Reiz Finmarkā dzīvoja kāds vīrs, kurš bija noķēris lielu baltu lāci. Viņš veda to dāvināt Dānijas karalim. Un notika, ka viņš nonāca Dovres kalnos pašā Ziemassvētku vakarā. Vīrs ar lāci iegriezās mājās, kur dzīvoja kāds cits vīrs, vārdā Halvors. Viņš lūdza, vai Halvors nevarētu dot naktsmājas lācim un viņam pašam.

„Zvēru pie Debesīm, bet šajā brīdī mēs nevaram iedot nevienu istabu!“ teica Halvors. „Katru Ziemassvētku vakaru pie mums ierodas vesela varza troļļu, un mēs paši esam spiesti slepus atstāt mājas, un mums pašiem nav jumta virs galvas, kur nu vēl dot pajumti citiem.“

„Vīrs no Finmarkas atbildēja: „Ja tik vien tās bēdas, tad tu droši vari dot man nakstsmājas. Mans lācis var gulēt krāsns priekšā, bet es varu gulēt blakus istabā.“

Viņš tik ļoti lūdzās, ka beigās saņēma atļauju palikt pa nakti šajā mājā, bet mājas iemītnieki atstāja māju. Pirms došanās prom, viņi visu pienācīgi sagatavoja troļļu uzņemšanai. Tika uzklāti galdi. Tur bija gan rīsu putra, gan vārītas zivis, gan desas, gan citi gardi ēdieni – kā jau lielos svētkos pienākas.

Kad viss bija gatavs, ieradās troļļi. Daži troļļi bija īsti milzeņi, citi bija pundura augumā. Tur bija troļļi gan ar astēm, gan bez astēm. Dažiem troļļiem bija pamatīgi gari deguni. Troļļi ēda un dzēra, un nobaudīja pilnīgi visus ēdienus. Te kāds no mazajiem troļļiem ieraudzīja balto lāci, kurš gulēja krāsns priekšā. Viņš paņēma desas gabalu, uzsprauda to uz dakšas, piegāja pie lāča un bikstīja ar to lācim degunā, saucot:

„Še incīt, pagaršo desu!“

Tad baltais lācis piecēlās kājās, ierūcās un izdzina visu troļļu varzu laukā no mājas.