Topavasar viss pagasts posās kāzām. Un kā nu ne - staltākais un jautrākais puisis Jukums bija mainījis gredzenus ar skaistāko un krietnāko meitu Rozi.

   Bet tolaik pa pasauli vēl klaiņoja velns, kas bija gatavs noplēst deviņus pārus pastalu, lai tikai iz­šķirtu divus laimīgus saderinātos.

   Kādā vakarā Jukums sēdēja ezera malā un gaidīja savu līgavu Rozi pārbraucam ar laivu no viņējā krasta. Degdams nepacietībā, viņš bija aizgājis tā laikāk, apsēdies uz celma un aizsapņojies par savu lielo laimi. Te viņam klusiem soļiem pienāca kāds puisietis un, atlaidies zālītē, uzsāka sarunu. Tā un tā, tad Jukums nu ieiešot vīra kārtā. Jā, tas brīdis nu esot tuvu klāt, Jukums priecīgi piekrita. Vai tad ne­vajadzētu vienu vakaru sarīkot tādu kā atvadīšanos no jaunības, bilda svešais. Nē, Jukumam tas nenāca ne prātā, un kādu brīdi saruna aptrūka.

   Nez kur Roze tovakar tik ilgi kavējās. Jukumam rokas sāka trīcēt, domājot vien, ka līgava būs aiz­mirsusi solījumu satikties. Svešajam laikam bija vērīga acs un līdzjūtīga sirds, jo viņš tūlīt steidza piedāvāt Jukumam labākās zāles un izvilka no kabatas pudeli.

   - Vienu pašu malciņu, un prāts kļūs priecīgs, sirds mierīga, - viņš slavēja savas zāles, un Jukums ar pateicību pieņēma tādu laipnību.

    Un tiešām - zāles iedarbojās ļoti ātri. Gribējās smieties un draiskoties, nu, kas par to, ka Roze tā ka­vējas, vai sieviešiem vakaros mazums mājas darbu! Pēc brītiņa svešais ieteicās, ka šīs zāles esot jādzer atkārtoti, un Jukums ierāva krietnāku malku. Ak tu labas zālītes, nu jau gribējās dziedāt un dancot. Un tiešām, kad Roze savā laivā brauca pāri ezeram, viņa jau pa gabalu dzirdēja Jukumu dziedam:

   - Tur es dzēru, tur man tika ...

    - Kas tev noticis? Vai tu neesi driģenes ieēdis? - Roze nobažījusies apjautājās, bet tā arī neuzzināja, kur Jukums ņēmis jautrības zāles, jo svešais bija ne­manot pazudis.

    Šo pašu puisieti Jukums sastapa pēc nedēļas, at­griezdamies no līgavas apciemojuma. Viņš bija tāds kā sakaunējies, tāds kā noraizējies, jo nākamā sievasmāte viņu sarāja par tā vakara bļaustīšanos - pār ezeru jau tālu skan. Svešais atkal līdzjūtīgi apjautājās, par ko draugs tā noskumis, un Jukums uzticīgi izkratīja sirdi. Ak, ko tur bēdāties, vai neesot zināms, ka sievasmāte - vellamāte, lai iedzerot labās zāles un metot visas nepatikšanas pār galvu. Jukums dzēra un, jo dzēra, jo kļuva jautrāks un prasīja vēl un vēl. Mājinieki viņu rītā atrada pie zirgu dzirdāmās siles aizmigušu un ilgi nevarēja uzmodināt.

    Un tā katru reizi, - līdzko Jukumam kādi rūpesti, svešais puisis klāt ar zāļu pudeli, kamēr Roze atrada savu līgavaini ezera malā valstāmies un nelabi vai­dam. Viņa tikmēr prašņāja, tikmēr tirdīja, kamēr Ju­kums izstāstīja, ka dzēris labās zāles un laikam iedzēris pavairāk. Roze nu zvērināja savu mīļo, lai triecot to nelūgto dakteri pie joda un kā vīrs tiekot galā ar visām likstām. Jukums to svēti apsolīja, un svešais arī vairs nerādījās, it kā būtu noklausījies šo sarunu. Bet kā tikai viņš prata iebāzt savu zāļu pudeli Jukumam gan kabatā, gan pagalvī zem spilvena, un kā tu neiedzersi, kad miegs nenāk, lauzot galvu, kur ņemt naudu līgavaiņa kārtai, kur mielastam?

