Iespējams, ka tu to nezini, taču pērtiķi uzskata, ka visi banāni pieder viņiem. Kad brazīliešu bērni ēd banānus, viņi saka: „Es esmu pērtiķis.” Savulaik es pazinu kādu mazu brazīliešu zēnu, kuram ārkārtīgi garšoja banāni. Viņš mēdza teikt: „Es esmu ārkārtīgs pērtiķis." Ja tev garšo banāni, brazīliešu bērni saka, ka arī tu esi pērtiķis. Pastāstīšu tev brazīliešu bērnu stāstu par to, kā tas viss sākās.

Sensenos laikos, kad pasaule tikko bija radīta, un tajā auga tikai viena veida banāni, toties bija sastopami daudzu un dažādu veidu pērtiķi, dzīvoja maza vecenīte, kurai piederēja liels banānkoku dārzs. Mazajai vecenītei bija ļoti grūti pašai novākt banānus, tāpēc viņa noslēdza darījumu ar vislielāko pērtiķi. Viņa apsolīja pērtiķim, ka tad, ja viņš novāks viņas banānu ķekarus, viņa atdos viņam pusi no novāktajiem banāniem. Pērtiķis novāca banānus. Nošķirdams savu pusi no banāniem, viņš atdeva mazajai vecenītei tos banānus, kas aug ķekara apakšā un ir mazi un sačokurojušies. Skaistos, lielos un piebriedušos banānus viņš atstāja sev un aiznesa uz mājām, lai nogatavinātu tumšā vietā.

Mazā vecenīte ļoti sadusmojās. Visu nakti viņa gulēja bez miega, domādama, kā atriebties pērtiķim. Beidzot viņa izdomāja viltīgu joku.

Nākamajā rītā viņa izveidoja vaska figūru, kas atgādināja mazu melnādainu puiku. Viņa novietoja lielu plakanu grozu uz vaska figūras galvas un ielika grozā vislabākos nogatavojušos banānus, kādus vien spēja sameklēt. Tie patiesi izskatījās ļoti kārdinoši.

Pēc neilga laika garām gāja vislielākais pērtiķis. Viņš redzēja vaska figūru un nosprieda, ka tas ir ielas tirgonis - puika, kurš uz ielas tirgojas ar banāniem. Pērtiķis bieži mēdza pagrūst banānu tirgotājpuikas, apgāzt viņu grozus un aizbēgt ar banāniem. Tajā rītā viņš bija ļoti labā omā un izlēma vispirms pamēģināt pieklājīgi izlūgties banānus.

„Tirgotājpuika, tirgotājpuika,” viņš teica vaska figūrai, „lūdzu, iedod man banānu.” Vaska figūra neteica ne vārda.

Pērtiķis atkārtoja, šoreiz mazliet skaļāk: „Tirgotājpuika, tirgotājpuika, lūdzu, iedod man banānu, tikai vienu mazu nogatavojušos un saldu banānu.” Vaska figūra neteica ne vārda.

Tad pērtiķis iekliedzās visā rīklē: „Tirgotājpuika, tirgotājpuika, ja tu man neiedosi man banānu, es tevi tā pagrūdīšu, ka izbirs visi tavi banāni.” Vaska figūra cieta klusu.

Pērtiķis pieskrēja pie vaska figūras un pamatīgi iesita tai ar roku. Viņa roka nekustīgi iestrēga vaskā.

„Tirgotājpuika, tirgotājpuika, laid vaļā manu roku,” pērtiķis kliedza. „Laid vaļā manu roku un iedod man banānu, citādi es tev pamatīgi iebliezīšu ar otru roku.” Vaska figūra nelaida viņu vaļā.

Pērtiķis pamatīgi ieblieza vaska figūrai ar otru roku. Arī otra roka nekustīgi iestrēga vaskā.

Tad pērtiķis iebļāvās: „Tirgotājpuika, tirgotājpuika, laid vaļā manas rokas. Laid vaļā manas rokas un iedod man banānu, citādi es tev iesperšu ar kāju.” Vaska figūra nelaida viņu vaļā.

Pērtiķis iespēra vaska figūrai ar kāju, un kāja nekustīgi iestrēga vaskā.

„Tirgotājpuika, tirgotājpuika,” pērtiķis kliedza, „laid vaļā manu kāju. Laid vaļā manas rokas un manu kāju un iedod man banānu, citādi es iesperšu tev ar otru kāju.” Vaska figūra nelaida viņu vaļā.

Tad ļoti saniknotais pērtiķis iespēra vaska figūrai ar otru kāju, un viņa kāja nekustīgi iestrēga vaskā.

Pērtiķis bļāva: „Tirgotājpuika, tirgotājpuika, laid vaļā manu kāju. Laid vaļā abas manas kājas un abas manas rokas un iedod man banānu, citādi es tevi pagrūdīšu ar savu ķermeni." Vaska figūra nelaida viņu vaļā.

Pērtiķis pagrūda vaska figūru ar visu savu ķermeni. Viņa ķermenis nekustīgi iestrēga vaskā.

„Tirgotājpuika, tirgotājpuika," pērtiķis brēca, „laid vaļā manu ķermeni! Laid vaļā manu ķermeni un abas manas kājas, un abas manas rokas, citādi es pasaukšu palīgā visu pārējos pērtiķus!" Vaska figūra nelaida viņu vaļā.

Tad pērtiķis sāka kliegt un brēkt, un sacēla tik briesmīgu troksni, ka drīz vien no visām pusēm saskrēja citi pērtiķi. Tur bija lieli pērtiķi un mazi pērtiķi, un vidēja lieluma pērtiķi. Vesela pērtiķu armija ieradās palīgā lielajam pērtiķim.

Vismazākais pērtiķis izdomāja plānu, kā palīdzēt vislielākajam pērtiķim izkļūt no ķezas. Pērtiķiem vajadzēja uzrāpties vislielākajā kokā, un tad sakāpt citam uz cita, izveidojot pērtiķu piramīdu. Pērtiķim ar visskaļāko balsi vajadzēja stāvēt piramīdas augšā un pilnā kaklā saukt sauli, un lūgt, lai saule nāk un palīdz vislielākajam pērtiķim izkļūt no briesmīgās ķezas.

Lielie pērtiķi, mazie pērtiķi un vidēja lieluma pērtiķi rīkojās saskaņā ar šo plānu. Pērtiķis ar visskaļāko balsi stāvēja piramīdas augšā, un saule viņu sadzirdēja. Saule ieradās bez kavēšanās.

Saule raidīja uz vasku savus karstākos starus. Pēc kāda brīža vasks sāka kust. Beidzot pērtiķis spēja atbrīvot vienu roku. Saule raidīja lejup vēl karstākus starus, un drīz pērtiķis spēja izvilkt no vaska abas rokas. Pēc tam viņš izvilka vienu kāju, tad otru pēc īsa brītiņa arī ķermeni. Beidzot viņš bija brīvs.

Kad mazā vecenīte redzēja, kas bija noticis, viņai pārgāja visa patika audzēt banānus. Viņa nolēma doties uz citu pasaules malu, kur viņa banānu vietā audzēja kāpostus. Pērtiķu rīcībā palika viņas lielais dārzs ar daudziem banānkokiem. No tā laika līdz pat šim brīdim pērtiķi uzskata, ka viņiem pieder visi banāni.