Skrejlapiņa norāvās no galotnes un, krītot garām odiem, dzirdēja, ka tie sauc:

   — Skrejlapiņa! Skrejlapiņa krīt!

   Skrejlapiņa domāja esam Lidlapiņa un neatsaucās, bet, kad nokrita uz ceļa, viņai kļuva skaidrs, ka jāskrien. Visi skrēja: uguns skrēja debesīs, ūdens skrēja jūrā palēkdamies, un sirds skrēja krūtīs arvien dziļāk. Skrejlapiņa pieturēja savas maliņas kā garai kleitai volānus un laidās teciņus. Un tikai domāja: "Ātrāk! Ātrāk!"

   Panāca Dakšiņu.

   — Kur tu skrien? — paspēja paprasīt.

   — Pēc desām! Panāca Cauro Zobu.

   — Kur tu skrien?

   — Pēc cukura.

   Panāca Sniegavīru.

   — Kur tu skrien?

   — Bēgu no lietus, — teica Snlegavīrs.

   Panāca Lietu.

   — Kur tu skrien?

   — Skrienu pakaļ mākonim. Citādi nav no kā līt.

   Visi skrēja, un visi skrēja kaut kam pakaļ.

   Vilnis skrēja pakaļ vilnim un purngals pakaļ papēdim.

   "Kam es skrienu pakaļ?" domāja Skrejlapiņa, bet nebija laika izdomāt: kājas varēja aizskriet, kamēr domā, un tad ej nu skrien pakaļ pati savām kājām!

   Skrejlapiņa skrēja, skrēja, bet pameta acis arī uz citām lapiņām: citas lapiņas neskrēja. "Kāpēc citas lapiņas neskrien?" nodomāja Skrejlapiņa un sāka tā kā šaubīties, tā kā lēnāka tapa.

   Ieraudzīja Kreimeni grāvmalā. — Kāpēc tu neskrien? — viņa, garām skriedama, sauca.

   — Tāpēc, ka man jāzied, — atbildēja Kreimene. — Bet mums arī ir viena tāda, kas skrej. Mēs viņu saucam par Skrejmeni.

   Mūsu Skrejmene aizskrēja jau vakar. Vakara tumsā Skrejlapiņa ieskrēja krūmā pārnakšņot. Juta — tuvumā silts un līda uz siltuma pusi. Atrada perēkli ar trim siltām oliņām. Siltajā migā mierā laizdamās, lūdza, lai rīt agrumā paceļ. Bet no rīta šausmīgi nāca miegs, un Skrejlapiņa žēlojās, kāpēc viņai tā jāskrien.

   — Vai kāds man var pateikt, uz kurieni tā jāskrien?

   Tad vecākā Ola, kurai bija jau cālēns iekšā, teica, ka ir tādi, ir, kam jāskrien. Un tikai jāskrien. Un nav svarīgi, uz kurieni. Viņiem jāskrien tāpēc vien, lai pulksteņi neapstājas.

   — Vai tad tu domā, ka pulksteņi, ja es neskrietu, apstātos?

   — Nūja, — teica Ola, — tā tikai domā, ka visi skrien tāpēc, ka Pulkstenis skrien, un grib turēties tam līdzi. Patiesībā Pulkstenis ir slinks un ne soli, ne sekundi nespertu, ja neredzētu, ka visi skrien un ka jāskrien. Ja citi neskrietu, Pulkstenis sen jau būtu apstājies un kaut kur gulētu, kādā migā, rādītājus azotē sabāzis.

   Un tāpēc pasaulē ir tāda noruna, ka no katras mājas un katras vietas kādam jāskrien un jārāda pulkstenim priekšzīme. Tu nedomā, ka no mūsmājas neviens neskrien. No mūsu ligzdas šorīt aizskrēja Skrejola. Viņa nav domāta ne ēšanai, ne perēšanai, viņā nekāds cālis ari nekad nebūs, jo viņai jāskrien un viņai ir skrejdoma dzeltenumā. Un tepat no kaimiņiem — no "Ābecēm" vakar aizskrēja Skrejburts. Tas skrej pa visām lappusēm starp rindiņām un pa naktīm ielien pārgulēt vārdu spraugās. Ja no rīta viņu tur atrod vēl nepamodušos guļam, tad vārdi salasās kopā un iznāk tādi svešādi, jocīgi:

... Velk ragaviņas berītis, Šēžriekšā victētiņš...

... Kurkleksi zaķīti?

— Uz kāpostiņiem skaķīti...

   — Tu jau pati vari iedomāties skrejburtus rindiņās jebkurā grāmatā ielīdušus un paburtot, kas no tā var iznākt. Jā, nu skrien vien tālāk! — teica Ola. — Tu jau esi Skrejlapiņa. Arī es vakar redzēju Skrejlapiņu. Viņa skrēja pāri lielajam laukumam.

   Ieraudzījusi mani, viņa salika rokas taurītē un sauca: — Ej mājās un paskaties, vai Pulkstenis nav apstājies!

   Un pasaki viņam, ka mēs skrējām! Es aizgāju mājās un nobrīdināju Pulksteni: — Tu, Pulksteni, te nesteni tik žēli un nedomā atkal apstāties!

   Redzi, kā visi tevis dēļ skrien: Skrejupīte un Skrejzvaigznīte, Skrejraudiņa un Skrejnaudiņa. Vakaros var redzēt, kā pa ielu aizskrien skrejlampiņas. Vienreiz gar jūrmalu ar malu pret vēju skrēja Skrejlodziņš. Un no mices uz mici ziemā skrej skrejbumbuļi. Un gadās, ka pavisam vēlu kādreiz pie durvīm dauzās Skrejpalags. Tad tikai jūs arī nenobīstieties un nedomājiet, ka spokojas. Atcerieties, ka tas ir no skrejpasakas.