Osis ir akls un klibs vīrs. Pavasarī, kad citi koki jau zaļo un priecājas, osis vēl stāv, ievīstījies savā ziemas kažokā, it kā uz lauka vēl būtu sniegs. Vēlāk, kad osis jau ir pamanījis pavasara dzīvību, strautu burbuļošanu, vēju žūžošanu, kukainīšu dūkšanu, tad arī viņš sāk kustēties un vaicā liepai un bērzam:

— Mīļie kaimiņi! Sakiet — ko gan nozīmē tā priecīgā dziedāšana?

Kad nu osis dzird, ka esot jau pavasaris atnācis, tad arī viņš steigšus izstiepj pret sauli savas lapas.

Rudenī osis ir pirmais, kas sāk vairīties no aukstajiem vējiem. Viņš pirmais pasteidzas nomest lapas un ievelkas savā kailajā mizā kā gliemezis vākā.

Sava akluma dēļ osis nedabū īsti papriecāties ne par jauko pavasari, ne arī par skaisto rudeni.