Velniņi vēlreiz apgalvoja, ka visu izpildīšot, ko burvis vēloties, un tad šis pastāstīja, kur goda krēsls stāvēja, kā pie tā varēja piekļūt, nometa naglu zemē un pamācīja velniņus no jēru ādām tikt laukā.
   Princese pa tam bija sameklējuse dāvanu, pasniedza to burvim un ieveda mierīgi savus jēriņus pilī. Viņa gan bija dzirdējuse burvi runājam, bet, velnu valodas neprazdama, nodomājuse, ka ubags skaitot kādu lūgšanu latīņu valodā. Velniņu runāšana viņai turpretim izklausījās kā blēšana, un tādēļ viņa tiem pilī tūliņ lika dot medu ar maizi, jo viņa domāja, jēri blējot aiz izsalkuma.
   Kad nakts bija pienākuse, abi jēri pārvērtās par velniņem un nezināja aiz prieka, ko darīt. Viņi lēkāja pa kūtiņu kā traki, svieda pakaišus gaisā, apvēla silīti un izlēca pēdīgi pa logu dārzā. Tur tie labu laiku paskraidījās un tad ielīda pils vislielākajā istabā, kur princeses goda krēsls stāvēja. Še vien viņiem tikai atkal ienāca prātā burvja nagla. Kur tā bija palikuse? Jā, to nezināja ne viens, ne otrs - plēšoties nagla bij izputējuse.
   «Ko nu?» pirmais velniņš iesaucās satrūcies. «Nu nav labi. Nu tās naglas no goda krēsla nedrīkstam vilkt laukā. Ko lai tur liekam vietā?»
   «Nu tad lai stāv viņa turpat,» otris atbildēja.
   «Bet tad jau princese burvi pazīs!»
   «Lai pazīst! Viņš jau arī nemaz neder mūsu princesei par vīru. No viņa neglītā ģīmja jau gandrīz pat man metas bail.»
   «Bet mēs taču apsolījām viņam palīdzēt,» pirmais atkal runāja.
   «Jo mazāk iemesla mums, kā velniem, turēt vārdu,» otrais atbildēja. «Mums neizdevās saimnieku ievest ķezā, pajokosimies tagad ar burvi. Paslēpsimies šepat kaut kur un noskatīsimies, kā viņam izies.»
   Šis padoms patika, un abi nerātņi noslēpās aiz kupli sakrunkota zīda loga aizkara.
   Otrā rītā viss pils pagalms nodimdēja, burvim ar saviem pavadoņiem tajā iejājot. Drīzi pēc tam visi pils ļaudis ieradās pils lielajā istabā un princese nosēdās goda krēslā, pavēlēdama, lai svešo princi vedot iekšā.
Burvis ienāca un nostājās, smalki palocīdamies, ar saviem pavadoņiem princeses priekšā.
   «Kas par skaistu un smalku princi!» pils ļaudis viens otram čukstēja ausī. Bet princese atlieca galvu atpakaļ un piedūra to pie naglas.
   «Fui!» viņa tad piepeši iesaucās. «Kas tad tie jau atkal par nelabiem jokiem! Manā priekšā stāv neglītākais burvis, ko savā mūžā esmu redzējuse, un viņa pavadoņi ir veci slotu kāti ar kāpostu galvenēm galā. Dzenat viņus laukā!» Un, dusmu pārņemta, viņa ar zelta ābolu, kas tai bij rokā, burvim laida pa galvu un izsita viņam aci.
   Burvis iekliedzās aiz sāpēm un dusmām, un, redzēdams sevi no velniņiem tik neganti pieviltu, tas apņēmās tiem uz pēdām atriebties un viņus pie velna apsūdzēt. Viņš paspēra ar kāju uz grīdas, nogrima zemē un aizbrauca taisni uz elli, atstādams princeses priekšā krustām šķērsām sakritušos slotu kātus.
   Velns bija ļoti pikts, izdzirzdams, ka divi velniņi izsprukuši no elles un daudz nedarbu padarījuši. Viņš vaicāja burvim, kādēļ šis bēgļus nesaņēmis cieti un neatvedis uz elli atpakaļ.