    Kad līdz kāzām bija atlikušas vairs tikai trīs dienas, Roze veltīgi izgaidījās Jukumu ezera malā un gāja lūkot, kāpēc viņš kavējas. Mājas un pagalms jau bija ietinušies melnā tumsā, tikai pa puspievērtajām rijas durvīm izlauzās zaļas gaismas kūlis. Roze piegāja tuvāk, un ko viņa tur ieraudzīja! Uz steķos uzceltās alus mucas jāteniski katrs savā galā sēdēja Jukums un - jānudien - pats nelabais un sita trumpas. Vai tiešām Jukums neredzēja, ka viņam pretim sēd spalvains velns ar ragiem un garām ausīm, zirga kāju gar klonu švīkādams? Un tā zaļā gaisma spīdēja no velna ņirdzīgajām acīm - vai tiešām Jukums to nemanīja?

    - Pīķis trumpā! - kliedza velns. - Kāravs marjažs! Krusts lamūrs! Aņizakt!

    Velns uzvarēja un pastiepa roku: - Atdod gre­dzenu!

    Un ko Jukums? Nomauca no pirksta līgavas dāvāto gredzenu un atdeva velnam. Roze būtu kliegusi, bet šausmas un aizvainojums atņēma balsi.

    - Es lieku galdā vēl vienu zāļu pudeli, - pazi­ņoja velns. - Ko tu liksi bankā?

     Man vairs nekā nav, - Jukums ievaidējās. - Es jau visu esmu nospēlējis - māju un mantu, pat kāzu gredzenu.

    - Tev vēl ir līgava, spēlē uz to! - velns smējās.

    - Nē, nē! Tā tu man sirdi izrausi no krūtīm! - iesaucās Jukums.

    - Ieķer vienu malku, tad runāsim tālāk, - velns pasniedza viņam pudeli, un Jukums kāri iedzēra.

    - Liksi Rozi? - velns noprasīja.

    - Nē!

     - Še, iedzer otru malku.
     Jukums iedzēra.

     - Liksi Rozi?

    - Mmm ... nnēē ... - Jukums šaubīgi novil - Iedzer!

    Pēc trešā malka Jukums iesaucās:

    - Lai iet! Vai tik vien meitu pasaulē!

   Šausmas, kas bija sastindzinājušas Rozes balsi, ta­gad kā karsta šalts to atkausēja. No viņas mutes izlauzās kliedziens:

   - Jukum, ko tu dari! Tu mani nospēlē velnam!

    Viņa skrēja uz ezermalu, tumsā apdauzīdama kājas līdz asinīm. Viņai pat neienāca prātā, ka pasaulē nav tikai viens puisis - Jukums. Nē, ja Jukumam velna zāles mīļākas par viņu, tad nav vērts dzīvot.

    Aizirusi laivu līcī, Roze iesaucās:

    - Ardievu, jaunība, ardievu, dzīve!

     Viņa ielēca ezerā un palika tur uz visiem laikiem.

    Tagad nu Jukums aptvēra, ka nospēlējis savu dzīves laimi. Viņš katru dienu sēdēja ezera malā un kaut ko gaidīja, kaut ko cerēja, kaut ko nožēloja.

    Bet reiz, ap Jāņu dienu, viņš ieraudzīja līcī šūpo­jamies baltu ziedu. Nez kur viņam radās dziesma: Balta puķe ezerā, Tā ir mana līgaviņa ...

    Vai tā bija atbalss, kas atbildēja no līča? Nē, varēja saklausīt vārdus:

    Labāk guļu ezerā,

    Ne dzērāja klētiņā ...

    Ūdensroze, ezerroze - tā cilvēki iesauca šo puķi.