, tas nu gan bija atbaidošs skats! Tur sunim patiešām bija acis tik lielas kā torņi! Un tās griezās riņķī kā ratu riteņi!

   "Labvakar!" zaldāts teica, ķerdams pie cepures, jo tādu suni nekad vēl nebija redzējis. Bet, drusciņ uz viņu paskatījies, nodomāja, ka nu jau būs diezgan, nocēla viņu uz grīdas un atvēra lādi — nē, pasarg' Dievs, cik te bija zelta! Par to viņš varētu nopirkt visu Kopenhāgenu un saldumu pārdevēju cukurgailīšus, visus alvas zaldātiņus, pātadziņas un šūpuļzirdziņus, cik vien to ir pasaulē, — jā, naudas te bija gana! Nu zaldāts izbēra visus sudraba šiliņus, ar kuriem bija piepildījis kabatas un mugursomu, ņēma zeltu un piebēra ar to kabatas, mugursomu, cepuri un zābakus tik pilnus, ka tik tikko spēja paiet. Nu viņam bija nauda! Suni viņš uzlika uz lādes, aizcirta durvis un kliedza uz augšu caurajā kokā:

   "Velc nu mani augšā, tu, vecā ragana!"

   "Vai šķiltavas paņēmi?" ragana jautāja.

   "Ak vai!" zaldāts iesaucās. "Pagalam aizmirsu," un viņš gāja un paņēma šķiltavas. Ragana uzvilka viņu augšā, un viņš atkal stāvēja uz lielceļa, un viņa kabatas, zābaki, mugursoma un cepure bija pilni ar naudu.

   "Ko tu darīsi ar šķiltavām?" jautāja zaldāts.

   "Kas tev par daļu!" ragana atcirta. "Tu taču dabūji naudu! Dod nu man šķiltavas!"

   "Nekā nebija!" zaldāts teica. "Vai nu pateiksi tūliņ, ko tu ar tām darīsi, vai ari es izvilkšu zobenu un nocirtīšu tev galvu!"

   "Nē, neteikšu," sacīja ragana.

   Tad zaldāts nocirta viņai galvu. Tur nu ragana gulēja! Bet viņš visu savu naudu iesēja raganas priekšautā, uzlika to paunā uz pleciem, iebāza šķiltavas kabatā un devās taisni uz pilsētu.

   Tā bija skaista pilsēta, un viņš apmetās skaistākajā viesu mājā, pieprasīja vislabākās istabas un ēdienu, kādu sirds kāroja, jo nu viņš bija bagāts, viņam bija tik daudz naudas.

   Kalps, kuram bija jāspodrina zaldāta zābaki, domāja, ka tie nu gan ir ērmoti zābaki tik bagātam kungam, jo viņš vēl nebija nopircis jaunus. Nākamajā dienā viņš nopirka zābakus un glītu apģērbu. Nu zaldāts bija kļuvis par lepnu kungu un visi stāstīja viņam par pilsētas jaukumiem un par viņu ķēniņu, un par to, kāda brīnumjauka princese esot viņa meita.

   "Kur var dabūt viņu redzēt?" zaldāts jautāja.

   "Viņu nemaz nevar redzēt!" visi teica. "Viņa dzīvo lielā vara pilī, kas apjozta ar mūriem un torņiem! Pie viņas nedrīkst ieiet neviens cits kā vien ķēniņš, jo zīlniece ir teikusi, ka viņa apprecēsies ar pavisam vienkāršu zaldātu, un tas karalim nepatīk."

   "Tā gan būtu jāredz!" zaldāts domāja, bet viņš taču nekādi nevarētu dabūt atļauju!

   Tagad viņš dzīvoja jautri, gāja uz teātri, brauca uz Ķēniņdārzu un deva nabagiem daudz naudas. Tas bija labi darīts, viņš gan zināja no senām dienām, cik slikti ir tad, kad nav ne šiliņa pie dvēseles. Tagad viņš bija bagāts, viņam bija lepnas drēbes un daudz jo daudz draugu, kuri visi teica, ka viņš ir jauks zēns, īsts kavalieris, un zaldātam tas ļoti patika. Bet, tā kā viņš ik dienas naudu tikai izdeva un atpakaļ viņam neienāca itin nekas, beigu beigās nebija palicis vairāk kā vien divi šiliņi un viņam vajadzēja pamest skaistās istabas, kur viņš bija dzīvojis, un ievākties mazmazītiņā kambarītī augstu bēniņos, pašam bija jāspodrina zābaki, jālabo tie ar lāpāmo adatu un neviens draugs pie viņa nenāca, jo augšup bija jākāpj pa daudzām kāpnēm.

