Pirms daudziem gadiem saule un ūdens bija lieli draugi, un abi dzīvoja uz zemes kopā. Saule visai bieži mēdza viesoties pie ūdens, turpretim ūdens nekad neciemojās pie saules. Kad saule beidzot jautāja ūdenim, kāpēc tas viņu nekad  neapciemo, ūdens atbildēja, ka saules māja nav pietiekami liela, un, ja viņš atvestu līdzi vēl savus ļaudis, viņš izdzīvotu sauli ārā no savas mājas.

Ūdens teica: „Ja tu vēlies, lai es tevi apciemotu, tev ir jāuzceļ ļoti liela māja, bet es tevi brīdinu, ka tā aizņems milzum daudz vietas, jo man ir pulka ļaužu.“

Saule apsolīja uzcelt ļoti lielu māju, un drīz pēc tam atgriezās mājās pie savas sievas mēness, kura, saulei atverot durvis, sagaidīja to ar plašu smaidu. Saule pastāstīja mēnesim, ko tā bija apsolījusi ūdenim, un nākamajā dienā uzsāka būvēt milzīgu māju, kurā bija paredzēts uzņemt savu draugu.

Kad māja bija pabeigta, saule ielūdza ūdeni apciemot viņu.

Kad ūdens ieradās pie mājas durvīm, viņš paaicināja pie sevis sauli un jautāja, vai viņš droši var nākt šajā mājā, un saule atbildēja: „Jā, nāc iekšā, mans draugs!“

Ūdens tad sāka ieplūst mājā kopā ar zivīm un visiem ūdens iemītniekiem.

Drīz vien ūdens dziļums bija līdz ceļiem, un viņš jautāja saulei, vai tas joprojām var droši ienākt. Saule atkal atbildēja: „Jā, protams.“ Un, tā ūdens turpināja ieplūst mājā.

Kad ūdens bija vienā līmenī ar cilvēka galvu, ūdens sacīja saulei, „Vai tu vēlies, lai vēl kādi no maniem ļaudīm ienāktu?“  un abi - gan saule, gan mēness atbildēja: „Jā,“ neapjauzdami, kas noticis. Ūdens turpināja plūst, līdz saulei un mēnesim bija jāmeklē glābiņš uz jumta.

Atkal ūdens uzdeva to pašu jautājumu saulei un atkal saņēma to pašu atbildi. Cilvēki turpināja ierasties, un drīz ūdens pārpludināja jumta virsmu. Saule un mēness bija spiesti pacelties debesīs, kur tie dzīvo vēl šo baltu dienu.