Reiz dzīvoja kāds vīrs, kuram bija trīs dēli. Abi vecākie dēli strādāja tīrumā, bet jaunākais devās uz skolu. Viņš iemācījās lasīt, rakstīt, rēķināt un zīmēt. Beigās viņš pat iemācījās veikt burvju trikus.

Kādu dienu abi vecākie brāļi sūdzējās tēvam par savu jaunāko brāli. Viņu sirdis pildīja dusmas pret viņu.

„Tas nav godīgi, tēvs,“ viņi teica. „Mēs cītīgi strādājam katru dienu tīrumā un nesam mājās naudu, lai apgādātu ģimeni. Kāpēc mūsu brālis nestrādā? Viņš nedara neko citu, kā tikai mācās.“

Jaunākais dēls dzirdēja viņu sūdzību.

„Vai tu nāksi rīt kopā ar mani medībās, tēvs?“ viņš jautāja. „Es esmu iemācījies daudz burvju triku. Patiesībā esmu kļuvis par burvju meistaru. Es pārvērtīšos par medību suni, ja tu dosies ar mani medībās.“

Nākamajā dienā jauneklis ar burvju trika palīdzību pārvērtās par medību suni, un viņa tēvs kopā ar viņu devās medībās. Viņš tajā dienā nomedīja daudz trušu. Atgriežoties mājās, viņš satika kādu no saviem draugiem.

„Kā šodien veicās?“ jautāja viņa draugs.

Mednieks lepni parādīja trušus, kas atradās viņa somā: „Es tos nomedīju, pateicoties savam sunim,“ viņš teica.

„Es gribētu nopirkt no tevis šo suni,“ sacīja viņa draugs. „Ko tu prasi par viņu?“

Tēvs nosauca milzīgu cenu, un viņa draugs par lielu pārsteigumu to pieņēma. Nauda tika samaksāta uzreiz, un medību suns devās mājās kopā ar savu jauno saimnieku.

Nākamajā dienā viņi devās medīt dziļi mežā. Pēkšņi suns pazuda. Viņa saimnieks veltīgi svilpa un sauca to pie sevis. Beidzot viņš bija spiests atgriezties mājās bez suņa. Viņš bija zaudējis gan suni, gan naudu, ko bija samaksājis par viņu.

„Vai tu gadījumā neesi redzējis manu medību suni?“ viņš vairākas nedēļas apjautājās ikvienam, kuru satika.

Viņa medību suns bija aizbēdzis dziļi mežā un no jauna pārvērties par cilvēku. Viņš atgriezās mājās un pavēstīja abiem brāļiem, ka vienā dienā viņš ir nopelnījis tēvam vairāk nekā abi brāļi kopīgiem pūliņiem daudzu nedēļu laikā. Un tā bija pilnīga patiesība.

Nākamajā dienā jauneklis sacīja savam tēvam: „Vai tu nopirksi man seglus un iemauktus, ja es pārvērtīšu sevi par zirgu?"

Un tā viņa tēvs nopirka seglus un iemauktus, un jauneklis pārvērtās par skaistu, melnu zirgu. Viņa tēvs lepni jāja ar zirgu pa pilsētas ielām. Kādu dienu šo skaisto zirgu pamanīja lielais burvis.

Viņš pieaicināja pie sevis cilvēku un sacīja: „Tev ir ļoti brīnišķīgs zirgs. Cik dārgi tu to pārdod?“

Tēvs nosauca milzīgu cenu, taču lielais burvis tūlīt pat samaksāja pieprasīto summu un pavēlēja apseglot zirgu.

Lielajam burvim bija skaista meita, kas ļoti mīlēja zirgus. Kad zirgs bija atvests mājās, viņa izgāja apskatīt tēva jauno pirkumu. Viņa pamanīja, ka zirgs nekā neēd.

„Kāds krāšņums!“ viņa iesaucās, noglaudot zirga spīdīgi melno muguru. „Tu esi pats skaistākais zirgs stallī. Kāpēc tu nekā neēd? Man šķiet, ka tev traucē iemaukti. Es tūlīt tos noņemšu.“

Tiklīdz iemaukti bija noņemti, tie pārvērtās par putnu un izlidoja ārā pa logu. Lielais burvis tajā brīdī pārvērtās par vanagu un nogalināja putnu. Viņam nevienu brīdi neienāca prātā, ka putns ir jaunā zirga iemaukti, kurus viņš pats bija iegādājies.

Nākamajā rītā, kad lielais burvis devās uz stalli apskatīt savu skaisto melno rumaku, no tā nebija ne vēsts. Zirgs bija pārvērties par kukurūzas graudiņu.

Lielais burvis pārvērtās par vistu, lai apēstu graudiņu, taču jauneklis bija veiklāks – viņš vienā mirklī pārvērtās par suni un sagrāba vistu starp saviem zobiem, un pamatīgi sapurināja to. Tad viņš atgriezās savā agrākajā izskatā un atzinās lielajam burvim notikušajā.

„Tu patiešām esi burvju meistars!“ bija burvja atbilde.

Kad lielais burvis bija piedevis jauneklim par viņa sapurināšanu, kad tas bija pārvērties par vistu, viņš labprāt deva savu piekrišanu viņa meitas laulībām ar burvju meistaru.