Skudrai jau no izseniem laikiem ir bijuši daudz ienaidnieki, tāpēc ka tā ir sīka un viegli iznīcināma. Skudru vidū vienmēr ir bijis ļoti daudz nogalināto. To ienaidnieki ir ne tikai lielākā daļa no putniem - arī skudru lācim tā ir galvenā barība, un simtkājis nekad nepaies skudrām garām, ja tās trāpīsies tam ceļā.

Tāpēc dažas skudras nosprieda, ka būtu labi rīkot sanāksmi un apspriesties, vai nevarētu panākt vienošanos jautājumā par to, kur tās varētu patverties drošībai, ja tām uzbruktu plēsīgie putni vai dzīvnieki.

Taču sanāksmē skudru viedokļi bija ļoti atšķirīgi, un tās nekādi nespēja pieņemt vienotu lēmumu.

Tur bija sapulcējušās sarkanās skudras, rīsu skudras, melnās skudras, cielavu skudras, pelēkās skudras, spīdīgās skudras un daudzu citu sugu skudras. Sanāksmē izskanēja visdažādākie un atšķirīgākie viedokļi, kas izraisīja vienīgi lielu kņadu, bet vienošanās tā arī netika panākta.

Daļa skudru vēlējās dzīvot nelielās alās zem zemes, citas gribēja, lai tām būtu lieli un izturīgi uz zemes uzbūvēti mājokļi, kuros neviens nevarētu iekļūt, kā vienīgi pašas skudras, vēl citas deva priekšroku dzīvošanai kokos, lai izsargātos no skudru lāča, aizmirstot, ka tur tās kļūtu par laupījumu putniem, vēl citas tiecās iegūt spārnus un lidot.

Bet, kā jau tas tika minēts, šajā sanāksmē vienošanās netika panākta, un katras sugas skudras nolēma darboties atšķirīgā veidā un uz savu atbildību.

Lielāka vienotība nekā tā, kas spēja pastāvēt katrā atsevišķā skudru kopienā, nebija redzēta nekur citur pasaulē - katrai skudrai bija jāpilda savs uzdevums, katra skudra savu darbu veica regulāri un labi. Visas skudras strādāja ļoti saskaņoti. No to vidus tika izvēlēts karalis, un darbs tika organizēts tik prasmīgi, ka viss noritēja tik gludi, cik vien tas bija iespējams.

Taču katra kopiena to darīja savā īpašā veidā un nebija atradusi risinājumu, kā aizsargāt sevi pret putnu vai skudru lāču uzbrukumiem.

Sarkanās skudras uzcēla savu māju virs zemes un dzīvoja tās iekšpusē, bet skudru lācis minūtes laikā izlīdzināja līdz ar zemi visu to, ko skudras bija paveikušas daudzu dienu laikā ar rūpīgu darbu. Rīsu skudras dzīvoja zem zemes, un viņām neklājās ne par kripatiņu labāk. Tiklīdz tās parādījās ārpusē, skudru lācis bija klāt un ar gardu muti tās notiesāja. Cielavu skudras uzlaidās kokos, taču bieži vien tās tur jau gaidīja simtkājis, vai arī tās kāri apēda putni. Pelēkās skudras bija cerējušas paglābt sevi no iznīcināšanas aizbēgot, taču šīs cerības izrādījās veltīgas, jo ķirzakas, zirnekļi un putni pārvietojās daudz ātrāk nekā skudras.

Kad kukaiņu karalis izdzirdēja, ka skudras nevar panākt vienošanos, viņš nosūtīja tām vēstījumu par vienotības noslēpumu un kopīgu darbu. Diemžēl par savu vēstnesi viņš izvēlējās vaboli, un tā vēl ne reizi nav ieradusies pie skudrām. Tāpēc starp skudrām vēl šobaltdien valda nesaskaņas, un līdz ar to tās ir laupījums ienaidniekiem.