Visas puķes auga uz augšu un sniedza plaukstas pretim saulei, lai saņemtu veltes, ko tā bagātīgi da­līja dzīvajai radībai. Vienīgi Tītenis ložņāja pa ēnu, nespēdams pacelties no zemes, jo viņam taču nebija stingras muguras.

  - Kāpēc tu nerāpies uz augšu kā citas puķes? - Tītenim jautāja mīkstmiesis Gliemezis.

  - Ko es, cienītais, lai daru, kad man nav labu draugu, - Tītenis nokunkstēja.

  - Draugus tu vari iegūt, vajag tikai prast, - Glie­mezis viszinīgi piemiedza vienu aci.

  - Draugus nevar nopirkt pat par naudu, bet arī tās man nav, - Tītenis nevarīgi noplātīja rokas.

  - Ir kaut kas varenāks par naudu. Tie ir glaimi. Pasaki Sētas Mietam, ka viņš ir viskrāšņākais koks dārzā, un tu varēsi ap viņu vīties un rāpties uz augšu, - Gliemezis pamācīja.

   Tītenis gan šaubījās, vai daudz pieredzējušais sirmgalvis Sētas Miets būtu tāds plānprātiņš, ka noticētu tik rupjiem meliem.

   Vai nebūtu pareizāk mēģināt pieglaimoties kādai sievišķīgai būtnei? Tai pašai Ievai zvirbuļi piečivina pilnas ausis par viņas skaistumu, un tā labprāt atļauj šiem delveriem ievīt ligzdas savu zaru padusēs. Ja neizdosies, - nekas nav pazaudēts.

   Viņš pierāpoja pie Ievas un saldā balstiņā izdvesa:

   - Ieva, Ieva, cik tu esi skaista!

    Klīrīgā ieva izlikās viņu nedzirdam. Tītenis sāka vīties uz augšu un atkārtoja tos pašus vārdus.

   Ieva uzmeta sev uz pleciem baltu plīvuru - laikam taču viņai patika Tīteņa glaimi.

   - Tagad tu izskaties vēl skaistāka! – Tītenis jūsmoja.

    - Pasaki man to pie auss! - Ieva iesmējās.

    Un Tītenis vijās arvien augstāk un augstāk, līdz varēja iečukstēt Ievai ausī:

    - Tu... tu skaistākā starp ievām!

    Vairāk arī viņš neko neprata pateikt. Bet Ievai pie­tika šo nedaudzo vārdu, lai sāktu ticēt, ka Tītenis runā no sirds.

    Kad Ievai vējš norāva no pleciem balto plīvuru, Tītenis aizmirsa pat šos nedaudzos vārdus. Nabaga Ieva! Viņa ar ilgošanos gaidīja, ka Tītenis viņu bil­dinās, bet, kad pienāca rudens, viņa aiz skumjām no­kalta un dārznieks viņu sazāģēja malkā.

   Pavasarī Tītenis apskatījās, kam atkal varētu pie­glaimoties. Varbūt Rozei? «Nē, tā ir pārāk iedomīga,» sprieda Tītenis. «Skaista jau ir, bet tavu asu mēli: pa­teiksi tai vārdiņu, tūlīt kā ar dzeloni dabūsi pretim.» Tītenis sadūšojās un tuvojās Sētas Mietam.

  - Miet, klau, Miet, - viņš uzrunāja to. - Es domāju un nevaru izdomāt...

  - A? Vai tu ar mani runā? - jautāja Miets.

   - Ar tevi gan. Es tev gribēju teikt...

   - A?

   - Es pakāpšos tuvāk pie tavas auss, - Tītenis žigli sāka vīlies uz augšu.

   - Tagad tu dzirdi? - viņš noprasīja.

   - Tagad dzirdu.

    - Es domāju un nevaru izdomāt, kāpēc neviens ne­saskata tavu krāšņumu un stiprumu. Vai sēta notu­rētos, ja nebūtu tevis? Tu taču esi visa dārza balsts. Manuprāt, tu esi ne tikai varens, bet arī skaists.

    - Panācies vēl uz augšu, - glaimotais Miets aicināja, un Tītenim to tikai vajadzēja. Vienā naktī viņš uzrāpās līdz Sētas Mieta galvai un kliedza tam ausīs tādus slavinājumus, ka vecītis pat apraudājās.

   - Tu vienīgais mani saproti, - šļupstēja Miets.

    - Tu esi mans labākais draugs. Visi pārējie ir akli. Pat dzejnieki - vai ir kāds veltījis man izjustu dze­joli? Ievas, Kļavas, Ozolus - tos viņi apdzied un cildina, bet saki - vai tie ir par mani pārāki?

  - Kur nu! - Tītenis lišķīgi iesaucās.

   Un gadījās vēl tā, ka bērns, ieraudzījis ap Sētas Mietu apvijušos Tīteni, iesaucās:

   - Re, cik sētas mietam skaisti ziedi!

   - Tu dzirdēji? No bērna mutes skanēja patiesība, - Tītenis svinīgi apliecināja.

   - Paliec pie manis uz visu mūžu, - Sētas Miets krekstēja. - Tu pastāsti visam dārzam manu lielo no­zīmi, bet es tevi balstīšu, lai tev nebūtu jāpaliek ēnā.

   Mūžs gan neiznāca ilgs. Ziema uzlika Mietam galvā sniega cepuri, un no tās smaguma Miets apgāzās.

   Tītenis neskuma par drauga bojā eju, bet sāka prātot, kam nu atkal pieglaimoties.

   Līdz pavasarim viņš bija izdomājis un - ticat vai neticat - vijās un tinās ap visresnāko ozolu.