   Bija pagalam tumšs vakars, un viņš nevarēja sev nopirkt pat sveci, bet tad atcerējās, ka mazs sveces galiņš atlicis šķiltavās, ko viņš bija paņēmis caurajā kokā, kur ragana viņam bija palīdzējusi tikt lejā. Viņš izvilka šķiltavas, un tieši tai brīdī, tiklīdz izšķīla uguni un no krama izlidoja dzirksteles, atsprāga durvis un suns, kuram acis bija tik lielas kā apakštases un kuru viņš bija redzējis lejā zem koka, stāvēja viņa priekšā un teica: "Ko pavēlēs mans kungs?"

   "Paskat vien!" zaldāts nobrīnījās. "Tās nu gan ir jocīgas šķiltavas, varu dabūt visu, ko vien vēlos! Atnes man naudu," viņš teica sunim, un — žviks — tas bija prom, — žviks — atkal atpakaļ, mutē turēdams lielu maisu, pilnu ar šiliņiem.

   Nu zaldāts zināja, kas tās par labām šķiltavām! Ja viņš uzšķīla vienreiz, atskrēja suns, kas sēdēja uz lādes ar vara naudu, ja uzšķīla divreiz, atskrēja tas, kam bija sudraba nauda, un, ja uzšķīla trīsreiz, atskrēja tas, kam bija zelts. Nu zaldāts atkal atgriezās skaistajās istabās, valkāja labas drēbes un visi draugi viņu tūliņ pazina un labi ieredzēja.

   Tad viņš reiz iedomājās: ir gan ērmoti, ka nav ļauts paskatīties uz princesi! Visi stāsta, ka viņa esot brīnumskaista. Bet ko tas līdz, ja viņai visu laiku jāsēž lielajā vara pilī ar daudzajiem torņiem. Vai tad es nekādi nevaru dabūt viņu redzēt? Kur ir manas šķiltavas? — un viņš uzšķīla uguni, un — žviks — klāt bija suns ar acīm tik lielām kā apakštases.

   "Kaut gan ir nakts vidus," zaldāts teica, "bet man tā gribas redzēt princesi, kaut mazu mirklīti!"

   Suns tūliņ bija ārā pa durvīm, un, pirms zaldāts paspēja atjēgties, viņš ieraudzīja suni atkal ar princesi, viņa gulēja aizmigusi uz suņa muguras un bija tik skaista, ka ikvienam bija skaidrs — tā ir īsta princese. Zaldāts nevarēja noturēties, viņu nenoskūpstījis, jo viņš bija īsts zaldāts.

   Tad suns ar princesi atkal aizskrēja, bet no rīta, kad ķēniņš un ķēniņiene dzēra tēju, princese teica, ka naktī redzējusi dīvainu sapni par suni un zaldātu. Viņa jājusi uz suņa, un zaldāts viņu noskūpstījis.

   "Ir nu gan jauka pasaciņa!" ķēniņiene novīpsnāja.

   Nu vienai no vecajām galma dāmām nākamajā naktī bija jāpaliek nomodā pie princeses gultas, lai redzētu, vai tas ir sapnis vai kas cits.

   Zaldāts atkal tik briesmīgi ilgojās pēc princeses, ka naktī atskrēja suns, paķēra to un skrēja prom, cik spēdams, bet vecā galma dāma uzvilka garus zābakus un tikpat ātri skrēja pakaļ. Redzēdama, ka abi nozūd lielā namā, viņa domāja: nu es zinu, kur tie palikuši, un ar krīta gabalu uzvilka lielu krustu uz nama vārtiem. Tad viņa gāja mājās un likās gulēt, un arī suns atkal izskrēja ar princesi, bet, ieraudzījis, ka uz zaldāta nama vārtiem ir uzvilkts krusts, viņš arī paņēma krīta gabalu un uzvilka krustus uz visiem pilsētas vārtiem, un tas bija gudri darīts, jo tagad galma dāma nevarētu atrast īstos vārtus, ja krusts ir uz visiem.

   Agri no rīta ķēniņš un ķēniņiene, vecā galma dāma un visi virsnieki gāja raudzīt, kur princese bijusi.

   "Šeit!" iesaucās ķēniņš, ieraudzījis pirmos vārtus ar krustu.

   "Nē, šeit, manu mīļo vīriņ!" teica ķēniņiene, redzēdama citus vārtus ar krustu.

   "Bet te ir viens, un tur ari viens!" visi teica; kur vien viņi skatījās, tur bija krusts uz vārtiem. Tad nu viņi redzēja, ka meklēšana te neko nelīdzēs.

