Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Vijolīte
Teicējs: Ineta Ķirse
Autors: Anna Sakse
Viņa ieradās agrā pavasarī - maza, sīka meitenīte ar zilu vijoli padusē. Kad viņa sāka spēlēt, putni apklusa un klausījās brīnišķīgajās skaņās, bites un tauriņi lidinājās un dudināja maigās melodijas.
- Paklausies, Vijolīt, - reiz viņu uzrunāja sārta meiča, vārdā Magone, - tu varētu sarīkot koncertus un pelnīt lielu naudu.
- Ak, neesmu mācījusies augstās skolās, - atbildēja vijolniece. - Priecājos, ka mana spēle kādam patīk.
- Bet, ja tev būtu nauda, tu varētu ietērpties dārgās drēbēs, - pamācīja Magone. - Kā es redzu, tev ir viena pati zaļa kleitiņa.
- Bet es tajā jūtos labi un greznas drēbes nekāroju, - atbildēja meitene.
- Ai, ja tev būtu nauda, tu varētu nopirkt dzintara krelles un aplikt ap savu tievo kaklu, - viņu sarunā iejaucās skaistule Tulpe. - Ar krellēm tu izskatītos glītāka un varētu kādam iepatikties.
Vijolīte iesmējās:
- Tu saki, man esot neglīts kakls. Bet, ja es to apkāršu ar krellēm un tāpēc patikšu kādam, tad jau tas iemīlēsies krellēs, nevis manī.
- Tu vēl esi pārāk bērnišķīga, lai ar tevi runātu nopietni, - nopukojās Magone un, nokrāsojusi lūpas, vēlīgi uzsmaidīja īrisam, kas stāvēja celiņa otrā pusē.
Īriss viņas smaidam neatbildēja, jo tajā brīdī Vijolīte sāka spēlēt un viņu sasaistīja neredzamas stīgas. Sastindzis viņš klausījās valdzinošajā melodijā. Tā plūda un plūda kā maiga dziesma par mīlu, par draudzību, kas nebeigsies arī tad, kad zeme sastings un tai pāri klāsies lielais, baltais klusums.