Reiz desmit zemnieki devās pāri tīrumam. Tuvojās stiprs pērkona negaiss. Zemnieki atrada patvērumu kādā pa pusei izpostītā templī. Pērkona dārdieni bija dzirdami arvien tuvāk.

Tie bija tik skaļi, ka, gaiss visapkārt  notrīcēja.

Nepārtrauktā zibens līnija vijās ap templi.

Zemnieki bija pagalam nobijušies, jo domāja, ka starp viņiem ir jābūt grēciniekam, kuram zibens varētu iespert.

Lai noskaidrotu, kurš tas varētu būt, viņi vienojās pakārt savas salmu cepures pie durvīm, un tam, kuram cepure tiks aizpūsta prom, nāksies pakļauties savam liktenim un atstāt templi.

Sacīts – darīts. Tiklīdz cepures bija pakārtas, viena no tām tika aizpūsta prom, un pārējie zemnieki bez žēlastības izmeta tās nelaimīgo īpašnieku ārā pa durvīm. Taču, tiklīdz viņš bija izgājis ārā, zibens pārtrauca riņķošanu ap templi un iespēra tajā.

Izrādījās, ka tas, kuru pārējie bija izdzinuši ārā, bija vienīgais taisnīgais no visiem, un tikai viņa dēļ zibens bija saudzējis templi un atstājis to neskartu.

Tā pārējiem deviņiem zemniekiem nācās samaksāt par cietsirdību ar savu dzīvību.