   Bet ķēniņiene bija gudra sieva, kas prata vairāk nekā tikai karietē braukāt. Viņa paņēma savas lielās zelta šķēres, sagrieza gabalos lielu zīda drānu un sašuva mazu, glītu maisiņu. To viņa piepildīja ar sīkiem, smalkiem griķu putraimiem, uzsēja princesei uz muguras un, kad tas bija izdarīts, izgrieza maisā caurumiņu, lai putraimi birtu pa visu ceļu, kur princese tiktu nesta.

   Naktī suns atskrēja atkal, paņēma princesi sev uz muguras un skrēja ar viņu pie zaldāta, kam viņa tā patika, ka viņš gribēja būt princis, lai dabūtu viņu par sievu.

   Suns nemaz nepamanīja, kā putraimi birst visu ceļu no pils līdz zaldāta logam, kur viņš skrien augšā pa sienu ar princesi. No rīta ķēniņš un ķēniņiene redzēja, kur viņu meita bijusi, un zaldātu ņēma un ielika cietumā.

   Tur nu viņš sēdēja. Ai, cik tur bija tumši un bēdīgi, un tad zaldātam tika pateikts: rit tevi pakārs. To dzirdēt nebija patīkami, un šķiltavas viņš bija aizmirsis mājās, viesnīcā. No rīta viņš caur dzelzs režģi lodziņā redzēja cilvēkus steidzamies ārā no pilsētas, lai noraudzītos, kā viņu pakar. Viņš dzirdēja bungas rībam un redzēja zaldātus soļojam. Ļaudis skrēja skatīties, skrēja ari kurpniekpuika ādas skotelē un tupelēs, viņš lēkšoja tādiem soļiem, ka viena tupele nolidoja no kājas un atsitās pret sienu tieši tur, kur sēdēja zaldāts, skatīdamies caur restēm.

   "Ei, tu, kurpniekpuika! Tev nav tā jāsteidzas," zaldāts viņam teica, "nekas nenotiks, pirms neieradīšos es. Klau, vai tu neaizskrietu uz turieni, kur es dzīvoju, un neatnestu man šķiltavas, tad tu dabūtu četrus šiliņus! Bet ņem kājas pār pleciem!" Kurpniekpuika labprāt gribēja četrus šiliņus, kā bulta viņš aizdrāzās pēc šķiltavām, atnesa tās zaldātam, un — nu tik mums būs ko dzirdēt!

   Ārpus pilsētas bija uzceltas lielas karātavas, tām apkārt stāvēja zaldāti un simtiem tūkstošiem cilvēku. Ķēniņš un ķēniņiene sēdēja skaistā tronī taisni pretī tiesnesim un visai rātei.

   Zaldāts jau stāvēja augšā uz kāpnēm, bet, kad viņam gribēja aplikt virvi ap kaklu, viņš teica, ka grēciniekam, pirms viņš izcieš sodu, taču vienmēr tiekot atjauts izpildīt nevainīgu vēlēšanos. Viņš tik labprāt gribētu izsmēķēt pīpi tabakas, jo tā taču būšot pēdējā, ko viņš dabūšot šai saulē.

   Uz to nu ķēniņš negribēja teikt nē, un zaldāts izvilka šķiltavas un uzšķīla uguni, — viens, divi, trīs! Un tur stāvēja visi suņi, viens ar acīm tik lielām kā apakštases, otrs ar acīm kā dzirnakmeņi un trešais, kam acis bija tik lielas kā torņi!

   "Palīdziet nu man, lai mani nepakar!" zaldāts teica, un suņi metās virsū tiesnešiem un visai rātei, kuru aiz kājas un kuru aiz deguna ķerdami, un uzmeta viņus vairākas asis augstu gaisā, tā ka viņi krita zemē un bija uz vietas pagalam.

   "Es negribu!" ķēniņš kliedza, bet lielākais suns paķēra viņus abus ar ķēniņieni un nosvieda pie visiem pārējiem. Tad zaldāti izbijās un visi ļaudis sauca: "Zaldātiņ, tev jākļūst par mūsu ķēniņu un jāprec skaistā princese!"

   Tad zaldātu iesēdināja ķēniņa karietē un visi trīs suņi dancoja tai pa priekšu un kliedza: "Urrā!" — un puikas sabāza pirkstus mutē un svilpa, un zaldāti salutēja. Princese iznāca ārā no vara pils un kļuva par ķēniņieni, un tas viņai gluži labi patika! Kāzas ilga astoņas dienas, un suņi sēdēja pie galda un taisīja lielas acis.