Reiz dzīvoja veca kaza; viņai bija septiņi kazlēni, kurus viņa mīlēja tik ļoti, cik vien māte savus bērnus var mīlēt. Kādu dienu, kad kaza gribēja iet uz mežu pēc barības, viņa piesauca visus septiņus sev klāt un teica:
— Mīļie bērni, es tagad iešu uz mežu, esiet uzmanīgi un piesargieties no vilka — ja viņš tiks te iekšā, tad apēdīs jūs ar visiem ragiem un nagiem. Šis ļaundaris bieži mānās un maskējas, bet gan jūs viņu pazīsiet pēc rupjās balss un melnajām kājām.
Kazlēni atbildēja:
— Mīļā māmiņ, mēs uzmanīsimies, tu vari iet prom bez bēdām.
Tad vecā kaza noblējās un mierīgu prātu devās ceļā. Nepagāja necik ilgs laiks — te kāds klaudzināja pie durvīm un sauca:
- Atveriet, mīļie bērni, te ir jūsu māmiņa, es jums katram kaut ko atnesu!
Taču kazlēni pēc rupjās balss noprata, ka tas ir vilks.
— Mēs nevērsim vaļā,— viņi atsaucās,— tu neesi mūsu māmiņa, viņai ir smalka un mīļa balss, bet tavējā ir rupja, tu esi vilks.
Tad vilks aizgāja pie sīktirgotāja un nopirka lielu krīta gabalu; kad viņš to apēda, viņa balss kļuva smalka. Nu viņš nāca atpakaļ, klauvēja pie durvīm un sauca:
— Atveriet, mīļie bērni, te ir jūsu māmiņa, es jums katram kaut ko atnesu.
Taču vilks bija uzlicis savu melno ķepu uz palodzes, kazlēni to ieraudzīja un sauca:
— Mēs nevērsim vaļā, mūsu māmiņai nav tādu melnu kāju kā tev, tu esi vilks.
Nu vilks aizskrēja pie maiznieka un teica:
— Es sasitu kāju, apzied to ar mīklu!— Kad maiznieks ķepu bija apziedis, vilks aizskrēja pie meldera un teica:
— Apkaisi man ķepu ar smalkiem, baltiem miltiem!— Melderis noprata, ka vilks grib kādu piekrāpt, tāpēc negribēja kaisīt, bet vilks teica:— Ja tu to nedarīsi, es tevi apēdīšu.— Tad melderis nobijās un nokaisīja kāju baltu. Jā, tādi cilvēki arī dzīvo pasaulē.
Nu ļaundaris trešo reizi aizgāja pie kazlēnu namdurvīm, pieklaudzināja un sacīja:
— Atveriet, bērni, ir pārnākusi jūsu mīļā māmuliņa un katram kaut ko atnesusi no meža!
Kazlēni sauca:
— Parādi vispirms savu kāju, lai mēs zinātu, vai tu esi mūsu mīļā māmiņa!
Vilks uzlika ķepu uz palodzes, un kazlēni redzēja, ka tā ir balta, viņi noticēja un atvēra durvis. Taču ienāca vilks. Kazlēni izbijās un gribēja paslēpties. Viens palēca zem galda, otrs iemetās gultā, tre¬šais — krāsnī, ceturtais iebēga virtuvē, piektais paslēpās skapī, ses¬tais palīda zem mazgājamās bļodas, un septītais iespruka sienas pulksteņa kastē. Taču vilks atrada visus un steigšus citu pēc cita aprija, tikai pašu jaunāko, kurš bija patveries pulksteņa kastē, neatrada. Izsalkumu remdējis, vilks aizdipšoja projām un laukā zaļajā pļavā zem koka likās uz auss.
Pēc brītiņa vecā kaza pārnāca no meža. Bet ko viņa ieraudzīja! Mājas durvis līdz galam vaļā, galds, krēsli un soli apgāzti, no mazgājamās bļodas lauskas vien palikušas, segas un spilveni norauti no gultas. Viņa meklēja bērnus, bet tie nekur nebija atrodami. Kaza visus pēc kārtas sauca vārdā, bet atbildi nesaņēma. Beidzot, kad viņa bija nonākusi līdz jaunākajam, atskanēja smalka balstiņa:
— Mīļā māmiņ, esmu pulksteņa kastē.— Māte izcēla mazo ārā, un viņš pastāstīja, ka atnācis vilks un visus pārējos apēdis. Tad nu jūs varat iedomāties, kā vecā kaza par saviem nabaga bērniņiem raudāja.
Beidzot viņa vaimanādama izgāja ārā un mazākais kazlēns iz¬skrēja līdzi. Kad kaza
nonāca pļavā, tur zem koka gulēja vilks un krāca tā, ka zari drebēja. Kaza apskatīja vilku no visām pusēm un pamanīja, ka viņa pilnajā vēderā kaut kas kustas un ķepurojas. «Ak Dievs,» viņa domāja, «vai tiešām mani nabaga bērniņi, kurus viņš aprijis vakariņās, vēl ir dzīvi?» Nu kazlēnam vajadzēja skriet uz mājām un atnest šķēres, adatu un stipru diegu. Kaza grieza vaļā briesmoņa vēderu, un, tiklīdz bija mazliet pagriezusi, viens kazlēniņš jau izbāza galvu; viņa grieza tālāk, un tad jau cits pēc cita izlēca ārā visi seši, viņi visi bija dzīvi, bez nevienas skrambiņas, jo briesmonis savā salkumā viņus bija aprijis veselus. Tie tik bija prieki! Mazie glāstīja mīļo māmiņu un lēkāja, ka dipēja vien. Taču vecā kaza teica:
— Tagad ejiet un salasiet akmeņu lauskas, tās mēs saliksim nešpetnajam zvēram vēderā, kamēr šis vēl nav pamodies.
Septiņi kazlēni steigšus sanesa akmeņus un krāva vilkam cik tikai tur gāja iekšā. Pēc tam vecā kaza žigli jo žigli to atkal aizšuva, tā ka vilks neko nemanīja un pat nepakustējās.
Kad vilks beidzot bija izgulējies, viņš piecēlās kājas un gribēja iet pie akas padzerties, jo akmeņi viņa iekšās radīja lielas sāpes. Tiklīdz viņš sāka iet un kustēties, akmeņi vēderā sitās cits pret citu un grabēja. Tad vilks izsaucās:
— Kas sitas manā vēderā?
Kas vāļājas un grab tur tā?
Ak vai, tie seši kazlēni
Ir smagi tā kā akmeņi.
Kad nu vilks piegāja pie akas un noliecās, lai padzertos, smagie akmeņi viņu novilka lejā, un viņš noslīka. Septiņi kazlēni, to redzēdami, pieskrēja klāt un skaļi sauca:
— Vilks ir pagalam, vilks ir pagalam!— Pēc tam viņi kopā ar māti aiz prieka dejoja apkārt akai.