Senāk cīrulis dzīvojis mežā, tāpat kā citi putni. Mežā arī darinājis savu ligzdu.

Reiz vilki noēduši cīrulim bērnus.

Aiz žēluma par bērniem cīrulis bēdās atstājis mežu un aizgājis dzīvot tīrumā. Taču arī te tas ieraudzījis vilku.

Nu cīrulis nekā cita nav zinājis darīt kā skriet pie debesu tēva sūdzēties. Viņš pacēlies augstu gaisā un saucis pret debesīm:

— Dzi, dzi, dzi, debesu tēv! Vilks tīrumā!

Vilks, to dzirdēdams, nokaunējies, nolaidis asti un iemucis mežā.

Un no tā laika vairs nav aizticis cīruļa bērnus.

Lielos priekos cīrulis izbrūvējis kumeļa pēdā alu un aicinājis citus putnus mielastā.

Vārna atlaidusies, nogaršojusi un gudri sacījusi:

Krietni labāks nekā ūdens! Krietni labāks nekā ūdens!

Krauklis teicis:

Brangs, brangs! Brangs, brangs!

Žagata žadzinājusi pa visu pagastu:

Karos pivo, karos pivo!