Starp Minhenes vecākajiem ģerboņiem īpašu vietu ieņem pilsētas zīmogs.  Sākumā tas ietvēra: pils vārtus ar diviem torņiem, cilvēka galvu ar kapuci, kas veidoja apakšējo daļu, un ērgli, kurš atradās virs vārtiem un lūkojās uz augšu. Vēlāk tika veiktas izmaiņas, un nu šajā ģerbonī ir attēlots mūks visā augumā, kurš ir līksmi izstiepis rokas, kas izsaka gan dzīvesprieku, gan dievbijību. Attiecībā uz kādām papildu ziņām par šo mūku, kā arī uz to, vai Minhenes pilsēta ir ieguvusi savu nosaukumu no vārda „mūks”, jāteic, ka tie ir jautājumi, kas ir izraisījuši ne mazums strīdu un satraukumu starp prātvēderiem. Tas viss vienmēr beidzās ar to, ka katrs palika pie savas taisnības, un līdz ar to vienošanās netika panākta.

Tomēr ir kāda ļoti sena leģenda, kas vēstī par mūka simbola izcelsmi, un tā skan šādi: Tajos laikos, kad ungāri vai huņņi, kā viņus sauca desmitajā gadsimtā, no jauna iekaroja Bavāriju, sadedzinot un iznīcinot visu, kas gadījās ceļā, jo īpaši klosterus. Izāras upes kreisajā krastā, augštecē, esošās pilsētas Šaftlarnas mūki cerēja, ka viņi, iespējams, varētu palikt neskarti, jo to klosteris atradās zemā vietā un bija diez gan labi paslēpts. Taču pienāca ziņa, ka viņu virzienā tuvojas huņņu banda. To padzirdot, daži mūki metās bēgt un paslēpties vietā, kur tagad atrodas Minhene. Citi palikaklosterī, cerot, ka briesmas ies garām, taču huņņi uzbruka klosterim un noslepkavoja tā iemītniekus. Kad tie, kas bija paslēpušies, par to uzzināja, viņi neuzdrošinājās atgriezties mājās, bet palika savās uzbūvētajās būdās, kamēr nebija pārliecinājušies, ka imperators un viņa vīri ir nonāvējuši visus huņņus. Tikai tad mūki atgriezās savā klosterī, kas bija pārvērsts drupās. Viņi to atjaunoja, kā spēdami. Taču mūki nebija pavisam pametuši savu īpašumu mūsu reģionā, un šad un tad pa upi ar laivām tajā ieradās. Katrā ziņā, neapstrīdams ir fakts, ka paši pirmās ēkas ar auzu un kukurūzas krājumiem atradās vietā, kur tagad ir Augstais Tilts. Līdz ar to pastāv šāds uzskats: tā kā mūki turpināja uzturēties iepriekš minētajā vietā, to sāka dēvēt „pie mūkiem”. Un, tā pamazām arī ir radies nosaukums „Minhene”.  
Lai būtu kā būdams, mūks ir ļoti piemērots simbols mums, Minhenes iedzīvotājiem, jo mēs, paši esam tikpat dzīvespriecīgi un dievbijīgi kā visdzīvespriecīgākie un dievbijīgākie mūki.