Senajos aizlaikos, kad pats dievs dzīvojis kopā ar cilvēkiem, vērodams viņu dzīvi un darbus, ļaudis zinājuši, cik ilgi viņiem lemts dzīvot.

Tajos laikos kāds pavecs vīriņš reiz taisījis kāršu sētu, siedams mietus ar salmu saišķiem.

Dievs, garām iedams, jautājis:

— Kāpēc tu sien sētu ar salmiem, nevis ar kārklu klūgām? Vīrs atbildējis:

— Kam man jātaisa tik stipra sēta, tik daudz jānopūlas? Manam mūžam pietiks arī šādas.

Dievs par to ļoti noskaities un sacījis:

— Tad tādi jūs man esat, cilvēki! Jūs meklējat vienīgi savu paša labumu, aizmirsdami citus cilvēkus. Jūs darbojaties un pūlaties tikai savam mūžam. Saviem pēcnācējiem par labu negribat darīt nekā!

— Tādi jau mēs esam, tētīt, — vecītis rāmi piekritis. Bet dievs sacījis:

— No šīs dienas vairs neviens cilvēks nezinās, cik ilgi viņam pasaulē jādzīvo, kādā dienā un stundā tam no šejienes jāšķiras.

— Ja jau tā, tad cita lieta, — vecītis nopriecājies. — Tad jau var gadīties, ka es nodzīvoju kādu gadiņu ilgāk! Vadzi, tad gan jāiet krūmos un jācērt klūgas!

* * *

Vēlākos laikos kāda māte, kurai piedzimis dēls, nejauši bija dzirdējusi Laimu sakām:

— Šis bērns dzīvos tik ilgi, kamēr degs tas skala gals.

Māte bailēs uzcēlusies no gultas, nodzēsusi skala galu un noglabājusi to kā vislielāko dārgumu. Dēls uzaudzis liels un apprecējies. Māte nu iedevusi skala galu vedeklai, sacīdama:

— Glabā nu sava vīra dzīvību, kā es līdz šim laikam sava dēla dzīvību glabāju!

Labi. Vedekla skalu noglabājusi.

Taču reiz tā uz vīramāti ļoti noskaitusies un tai par spīti iemetusi skala galu degošā krāsnī, dusmās iesaukdamās, ka vīramāte laikam esot īsta ragana, ja tādus pesteļus glabājot.

Bet tajā brīdī, kad skaliņš beidzis degt, viņas vīrs nokritis no sera augšas un nosities.

Ej nu sazini, kad un kur tā pēdējā stundiņa pienāks!

Senajos laikos gan dažādas zīlnieces un pareģes arvien pūlējušās paredzēt, cik ilgs mūžs būs jaunpiedzimušajam.

Reiz vieniem vecākiem piedzimis dēls. Pareģe teikusi, ka dēlam jāsargās no ūdens, jo jaunekļa gados viņam esot jāslīkst.

Un piebildusi:

Ja slīkstamajā dienā viņu kaut kā no ūdens atturēs, tad dēls paliks dzīvs.

Bet kā tad es zināšu to slīkstamo dienu? — māte vaicājusi.

Tajā dienā tavs dēls uzaus abas zeķes vienā kājā un, kad būs vienu kāju apāvis, meklēs otru zeķi pa malu malām.

Labi.

Dēls uzaudzis liels. Te vienu dienu atnākot pie viņa citi puiši un vedinot līdzi. Kāpēc ne? šis iešot arī. Un sācis mudīgi vien ģērbties.

Pēc brīža māte dzird, ka dēls meklē pa visiem kaktiem otru zeķi. Mātei tūliņ iešāvies prātā pareģes teiktais. Viņa ievaicājusies:

— Vai tikai neesi uzmaucis abas zeķes vienā kājā? Dēls pataustījis un iesmējies:

— Patiešām abas vienā kājā!

Nu māte dēlu neparko vairs nelaidusi puišiem līdzi.

Tie aizgājuši bez viņa. Gājuši, gājuši — un kādā vietā tiem gadījies iet gar ezeru. Te uzreiz ezerā izšāvusies no ūdens jauna sieviete, sasitusi plaukstas un vaicājusi:

— Kur tad mans izredzētais, ko še gaidu? Kāpēc viņa starp jums neredzu?

Puiši apmulsuši un stāvējuši neziņā, ko atbildēt. Bet nāra tūdaļ iegrimusi ūdenī un nav vairs rādījusies.

Tā jauneklis izvairījies no slīkstamās nelaimes, piedzīvojis sirmu vecumu un nomiris savā gultā.