Reiz dzīvoja kāds vīrs, kurš bija nabadzīgs, bet, sūri strādājot, bija iekrājis nelielu summu. Katru dienu, dodoties uz darbu, viņš teica savai sievai: „Glabā šo naudu nebaltai dienai!“ Tiklīdz vīrs bija izgājis, sieva mēdza aizrautīgi pārskaitīt kronas un sū. Kādu dienu, kad viņa bija viena pati mājās un, kā jau ierasts, skaitīja savu naudu, pie viņas ieradās ubags un lūdza apžēloties par viņu un iedot naudu. „Ak vai, nabaga cilvēk,“ viņa teica, „Mēs esam ļoti nabadzīgi. Man nekā nav, ko tev iedot.“ „Ko tu saki? Ak, tad tiešām nav?“ viņš izsaucās, „Bet šīs kronas un sū? Vai tu nevari dažas no tām iedot kā žēlsirdības dāvanu?“ „Es to labprāt darītu, ja drīkstētu,“ sacīja sieviete, „Bet mēs šo naudu glabājam nebaltai dienai. „Nebaltai dienai?“ pārjautāja ubags, „Es esmu nebaltā diena!“ „Ak! Nu, ja tu esi nebaltā diena, tad tā ir pavisam cita lieta. Tad paņem, cik tev vajag! Ņem droši!“ Ubags, nebūdams no kautrīgajiem, iebāza kabatā visu naudu, neatstājot ne plika graša, un, kā jau jūs varat iedomāties, devās apmierināts prom ar savu negaidīto ieguvumu. Kad atgriezās vīrs, sieva viņam pavēstīja: „Ieradās Nebaltā Diena, un es atdevu viņam naudu, ko mēs priekš viņa bijām glabājuši.“ „Nebaltā Diena? Tu, stulbā zoss!“ „Jā, kāds nabadzīgs vīrs, kurš man apgalvoja, ka viņš ir Nebaltā Diena. Un es viņam atdevu visu viņam pienākošos naudu.” „Ak, tu aitaspiere! Tu ļāvi viņam nozagt mūsu ietaupījumus! Nu mēs vairs neko citu nevaram iesākt, kā ņemt maku un pašiem iet ubagot no ciema uz ciemu. Ņem savas drēbes un ejam!“ Vīram nebija itin nekā cita, kā tikai tas, kas bija mugurā, un arī sievai nebija daudz vairāk. Vīrs devās uz durvju pusi, sieva sekoja. „Aizver kārtīgi aiz sevis durvis!“ teica vīrs. „Tu teici, lai es nesu tās?“ „Es teicu, aizver tās!“ „Vai man jānes tās?“ „Jā, nes tās!“ Paklausīgā sieva izņēma durvis no eņģēm, uzlika tās uz saviem pleciem un sekoja vīram, līdz viņi nonāca mežā. Iestājās nakts. Viņi izdzirdēja sarunājamies laupītājus, kas viņiem tuvojās. „Uzkāpsim kokā, lai paslēptos,“ sacīja vīrs. „Ko man darīt ar durvīm?“ jautāja sieva. „Durvīm? Atstāj tās turpat!“ „Vai man tās ņemt līdzi?“ „Atstāj tās turpat!“ „Vai man tās jāņem līdzi?“ „Jā, ņem līdzi!“ Sieva uzkāpa vecajā kuplajā ozolā tūlīt pēc sava vīra, sev līdzi velkot durvis. Tikko kā viņi bija iekārtojušies koku zaros, pie ozola ieradās laupītāji. Viņi apstājās, atvēra savus krājumus, iekūra ugunskuru, sagatavoja sev mielastu, saskaitīja dienas laikā salaupīto naudu un sāka ēst un dzert. Sieva klusā balsī teica vīram: „Durvis tūlīt kritīs!” „Turi tās, stulbā zoss! Vai arī mēs esam pazuduši!” „Vai man ļaut tām krist?” „Turi tās!” „Vai man ļaut tām krist?” „Jā, ļauj tām krist!” Sieva atlaida durvis vaļā. Tās, skaļi rībēdamas, krita no zara uz zaru un beigās nokrita pa vidu starp laupītājiem. Tie, lielās izbailēs atstājuši visu laupījumu, neatskatīdamies, metās prom, ko kājas nesa. Vīrs un sieva nokāpa lejā no koka, paņēma dārglietas, zeltu un visu pārējo laupījumu, ko laupītāji bija atstājuši, atgriezās mājās un nodzīvoja pārticībā visu atlikušo mūžu.