Kāds nabaga vīrs vārdā Iena vai Klaidonis bija paradis klaiņot no vietas uz vietu. Viņš bija vientuļš, bez tuviniekiem un gandrīz bezpalīdzīgs. Viņš vēlējās atrast kompanjonu, ar kuru viņš varētu dalīties savā vientulībā, bet kurš gan vēlētos saistīt savu likteni ar nabaga klaidoni, kuram pasaulē nebija nekā cita kā vien ādas medību krekls un sainis, kuru viņš nesa rokā, un kurā atradās viņa medību-krekls?

Kādu dienu, dodoties medību pārgājienā, Iena gribēja atbrīvoties no apgrūtinošā saiņa. Viņš pakāra to koka zarā un devās medībās.

Atgriezies šajā vietā vakarā, viņš bija pārsteigts, redzēdams mazu, bet glītu vigvamu uzceltu vietā, kur viņš bija atstājis savu saini. Ielūkojies vigvamā, viņš ieraudzīja skaistu sievieti sēžam tālākajā vigvamas pusē, un blakus viņai atradās viņa sainis.

Dienas gaitā Ienam bija paveicies, viņš bija nomedījis briedi, ko tagad nolika pie vigvama durvīm.

Sieviete ne brīdi nekavējās un drāzās ārā, lai redzētu, vai viņš atnesis lielu briedi. Viņa pat laipni neapsveicinājās ar mednieku, bet savā steigā viņa paklupa un nokrita uz sliekšņa.

Iena paskatījās uz viņu ar izbrīnu un nodomāja: „Es uzskatīju, ka man ir palaimējies, bet tagad redzu, ka esmu kļūdījies. Nakts Vanag," viņš skaļi teica. "Es atstāšu savu medījumu tev, un tu varēsi ar to mieloties."

Un Iena paņēma savu saini un devās prom. Pagājis kādu gabalu, viņš nonāca pie cita koka. Tāpat kā iepriekš, viņš pakāra saini kokā un devās meklēt medījumu.

Arī šoreiz viņam veicās, un viņš atgriezās, nesot līdzi nomedītu briedi. Viņš ieraudzīja, ka, tāpat kā iepriekšējā reizē, vietā, kur viņš bija pakāris savu saini, ir uzradies vigvams. Viņš ieskatījās tajā un redzēja vienatnē sēžam skaistu sievieti, kurai blakus atradās viņa sainis.

Iena iegāja vigvamā un apsēdās pie ugunskura, jo bija ļoti noguris pēc medībās pavadītās dienas un tālā ceļa, bet sieviete  izgāja pie brieža, ko viņš bija nolicis pie durvīm. Sieviete neatgriezās, un, brīnīdamies par viņas kavēšanos, Iena beidzot palūkojās pa vigvama durvīm un ieraudzīja viņu kāri ēdam brieža speķi. Viņš iesaucās: „Es domāju, ka esmu laimīgs, bet nu redzu, ka esmu kļūdījies." Pēc tam viņš teica sievietei: „Nabaga Martena, mielojies ar manis atnesto medījumu."

Un viņš atkal paņēma savu saini un aizgāja.  Tāpat kā iepriekš, viņš pakāra saini koka zarā un devās medībās. Vakarā Iena atgriezās un viņam atkal bija palaimējies, viņš atnesa skaistu briedi, bet vietā, kur viņš bija pakāris savu saini, atkal bija uzradies vigvams. Viņš ieskatījās tajā un redzēja vienatnē sēžam skaistu sievieti, kurai blakus atradās viņa sainis.

Tiklīdz viņš ienāca vigvamā, viņa piecēlās, jautri apsveica viņu ar pārnākšanu un bez kavēšanās vai sūdzēšanās ienesa briedi vigvamā, sagrieza to pareizos gabalos un pakāra gaļu žāvēties. Pēc tam viņa pagatavoja vakariņas nogurušajam medniekam. Vīrs nodomāja: „Jā! Tagad es esmu patiesi laimīgs."

Un turpmāk Iena katru dienu devās medībās, un sieviete katru reizi viņu sirsnīgi apsveica ar atgriešanos, tūlīt uzņēmās gādību par gaļu un nekavējoties pagatavoja viņam vakariņas. Nu Iena allaž jutās kā apmierināts un laimīgs cilvēks.