Reiz dzīvoja kāds ganu zēns, kas bija dzimis nabadzīgā ģimenē. Kad ganu zēns bija divpadsmit gadus vecs, kāds zemnieks nolīga viņu ganīt viņa govi. Pēc dažiem gadiem govs bija izaugusi liela un trekna, un tās spalva mirdzēja zeltainā krāsā. Tā vien šķita, ka viņa ir dievišķa govs.

Kādu dienu, kad ganu zēns bija izvedis govi ganībās kalnos, tā pēkšņi cilvēka balsī pavēstīja ganu zēnam: „Šī ir Septītā diena. Tagad Baltā Nefrīta valdniekam ir deviņas meitas, kuras šodien peldas debesu jūrā. Septītā meita ir pati daiļākā un gudrākā meita, ko miesīgā acs redzējusi. Viņa vērpj zīda mākoni debesu karalim un karalienei, un palīdz aušanā jaunavām uz zemes. Tieši tāpēc viņu dēvē par aušanas nāru. Un, ja tu ietu un paņemtu viņas drēbes, kamēr viņa peldas, tu varētu kļūt par viņas vīru un iegūt nemirstību.“

„Bet viņa taču dzīvo augstu debesīs,“ sacīja ganuzēns. „Kā tad, lai es tur nokļūstu?“

„Es tevi tur uznesīšu,“ atbildēja zeltainā govs.

Tad ganuzēns uzkāpa uz govs muguras. Vienā mirklī no govs nagiem sāka plūst mākoņi, un viņa pacēlās gaisā. Gar viņa ausīm šalca vējam līdzīgas skaņas, un viņi lidoja zibens ātrumā. Pēkšņi govs apstājās.

„Nu mēs esam atlidojuši,“ viņa sacīja.

Ganuzēns sev apkārt redzēja hrizolīta mežus un nefrīta kokus. Zāle bija no jašmas, bet ziedi no korāļiem. Šī visa krāšņuma vidū atradās liela, kvadrātveida jūra, kas aptvēra ap pieci simti akriem lielu platību. Jūras zaļie viļņi bangoja, un ūdenī peldēja zivis ar zelta zvīņām. Gaisā virs galvas, dziedādami, lidoja neskaitāmi krāšņi putni. Tālumā ganuzēns ieraudzīja deviņas nāras peldamies ūdenī. Viņas visas bija atstājušas savas drēbes krastā.

„Paņem ātri sarkanās drēbes!“ sacīja govs. „Tad paslēpies ar tām mežā un, lai cik mīļi viņa tev lūgtu atdot drēbes, neatdod tās, kamēr viņa nebūs apsolījusies kļūt par tavu sievu!“

Tad ganuzēns mudīgi nokāpa no govs muguras, pagrāba sarkanās drēbes un skrēja prom. Tajā pašā brīdī deviņas nāras pamanīja viņu un ļoti iztrūkās.

„Ak, jaunekli, no kurienes tu nāc, ka tu uzdrošinies paņemt mūsu drēbes?“ viņas sauca. „Tūlīt pat noliec tās atpakaļ!“

Taču ganuzēns neļāva sevi pierunāt, bet paslēpās aiz viena no nefrīta kokiem. Tad astoņas no nārām steigšus iznāca krastā un uzvilka mugurā savu apģērbu.

„Mūsu septītā māsa,“ nāras teica, „kuru debesis ir atvēlējušas tev, paliks pie tevis. Mēs atstāsim jūs abus vienatnē.“

Aušanas nāra joprojām sēdēja sarāvusies čokurā ūdenī.

Taču ganuzēns stāvēja viņas priekšā un smējās.

„Ja tu apsolīsi būt mana sieva,“ viņš teica, „tad es tev atdošu tavas drēbes.“

Taču aušanas nāra tam nepiekrita.

„Es esmu dievu valdnieka meita,“ viņa teica, „un es nedrīkstu precēties bez viņa atļaujas. Tūlīt atdod manas drēbes, vai arī mans tēvs tevi sodīs!“

Tad zeltainā govs teica: „Liktenis ir lēmis jums abiem palikt kopā, un es ar prieku sarīkošu jums kāzas, un tavs tēvs, dievu valdnieks, tam neiebildīs. Par to man nav ne mazāko šaubu.“

Aušanas nāra atbildēja: „Tu esi nesaprātīgs lops! Kā gan tu vari sarīkot mums kāzas?“

Govs sacīja: „Vai tu redzi veco vītolu tur krastā? Lai tas ir jums par tiesnesi! Ja vītols runās, tas nozīmēs, ka debesis vēlas jūsu savienību.“

Un aušanas nāra uzrunāja vītolu.

Vītols atbildēja cilvēka balsī:

„Šī ir septītā diena, ganuzēnam ir jāprecas ar aušanas nāru!“

Aušanas nāra piekrita šim spriedumam. Ganuzēns nolika viņai pie kājām viņas drēbes un devās prom. Aušanas nāra uzvilka savas drēbes un sekoja viņam. Un tā viņi kļuva vīrs un sieva.

Bet pēc septiņām dienām nāra atvadījās no viņa.

„Debesu valdnieks piekodināja man uzraudzīt aušanu,“ viņa teica. „Ja es aizkavēšos pārāk ilgi, es baidos, ka viņš sodīs mani. Tomēr, lai gan mums tagad ir jāšķiras, mēs atkal tiksimies.“

Pateikusi šos vārdus, viņa aizgāja. Ganuzēns metās viņai pakaļ. Bet, kad viņš bija tai pavisam tuvu, viņa izvilka no saviem matiem vienu no garajām adatām un ar to novilka līniju tieši pāri debesīm, un šī līnija pārvērtās par sudraba upi. Kopš tā laika abus atdala upe, un viņi stāv katrs savā krastā un raugās viens uz otru.

Viņi satiekas reizi gadā - Septītās dienas priekšvakarā. Pienākot šim laikam, šurp atlido visas vārnas no visām pasaules malām un izveido tiltu, pār kuru aušanas nāra šķērso sudraba upi. Tanī dienā jūsu minētā iemesla dēļ no rīta līdz vakaram kokos neredzēsiet nevienu vārnu. Turklāt, Septītās dienas vakarā nereti nolīst smalks lietus. Tad sievietes mēdz sacīt viena otrai: „Tās ir ganuzēna un aušanas nāras šķiršanās asaras!“ Un šī iemesla dēļ septītā mēneša septītā diena ir lietus svētki.

Uz rietumiem no sudraba upes atrodas aušanas nāras zvaigznājs, kas sastāv no trim zvaigznēm. Un tieši tam iepretim trīs citas zvaigznes veido trīsstūri. Stāsta, ka reiz ganuzēns sadusmojās, jo aušanas nāra nevēlējās iet pāri sudraba upei, un meta viņai ar nēšiem, kas nokrita tieši pie viņas kājām. Austrumos no sudraba upes atrodas Ganuzēna zvaigznājs, kas sastāv no sešām zvaigznēm. Tās vienā pusē ir izkaisītas neskaitāmas mazas zvaigznītes, kas veido zvaigznāju, kurš sašaurinās abos galos, bet vidū paplašinās. Stāsta, ka aušanas nāra, savukārt, meta ar savu vārpstu ganuzēnam, taču netrāpīja viņam. Vārpsta nokrita viņam blakus.