Viņa ieradās agrā pavasarī - maza, sīka meite­nīte ar zilu vijoli padusē. Kad viņa sāka spēlēt, putni apklusa un klausījās brīnišķīgajās skaņās, bites un tauriņi lidinājās un dudināja maigās melodijas.

   - Paklausies, Vijolīt, - reiz viņu uzrunāja sārta meiča, vārdā Magone, - tu varētu sarīkot koncertus un pelnīt lielu naudu.

   - Ak, neesmu mācījusies augstās skolās, - atbildēja vijolniece. - Priecājos, ka mana spēle kādam patīk.

   - Bet, ja tev būtu nauda, tu varētu ietērpties dār­gās drēbēs, - pamācīja Magone. - Kā es redzu, tev ir viena pati zaļa kleitiņa.

   - Bet es tajā jūtos labi un greznas drēbes nekā­roju, - atbildēja meitene.

   - Ai, ja tev būtu nauda, tu varētu nopirkt dzintara krelles un aplikt ap savu tievo kaklu, - viņu sarunā iejaucās skaistule Tulpe. - Ar krellēm tu iz­skatītos glītāka un varētu kādam iepatikties.

    Vijolīte iesmējās:

   - Tu saki, man esot neglīts kakls. Bet, ja es to apkāršu ar krellēm un tāpēc patikšu kādam, tad jau tas iemīlēsies krellēs, nevis manī.

    - Tu vēl esi pārāk bērnišķīga, lai ar tevi runātu nopietni, - nopukojās Magone un, nokrāsojusi lūpas, vēlīgi uzsmaidīja īrisam, kas stāvēja celiņa otrā pusē.

     Īriss viņas smaidam neatbildēja, jo tajā brīdī Vijo­līte sāka spēlēt un viņu sasaistīja neredzamas stīgas. Sastindzis viņš klausījās valdzinošajā melodijā. Tā plūda un plūda kā maiga dziesma par mīlu, par drau­dzību, kas nebeigsies arī tad, kad zeme sastings un tai pāri klāsies lielais, baltais klusums.